Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Veronikai šobrīd ir 83 gadi, un arī viņas dzīvē lielā mīlestība ir bijusi tikai viena. Veronika ir ļoti enerģiska un dzīvespriecīga, un savas ilgās karjeras medicīnā dēļ spēj ļoti veiksmīgi komunicēt un daudz smejas.
Runāsim par mīlestību šodien, Veronika!
Vai, cik skaisti! Man gan nav daudz stāstu, bet līdz laikam, kad apprecējos, bija divi.
Es kādreiz strādāju Balvos, biju bērnu daktera palīgs. Man iedeva ceļazīmi uz desmit dienām uz “Dzintariem” (bijusī Maksima Gorkija sanatorija), tur es iepazinos ar vienu lidotāju. Brunči man bija tik šauri un īsi, rauju un rauju uz leju, domāju, kā nu būs. Manai māsai vīrs strādāja jūrā, un dažnedažādas drēbes man veda, tad man bija baltas kurpītes un balts gredzens ar rozīti. Toreiz es svēru kādus 50 kilogramus. Bet viņš bija krievs, un es tolaik krieviski runāt vēl nemācēju. Un mums nekas nesanāca. Tagad gan es krieviski māku pateikt: “Люблю повеселится, особенно – поесть!” (“Man patīk izklaidēties, sevišķi – paēst!”) (smejas). Jo vispār mēs visi ģimenē tādi apaļīgi bijām, tas mūs raksturoja (smejas).
Un otrs man Balvos bija draugs – tas bija pielipis kā muša, bet bija mazs un balts, bet es gribēju garu un melnu (smejas). Es aizmuku no Balviem no tā mazā, un tad man pielipa mans vīrs – garš, zolīds, bet nebija melns arī (smejas). Viņš bija no manas dzimtās puses, esmu augusi Raipolē (ciems Ludzas novada Nirzas pagastā), bet ilgu laiku strādāju Balvu slimnīcā, un tad atbraucu atpakaļ, tuvāk mājām, uz Ludzu, un strādāju Ludzas slimnīcā kā medmāsa, ķirurga palīgs. Nu un kā es atbraucu uz Ludzu, tā šis pielipa kā muša. Atbraucu 1966. gadā uz Ludzu no Balviem, un tad 1970. gadā man jau piedzima meita.
Kā jūs iepazināties?
Pirmā tāda saskatīšanās bija autobusā, kad es braucu no Balviem, viņš brauca no darba, strādāja par elektriķi. Es aizgāju uz slimnīcu strādāt, un arī viņš sāka tur strādāt kā medtehniķis. Viņš ļoti apdāvināts bija, visu tehniku zināja, no Vācijas veda visādus aparātus, un viņš visu laboja.
Un kā bija? Pienāca klāt un teica, ka grib precēt?
Nē, kādus divus gadus es teicu: “Nē!” (smejas). Man bija jāpadomā. Man viņš bija jāpārbauda. Viņš man bija šausmīgi greizsirdīgs, tā bija liela nelaime. Un tomēr es piekritu. Laukos kāzas bija, bija daudz ciemiņu no Pļaviņām, jo tur bija vīra radi. Mums laukos bija liela māja, blakus mājai liels kalns. Mans vīratēvs bija kara invalīds, tāpēc mēs dabūjām pirmie žiguli Ludzā, daudz kur braucām. Bet tad vīrs darbā pierada, ka viņam par darbu maksā ar pudeli, tas ļoti slikti bija.
Trīs gadus atpakaļ slimojām ar ar Covid-19, vīrs saslima, divus gadus gulēja gultā, es viņu kopu. Pēc tam pie viņa vairs nelaida. Es tajā laikā nokritu, sasitu galvu, vajadzēja šūt, un, kad viņam bija bēres, es biju slimnīcā. Mīlestība bija, bet – aizgāja.
Cik ilgi bijāt kopā?
No 1968. gada.
Kā izvēlēties labu vīrieti? Kad vērojāt savu vīru, ko vēl gribējāt viņā redzēt?
Pirmais – viņam jābūt uzticīgam. Ja jau satiekamies, lai tas ir visa mūža garumā. Bet bez tā vīrietim jābūt gudram, strādīgam, lai māk iestādīt koku un uzcelt māju.
Un tad arī dēlam jābūt?
Es sākumā gribēju meitu, meita arī piedzima. Mēs paši tolaik cēlām sev māju Ludzā, bija ļoti grūti ar materiāliem, vīrs pats brauca pakaļ, meklēja ķieģeļus, baļķus, brauca uz Rīgu. Un tāpat to visu varēja dabūt tikai caur paziņām. Uzcēlām māju, tagad tā stāv tukša. Vijole put lielajā istabā aiz krēsla.
