Dabas stihiju dēļ pērn daudzi lauksaimnieki cieta ievērojamus zaudējumus. Arī šogad ir saimniecības, kurās laikapstākļu dēļ raža nav padevusies. Lai nākotnē dažādu krīžu gadījumā zemnieki nenonāktu bankrota priekšā, zemkopības ministrs Armands Krauze mudina vienoties par lauksaimniecības riska fonda izveidi. Tikmēr lauksaimniekiem par šāda fonda nepieciešamību viedokļi atšķiras.
Pērnā vasara ar stiprajām salnām pavasarī, mēnešiem ilgo sausumu un vēlāk lielgraudu krusas radītajām sekām lauksaimniekiem visā Latvijā radīja zaudējumus kopumā 412 miljonu apmērā. Smagā situācija nozarē aktualizēja jautājumu, kā saimniecībām, kuras nav iegādājušās apdrošināšanas polisi, šādās krīzes situācijās efektīvi palīdzēt, tai pašā laikā ikreiz neatverot valsts maciņu. Viens no Zemkopības ministrijas piedāvājumiem, kurš šoruden atkal aktualizēts, ir veidot riska fondu.
“Riska fonds ir tikai tajā brīdī, kad tiešām ir jāpalīdz saimniecībai izdzīvot. Tajos gados, kā mēs atceramies pagājušajā gadā krusa, valdībai lūdz palīdzību. Tas nav pareizi, ir pašiem jāiesaistās. Ja mēs domājam, ka mēs visu, ko iemaksājam, dabūsim atpakaļ – tā nestrādā neviena apdrošināšana, tā nestrādā neviens riska fonds. Mums ir jāiemaksā konkrēta naudas summa ilgtermiņā un jāsaņem atbalsts tad, kad tiešām ir krīzes situācija,” saka zemkopības ministrs Armands Krauze.
Zemkopības ministrijas piedāvājums paredz, lai šāds riska fonds efektīvi darbotos, iemaksas tajā būtu jāveic pilnīgi visiem lauksaimniekiem. Fondu varētu veidot, palielinot nekustamā īpašuma nodokli vai arī iemaksu atrēķinot no Eiropas Savienības tiešmaksājumiem. Lauksaimnieku vidū viedokļi par riska fonda izveidi un nepieciešamību ir ļoti atšķirīgi. Daļa saimnieku uzskata, ka efektīvi darbojas apdrošināšana, tāpēc viņi nav ieinteresēti veikt papildus iemaksas vēl kādā fondā. LOSP valdes priekšsēdētājs Guntis Gūtmanis: “Izejot cauri visiem plusiem un mīnusiem, vislabākais veids, kā riskus mazināt, ir apdrošināšana. Ir nozares, kur apdrošināšana labi strādā, kas ir lielākas lopkopības saimniecības, gan graudkopībā, kur tā sistēma jau ir daudzus gadus, ir konkurence, ir vairāki piedāvājumi.”
Taču tādās nozarēs kā dārzkopība un augļkopība apdrošināšana nav attīstīta, polises vērtība saimniekiem ir nesamērīgi liela, un zemnieki tās vienkārši nevar atļauties. Izrādās, valstī pret dažādiem riskiem apdrošinātas ir vien aptuveni 25% kopējās lauksaimniecības platības. Gūtmanis: “Tajā brīdī, ja mums ir kāda sistēma izveidota, tāstrādā, mēs nevaram nākt uz valsti un prasīt naudu, ja kaut kas notiek. Ja tu vari apdrošināties un tu to neizmanto, tad tas ir tavs risks, kuru tu pats tad arī menedžē.”
Paši savu riska fondu savulaik mēģinājuši izveidot arī lauksaimnieku kooperatīvā “VAKS”. Tiesa gan – nesanāca. Viss apstājās pie iemaksu veikšanas un fonda administrēšanas, arī jautājuma, kad tiešām krīze ir iestājusies un izmaksas veicamas. Indulis Jansons norāda, ka pašreizējos apstākļos būs ļoti grūti atrast risinājumu, kā šādu riska fondu patiešām iedarbināt. “Tur ir vajadzīga milzīga nauda, pats galvenais, kas mums pietrūkst valstī, ilgtspējība – domāt, runāt. Bet rīcība mums ir tik bāla, ka es domāju, šis jautājums arī netiks līdz galam novirzīts. Mēs gan sabiedrība, gan valsts nav gatavi izaicinājumiem, kas ir jārisina ilgtermiņā, neskatoties uz kādiem ārējiem, no trešām valstīm sūtītiem apstākļiem.”
Arī valsts 2012. gadā jau mēģināja ieviest lauksaimniecības riska fondu. Toreiz gan tas bija brīvprātīgs, iemaksas tajā veica vien nepilni 10 zemnieki. Savukārt zemkopības ministrs Armands Krauze uzsver, ka diskusijas par riska fonda izveidi lauksaimniekiem ir jāturpina. Ja virzības nebūs, tad turpmāk zemnieki no valsts budžeta krīzes brīdī tādas kompensācijas, kādas bijušas līdz šim, vairs nebūs.
