Lai veidotu ciešākas saites starp reemigrantiem un līdz ar to vieglāka būtu atkal iejušanās Latvijā, aizvadītajā gadā jau aizsākās pasākumu cikls “Manas mājas Vidzemē”, kas bija iespēja doties dabā un tikties neformālā vidē. Tagad, to turpinot ziemas sezonā, aizsākta jauna tīklošanās tradīcija – stāstu pēcpusdienas. Pirmais – Santas Koras stāsts par piedzīvoto ceļojumā pa Svētā Jēkaba ceļu, kas bija gan fizisks pārbaudījums, gan garīga pieredze. “Santjago ceļš, ikdiena man bija tik ļoti piesātināta, bija visa kā par daudz, es sapratu, ka ir laiks, pašai man nepatīk kaut kur kāpt, man pat Cēsu kalniņi liekas, ak, dievs, bet man vajadzēja kaut ko ļoti, ļoti izaicinošu, tāpēc sameklēju šādu ceļu, kas ir viens no garākajiem un viens grūtākajiem vispār. Tad es varēju raudāt gan fiziski, gan emocionāli, ko es arī darīju, bet trīs nedēļu laikā es sevi izārstēju no pelēkās ikdienas. “
Santa arī atzinīgi vērtē šo ieceri – aicināt dalīties savā pieredzē cilvēkus, kuri ir dzīvojuši citās valstīs, pieredzējuši citu kultūrvidi. “Es personīgi esmu ļoti priecīga, ka tāpēc mēs iepazīstam ļoti daudz krāsainus cilvēkus, jo tie cilvēki, kas ir dzīvojuši ārpus Latvijas, noteikti spēj mums iedvest daudz ko vairāk, nekā tikai skatoties televizoru, tā mēs padarām savu ikdienu ne tikai krāsaināku, bet arī redzam, kādas ir iespējas, ko mēs varam, es vienmēr saku – mēs varam.”
Uz šo pasākumu ieradies arī Santas dzīves biedrs Viktors Antonio, kubietis, kurš trīs mēnešu laikā apguvis latviešu valodu, pierādot, ka, integrēties Latvijas sabiedrībā nav nemaz tik sarežģīti. “Ja tev ir liela mīlestība, tev gribas integrēties un tu ātri ķer visu, es ļoti gribēju integrēties un ar cilvēkiem runāt, bija liela interese par manas sievas ģimeni, lai es varētu stāstīt, kāpēc es esmu šeit, kāpēc es gribu ar viņu būt.”
Stāstu pēcpusdiena ir Vidzemes reemigrācijas koordinatores Ingas Madžules iniciatīva, turpinot jau iesākto pasākumu ciklu “Manas mājas Vidzemē”. Gūtā pieredze liecina, ka atbraucējiem šādas tikšanās ir ļoti būtiskas. “Pēc nu jau sešiem notikušiem pasākumiem “Manas mājas Vidzemē”, uzklausot šo viņu viedokli, saprotu, ka tas ir vajadzīgs. Viņi vairs nejūtas vieni, viņi var aprunāties savā starpā klātienē, kaut vai visvienkāršākos jautājumus pārrunāt. Viņi jūt kopības sajūtu.”
Uz šo pasākumu, lai iepazītos ar vidzemnieku pieredzi, bija ieradusies arī Kurzemes reemigrācijas koordinatore Agnese Berģe, arī viņas vērtējums, ka atbraucējiem šādas tikšanās ir nepieciešamas. “Ne tikai bērniem ir grūta atgriešanās, bet arī pašiem pieaugušajiem, te nav runas par nesen atbraukušajiem, cilvēki ir bijuši prom 15-20 gadus, tas nav vienkārši, tāpēc ļoti, ļoti svarīgas ir šādas tīklošanās, viņiem pašiem satikties, apmainīties ar saviem stāstiem.”
Nākamā stāstu pēcpusdiena būs 24. novembrī Ogrē.
