Ir seši vakarā. Lielveikalos vēl manāma rosība. Daudzi steigā ķer un grābj Jāņu sieru, lai tikai nenokavētu ciemošanos vai tieši pretēji – ciemiņu sagaidīšanu. Mani svētki pēdējos gados tika pavadīti vai nu strādājot kafejnīcā un TO sajūtu radot citiem, vai arī līgojot piemājas garāžā. Un ziniet? Nemaz nebija tik slikti.
Kafejnīcās svētkos visiem vienmēr saulains garastāvoklis. Pat tad, kad līst lietus. Saposušies, omulīgi, smaidīgi un – atstāj tikpat draudzīgas “tējas naudas”. Vai nav lieliski? Pašai svētku vainags galvā, slīdot starp galdiņiem un meijām. Pavārs reizē ar ēdienkartes ēdieniem viesmīļiem šmorē šašliku, saīsināts darbalaiks… Ak, tie tik bija laiki! Bet hei – es gan piebildīšu, ka ne visiem patīk strādāt svētku dienās, jo tomēr gribas pabūt kopā ar savējiem.
Manā ģimenē, domāju, Līgo, Jāņi nekad nav bijuši pēc īstenām senču tradīcijām. Iepriekšējā dienā iemarinējām gaļu, protams, cenšoties jau laicīgi sapirkt produktus. Ja kas aizmirsās, agri no rīta – tieši tikpat steidzīgi, cik citi – nesāmies cauri cilvēku burzmai, lai tik ātrāk turpinātu gatavot. Bet tad – ar samarinēto gaļu un jau iepriekš sagrieztajām siera, dārzeņu platēm devāmies uz garāžu. Starp instrumentu kastēm, mopēdiem, plauktiem ar visādiem man nezināmiem labumiem.
Netālu no garāžas ir dzelzceļš un pļavas. Vilciens kursē ik pa stundai. Kamēr visu atnesto kārtoja uz galda, es uz mirkli pazudu, lai sapītu no suņuburkšķiem vainagu (jo nekā cita svaiga pļavā nebija). Radio, Līgo dienas dziesmas, brauciens ar ričukiem, kamēr cepas šašliks… pulksten vienpadsmit un pa mājām. Bez dančiem un alkohola. Kam nenāk lūziens, tas slēdz iekšā “Limuzīnu Jāņu nakts krāsā”. Priecīgi, apmierināti. Un nav nekādas vainas. Pagājušajā gadā ne mēs vienīgie tā pasēdējām, pāris garāžas tālāk to pašu darīja arī kaimiņi. Bija pat tādi, kas prasīja, vai var pacienāt ar gaļu – viņi samaksāšot.
Ziniet, es šovakar līgošu jau trešo dienu pēc kārtas – un ne tajā greizajā nozīmē. Līdz šim brīdim esmu sapinusi sev divus Jāņu vainagus. Vienu – lai būtu, ko vilkt galvā saulstāvju pasākumā, otru – zaļumballei, kas, par brīnumu, notika jau vakar, 22. jūnijā. Lija lietus, bet mēs tāpat metāmies dančos! Draugam smējos, ka sākām svinēt jau aizvakar. 🙂 Trešajam vainagam nepietiks spēka. Piņķerīgi. Šovakar laiks līgošanai mājās.
Starp citu, tik interesantā pasākumā kā vasaras saulstāvjos vēl neesmu bijusi. Nonācām tur diezgan spontāni. Uguns rituāls, iedegtas pūdeles un bija pat uguns plosts! Varētu teikt, senlatviešu tradīcijas. Taututērpi, vainagi, apkārt lieli un mazi.
Vai Jāņus var svinēt arī garāžā? Īsā atbilde – jā, kāpēc ne. Tomēr izpratne par svētkiem un izvēle ir katram sava. BET! Paralēli pasēdēšanai radu lokā var mēģināt paviesoties arī kādā īpašā pasākumā, kuru, iespējams, nemaz ikdienā neizvēlētos. Jāatzīst, ne visiem ir laiks svinēt. Vienmēr bez sirdsapziņas pārmetumiem svētku dienā var iestarpināt arī ko produktīvu. 🙂