Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Emīlijai ir jau 90 gadu un sociālās aprūpes centra “Ludza” Istalsnas filiālē viņa atrodas trešo mēnesi. Kundze tieši neatceras, kad apprecējusies, vīrs arī agri aizgājis mūžībā, taču sarunas laikā daudz uzsver, ka vīrs reti bijis mājās darba dēļ, un tas nav ļāvis izveidot patiešām ciešas attiecības.
Emīlij, sakiet, vai esat bijusi precējusies?
Jā.
Vienu reizi?
Precējusies jā, vispār kādi trīs vīrieši man ir bijuši, bet viņi visi jau ir miruši.
Kā iepazināties ar savu pirmo vīru?
Es strādāju pastā, pie telefona, spiedu pogas, pārslēdzu zvanus, biju operatore. Darba man bija daudz. Nemācījos nekur, man paveicās, ka mani tur paņēma. Dzīvoju es pie vecmāmiņas, kādu kilometru no vietas, kur strādāju, tas bija Pušmucovā (red. – apdzīvota vieta Ludzas novada Pušmucovas pagastā, pagasta centrs). Pa darba logu varēju skatīties, kā cilvēki iet uz ballēm, to ceļu varēja labi redzēt.
Viņam turpat netālu dzīvoja vectētiņš, viņš bija armijas leitnants, un atbrauca pie vectētiņa ciemos. Tieši tad notika balle, ciemā mani visi zināja. Zināja, kāda es esmu, kur es strādāju, arī viņa vectētiņš zināja un teica, lai mazdēls ar mani iepazīstas, saka: “Labākas sievietes tu neatradīsi nekur!”
Kājām staigājām tos 10 kilometrus uz dejām un atpakaļ.
Un viņš uzreiz iemīlējās?
Nu jā! Tā viņš mani pavadīja toreiz mājās, bet tad viņam bija jābrauc uz trim gadiem atkal prom dienēt. Pirms atvadījāmies, izvilka no kabatas savu fotogrāfiju un iedeva man par piemiņu. Tad viņš atbrauca atkal, atnāca atkal uz dejām, un tā mēs sākām tikties vairāk un vairāk. Kā saka – dziļāk mežā, vairāk malkas.
Un Jūs viņu gaidījāt trīs gadus?
Negaidīju es neko. Viņš man neprasīja, lai es kaut ko gaidītu, es tāpat neprasīju arī no viņa.
Kā precējāties?
Precējāmies vienkārši, sarakstījāmies. Ar vīru man piedzima divas meitas, abas vēl tagad strādā Ludzā.
Vai Jūs piekrītat, ka mīlestība var rasties no pirmā acu skatiena?
Nepiekrītu laikam. Tomēr vajag kopā padzīvot, pierast, saprast, kas tas ir par cilvēku. Mums pagāja vairāki mēneši, viņš ar mani uzreiz arī nedzīvoja kopā, kamēr vēl dienēja armijā, bet mēs daudz tikāmies. Taču līdz galam tā arī neiepazinām viens otru, jo viņam vienmēr bija bieži jābrauc prom no mājām uz darbu.
Kāds bija Jūsu vīrs?
Latvietis.
Un kā sauca?
Antons. Vēl Jānis bija un vēl viens tur. Bet precējusies biju tikai ar Antonu. Ar tiem pārējiem jau tā, nāca pie manis ciemos uz pastu, pasēdēja, papļāpāja, uz dejām gājām. Nekas vairāk tur nebija.
Kādam jābūt vīrietim?
Vīrietim labi jāizturas pret sievieti un jāmāk dejot. Viņam ir jābūt labam darbam, tādam darbam, lai var dzīvot kopā ar savu sieveti, lai nav jābrauc apkārt daudz. Tas sarežģī attiecības. Un viņam jābūt uzticīgam, nevar mētāties.
Ja Jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Mīlestība ir tad, kad cilvēki ir kopā, ir blakus. Tā, ka visu laiku ir tālu, tā ir smagi.
Kurš jums bija galvenais ģimenē?
Viņš daudz bija prom, reti bija mājās, tāpēc mājas darbos un audzināšanā galvenā biju es. Mēs arī dzīvojām ar manu vecmāmiņu, tur mums nebija īpaši daudz darbu.
Vai viņš Jums dāvināja dāvanas?
Dāvināja, dāvināja, visbiežāk konfekšu kastes.
Cik ilgi bijāt kopā?
Viņš atnāca no armijas un izrādījās, ka viņam ir vēzis, un tā ar vēzi viņš arī aizgāja. Pēc tam viss izjuka.
Cik Jums tad bija gadu?
Precīzi neatceros, bet vēl nebija 50, kaut kas pāri 40.
Un vairāk neprecējāties?
Nē, tikai tie bija, kas padejoja, pavadīja, kaut kādas jauktas bija sajūtas, nebija īstas mīlestības.
Un ar Antonu bija mīlestība?
Bija jau bija, bet tas, ka viņš visu laiku bija prom, bija tālu, tas bija grūti.
Kāpēc, Jūsuprāt, cilvēkiem mūsdienās ir grūti izveidot ilgstošas attiecības?
Jo ir daudz izvēles, tāpēc notiek tā svaidīšanās, ta’ pie viena, ta’ pie otra, tā jau nav mīlestība. Bez cilvēka iepazīšanas ar mīlestību būs grūti. Un, ja cilvēks nebūs blakus, arī būs grūti. Bet cilvēki vieni paši arī nevar dzīvot, man liekas, tas nav pareizi.