To, ka Jana Kļaviņa savu dzīvi saistīs ar medicīnu, viņa zināja jau pamatskolā, kad palīdzēja māsīcai un kaimiņienei, kuras bija saistītas ar veterināro medicīnu. Nu jau šajā nozarē aizvadīts 21 gads, saņemts arī žurnāla “Astes” apbalvojums “Gada veterinārārsts 2022”. “Protams, ka ļoti, ļoti patīkami. Tas bija pārsteigums un, protams, prieks par šādu apbalvojumu, ka es esmu novērtēta, mans darbs ir novērtēts, attieksme novērtēta. Dzīve rit uz priekšu. Turpinu strādāt tāpat, ar tādu pašu atdevi, ar tādu pašu attieksmi, ar tādu pašu darba prieku, enerģiju.”
Ikdienā 98 procentos gadījumu nākas rūpēties par suņiem un kaķiem, lai gan klīnikā pabijis arī gekons, lama, kaza un pat lemurs. Tāpēc par rutīnu ikdienā nevar sūdzēties. “Neesmu nožēlojusi nevienu dienu, patīk darbs. Esmu apmierināta – viens no tiem cilvēkiem, kurš uz darbu iet ar prieku. Pirms tam strādāju Valmieras veterinārajā klīnikā “4 mīļas ķepas” ar brīnišķīgiem kolēģiem un daudz ko iemācījos. Viens otru papildinājām. Tā kā dzīvoju Cēsīs, likumsakarīgi, ka uztaisīju savu klīniku, savu praksi. Lielāka atbildība, tāpat atbildība par saviem darbiniekiem, līdz ar to vairāk arī darba, uzņēmuma vadīšana, domāšana. Man ir ļoti labi komanda: kolēģīte Rūta Brakša, brīnišķīga asistente Laura, kas ir manas otras acis un rokas. Galvenais ir komanda, tad viss aiziet!”
Jana atzīst – darba telefons stāv ieslēgts blakus 24 stundas diennaktī. “Veterinārārstam, manuprāt, katra diena ir kā vāvere ritenī. Nekad nezinām, no rīta pamostoties, kāds mums būs vakars. Vai būs mierīga diena, it kā ir saplānots, it kā pieņemam uz pierakstiem, bet vienmēr ienāk kāds neatliekamais. Vienmēr kāds bez pieraksta. Visu laiku veterinārārstam ir intensīvi jādomā, jāseko līdzi aktualitātēm. Vakarā, kad tu aizej mājās, ne vienmēr tevi atlaiž, citreiz vēl sanāk pādomāt katru dienu, pārdomāt katru pacientu.”
Atelpu no darba sniedz atpūta kopā ar ģimeni un teātris – gan kā skatītājai, gan vietējā amatierteātra dalībniecei. Vetārste stāsta – no dzīvniekiem var daudz ko iemācīties, kas vēlāk palīdz savā ikdienā. “Ļoti lielu uzticību. Beznosacījumu mīlestību. Tas, ko tas dzīvnieks iedod pretī gan mājās, gan arī darbā. Darbā tas, protams, ir citādāk. Viņš ir atkarīgs no cilvēkiem, jo esam pieradinājuši. Mums jābūt tiešām atbildīgiem”.
Ļoti svarīga ir savstarpējā sadarbība, jo mājdzīvnieks nevar izstāstīt, kas sāp. Cēsiniece norāda – skaistākais šajā profesijā ir brīži, kad saimieks pasaka mīlulim, ka viss ir labi. Aiziet ar smaidu un pateicību. “Protams, skumīgākais ir eitanāzijas. Kad nevaram palīdzēt vai neārstējama slimība. Tas ir tas grūtākais. Citreiz saimnieki paši pieņem lēmumu, citreiz mums ir jāpalīdz pieņemt šis lēmums, bet mocīt dzīvnieku nedrīkstam nekādā veidā. Un tas ir grūti. Protams, 21 gada laikā esam pieraduši, bet vienalga ir dzīvnieks, pie kā tas kamols sakāpj tajā kaklā, jo aiz jebkuras profesijas mēs jau esam cilvēki.”
Lai arī cilvēki kļūst saprotošāki, aizvien darbā jāsaskaras arī ar ļaunprātīgas rīcības upuriem – ārstēti saindēti dzīvnieki vai tādi, kas sašauti ar skrotīm. Uz nākotni vetārste skatās pozitīvi. “Vecākiem līdzi nāk jaunieši, bērni. Grib redzēt, ko ar mīluļiem dara, kā ar viņiem dara. Viņi pat patiesībā daudz ko vairāk izstāsta nekā tas pieaugušais, kurš kaut ko grib nomaskēt. Bērns ir atklāts, bērns izstāsta. Protams, ir jāmāk uzklausīt.”
Arī jaunā speciālistu paaudze aug – augstskolās nokomplektēti studiju kursi un ēnu dienās jūtams skolēnu pieplūdums. “Mans mērķis ir katru dienu nostrādāt labi, ar labu sirdsapziņu, lai viss ir kārtībā, ka tiešām es varu, vakarā aizejot, pateikt, ka bija laba diena – viss ir izdarīts. Tie mazie mērķi ir tie, kas beigās veido lielo mērķi.”
