Atzīmējot Ukrainas neatkarības dienu, vakar ukraiņi, kas bēgļu gaitās izkaisīti visā pasaulē, dažādās pilsētās apvienojās vienotā akcijā – dzīvā ķēdē. Atkārtojot Baltijas ceļa pieredzi, arī Latvijā septiņos vakarā notika zibakcija “Vienotības ķēde’’. Ventspilī dzīvojošie ukraiņi pulcējās jūras krastā, lai aizlūgtu par savu valsti.
Apritējis pusotrs gads, kopš Ukrainā izskanēja pirmā trauksmes sirēna, kas ziņoja par gaisa uzlidojumiem neatkarīgai valstij. Vismaz 10 miljonu ukraiņu ir bijuši spiesti pamest savas mājas Krievijas agresīvā iebrukuma rezultātā. 24. augustā ukraiņi visā pasaulē, lai kur arī atrastos, atzīmēja savas dzimtenes neatkarības dienu. “Šodien aprit 32 gadi, kopš esam brīvi. Diemžēl mūsu dzimtene mirkst asinīs, un tur ir nāve. Mēs stāvam seit, lai cīnītos par taisnību. Mēs cīnāmies par taisnību katrs savā frontē,” saka akcijas organizatore Ventspilī Irina Hubarčuka.
Latvijā dzīvojošie ukraiņi zina par Baltijas ceļu, kas pirms 34 gadiem 23. augustā bez sakaru līdzekļiem pulcēja trīs valstu iedzīvotājus, lai miermīlīgā akcijā paziņotu savu nostāju okupācijas jautājumā. Ukraiņi savu neatkarību ieguva divus gadus vēlāk – 1991. gada 24. augustā. “Zinu tikai vienu – mēs visi ļoti vēlējāmies, lai Ukraina būtu neatkarīga. Lai mēs būtu atsevišķa valsts, lai mums viss izdotos, lai mēs kļūtu stipri. Atceroties tos gadus, varu teikt, ka bija pat mazliet baisi, jo neviens nezināja, vai izdosies,” saka akcijas dalībniece Marina.
Ukrainas neatkarības dienu visā pasaulē šonedēļ aicināja atzīmēt, izejot ielās un sadodoties rokās. Ventspilī akcija notika jūras krastā, turot rokās 15 metru garu karogu. Akcijas dalībniece Marina: “Nākot uz šejieni, bija ļoti patīkami, ka latviešu jaunieši mums sauca: “Salva Ukrainai!’’ Tas bija tik aizkustinoši! Visu dienu ir asaras acīs, jo mēs ļoti pārdzīvojam par tiem, kas šobrīd ir frontē.”
Ludmila Atanasova katru rītu gaida visvarīgāko ziņu. Tā ir ļoti lakoniska – viens plusiņš, kas nozīmē, ka vīrs ir vēl dzīvs. “Mēs lūdzamies par Ukrainas uzvaru. Es lūdzu, lai mans vīrs atgriežas dzīvs. Es lūdzu, lai Dievs, ja vien viņš var, pēc iespējas vairāk saglabātu mūsu puišu dzīvības, cik vien tas vispār vēl ir iespējams.”
Ludmila ar meitu un mazmeitiņu, sākoties karam, bēga no Odesas. Ventspilī sievietes dzīvo jau pusotru gadu. Tēvs un vectēvs tikmēr aizstāv dzimteni no pirmās kara dienas, jo ir bruņoto spēku oficieris. Ir bijušas dienas, kad plusiņš telefona īsziņā neatnāk. “Tā bija viņa dzimšanas diena. Viņi iegāja Hersonā todien. Un es piezvanīju no rīta, bet viņš man neatbildēja. Es ļoti pārdzīvoju. Pēc stundas viņs man atzvanīja un teica īsi: “Mēs ejam uz priekšu, nezvani!” Un tad tikai vēlā vakarā viņš piezvanīja un teica: “Saki visiem – Hersona ir mūsu!” Tā man bija pati grūtākā diena.”
Zibakcija Ventspilī noritēja klusi un mierīgi. Svētku koncerti notika vēl vairākās vietās Latvijā, tostarp Rīgā. Izturēt līdz kara beigām, – tā vakar viens otram vēlēja ikviens kara skartais.
#SIF_MAF2023