Jūs ar vīru draudzīgi dzīvojāt?
Nu tā, vidēji (smejas). Bet tas tikai tāpēc, ka viņš sāka iedzert, strādājot slimnīcā. Viņš varēja saremontēt visu – televizoru, ledusskapi, visu sadzīves tehniku. Lietussargus arī laboja. Naudu viņš neņēma, viņam bija kauns, bet pudeli paņemt gan nebija kauns. Gadās tā. Lauku cilvēki.
Kurš ģimenē bija galvenais?
Es mēģināju, bet viņš pretojās (smejas). Bija tā, ka iedzēra, un tad lūdzās uz ceļiem, lai piedodu. Likās – cik tad var piedot? Bet piedevu.
Vai vīrs jums dāvināja dāvanas?
Viņš man vienmēr vienkārši atdeva visu naudu! (smejas) Meitai, kad vīrietis nedava naudu, uzreiz teicu: “Kas par lietām? Kurš ģimenē ir galvenais?” (smejas). Par mazmeitu gan es nezinu, viņai es neprasu, man kauns (smejas).
Kāpēc, jūsuprāt, mūsdienās cilvēkiem reti izdodas izveidot ilgstošas attiecības?
Domāju, pie visa vainīga lielā steiga, tā skriešana un skriešana visu laiku. Cilvēkiem vajadzētu apstāties un padomāt, pirms viņi kaut ko dara. Un, ja nepadomā, tad arī nekas labs no tā parasti nesanāk.
Ja jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko jūs teiktu?
Mīlestība – tas ir kaut kas absolūti ideāls.
Ko jūs teiktu tiem, kas ir nolēmuši nemeklēt mīlestību un palikt vieni?
Man to ir grūti iedomāties, jo es pati nevarētu tā dzīvot, lai gan man ir pazīstami cilvēki, kas ir tādu izvēli izdarījuši. Varbūt tā arī var, bet, piemēram, man tagad manas mazmeitiņas, meitas abas ir manas princesītes, tik daudz prieka! Atbrauc uz šejieni, ak Dievs, Ancīte un Maijiņa. Ja Ancīte redz, ka esmu noskumusi, ielec man klēpī un parāda, lai nobučoju uz viena vaiga, tad uz otra. Kāda laime ir tie bērniņi! Es viņu dēļ dzīvoju.
Tad jūs jau esat vecvecmāmiņa?
Jā, man taču ir jau 83! Lielisks vecums! Katram vecumam savs skaistums, es tā domāju! Vajag tikai labi justies.
Mani meita gribēja iekārtot dzīvot tuvāk Rīgai, bet es teicu, ka negribu. Visa mana dzīve ir pagājusi te, ap Ludzu, Ludzas slimnīcā ir ļoti labi ārsti, tādu labu slimnīcu sataisīja! Labi atceros darba gadus, darbs bija grūts, tā dēļ sāpēja mugura, gultas tolaik nebija uz riteņiem, nesām pacientus uz palagiem, gulējām paši koridoros uz galda. Medicīna jau ir tik tālu šobrīd tikusi, bet ne pietiekami tālu – man ir varikozas vēnas, un nevar saprast, kā izārstēt. Tā dzīvē notiek – kādreiz es ļoti rūpējos par pacientiem, bet tagad, kad palīdzību vajag man, palīdzēt īsti neviens nevar, lai gan daudzus dakterus zinu.
Es jau varēju ilgāk strādāt, bet devu vietu jaunajiem. Es strādāju visu laiku, man rokās bija kafijas krūze un ledusskapī – burciņa ar salātiem. Kad kolēģi dažreiz darbā iedzēra, uzkoda ar tiem salātiem, un ļoti mani slavēja (smejas). Ļoti labi bija ar dakteriem strādāt! Reizi biju arī Rīgā uz kursiem pie daktera Zatlera (Valda Zatlera), par velti bija kursi, demist dienas. Mums tur stāstīja par menisku operācijām, mācīja pareizi ģipsēt, var taču amputēt rokas un kājas, ja nepareizi uzliek ģipsi – es bieži vien pārtaisīju pēc ātrās palīdzības. Ļoti labs dakteris Zatlers bija, solīds, visur staigāju viņam līdzi pa palātām.
Kā jūs kā mediķis teiktu – mīlestība dzīvo sirdī?
Nē, tomēr galvā (smejas). Sirdij vajag mierīgu dzīvi. Mīlestību vajag cilvēkam kopumā, un sievietei – tieši no vīrieša puses. Bet sākumā vajag padomāt, jo sieviete taču ir kā kaķis – viņu vajag paglaudīt, pie viņas vajag nākt ar labu nodomu, no sirds, citādi nekas nesanāks.