Šobrīd Latvijā no aptuveni 54 tūkstošiem Nodarbinātības valsts aģentūrā (NVA) reģistrētajiem bezdarbniekiem vairāk nekā astoņi tūkstoši ir personas ar invaliditāti. Iemesli, kāpēc nav izdevies iekārtoties darbā, protams, dažādi, taču, kā atzīst paši cilvēki ar funkcionāliem traucējumiem, nereti viens no tiem ir vides pieejamības problēmas.
Būt sabiedrībā un būt nodarbinātam - tas ir ļoti svarīgi, stāsta tukumniece Margita Kanopka. Pirms 17 gadiem viņa smagi cieta autonegadījumā. Kopš tā laika pārvietojas ratiņkrēslā. “Augums paralizēts, ir tikai galva un rokas, bet ar tām arī daudz ko var izdomāt, izdarīt, ja tiešām ir vēlme turpināt dzīvot. Man visu šo stimulu un neatlaidību deva bērni. Viņu dēļ kā jau mamma biju gatava uz visu, lai man viņus neatņem. Cik tur daudz vajag, lai pateiktu, ka māte tāda stāvoklī netiek galā. Nē, to es nevarēju pieļaut, tāpēc biju gatava uz visu, lai savu dzīvi izdomātu un dzīvotu,” saka Margita Kanopka, tukumniece, biedrības “Līdzvērtība” vadītāja.
Pirms negadījuma Margita strādāja keramikas veikaliņā, kur pēc tam vairs nebija iespēja atgriezties. Bija jādomā, ko var darīt sēdus. Gadu pēc avārijas tika apgūta grāmatvedība, taču darbu šajā jomā nedabūja. Tad darbā par lietvedi pieņēma sociālais dienests, kas bija subsidētā darba vieta. Bija arī jādomā, kā pārvietoties. “Man tajā brīdī nebija autovadītāja apliecības, es ar automašīnu nebraucu, tad man bija arī svarīgi iegūt tiesības, lai varu pārvietoties. Tukumā vēl šobrīd nav pielāgots neviens sabiedriskais autobuss. Līdz pilsētai es dzīvoju apmēram trīsarpus kilometrus. Tas arī man bija ļoti svarīgi.”
Bet viena no pirmajām problēmām jau ir iespējas izkļūt no savas dzīves vietas. Tukuma novada pašvaldībā to cenšas risināt, pielāgojot pirmā stāva dzīvokļus sociālo dzīvokļu mājā, tiek domāts arī par lifta izbūvi, lai pieejami būtu arī pārējie ēkas stāvi. Savukārt Jelgavā, lai palīdzētu cilvēkiem ratiņkrēslā izkļūt no savas mājas, jau vairākus gadus spēkā ir saistošie noteikumi, nosakot maksimālo naudas summu gan ārējās, gan iekšējās vides pielāgošanai. “Tie ir pacēlāji, tajā skaitā stacionāru pacēlāju izbūve. Tie ir tehniskie palīglīdzekļi, kas novērš un kompensē tos funkcionālos traucējumus, nav iekļauti valsts tehnisko palīglīdzekļu sarakstā. Un, zinot, ka visiem šiem līdzekļiem ir jābūt drošiem, tiek paredzēta saistošajos noteikumos arī palīdzība šo tehnisko palīglīdzekļu remontam un ikgadējai tehniskajai apkopei,” pauž Rita Stūrāne, Jelgavas Sociālo lietu pārvaldes vadītāja.
Gadījumos, kad izdevies atrisināt izkļūšanu no savas dzīvesvietas, tad jau nākamais solis ir pašas darba vietas atrašana. NVA informē, ka puse no bezdarbniekiem ar invaliditāti darbā iekārtojas vidējās kvalifikācijas profesijās. “Tie ir pakalpojumu un tirdzniecības darbinieki, dažādu mašīnu operatori, kvalificēti strādnieki un amatnieki. Arī liela daļa - 30% - iekārtojas darbā vienkāršajās profesijās, tajā pašā laikā 15% - augstas kvalifikācijas profesijās,” skaidroPāvels Beļisovs, NVA Nodarbinātības pasākumu departamenta direktors.
Veicinot cilvēku ar invaliditāti nodarbinātību, Labklājības ministrija plāno arī vairākus uzlabojumus. Piemēram, cilvēkiem ar smagākiem funkcionāliem traucējumiem plānots pagarināt subsidēto darba vietu laiku no 12 līdz 18 mēnešiem. Savukārt papildus algas dotācijām darba devējiem plānots arī kompensēt valsts sociālās apdrošināšanas iemaksu daļu.
