Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim – Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Vandai (kundzes foto netika uzņemts veselības stāvokļa dēļ) ir 83 gadi, saka, ka nekad dzīvē nav ne dzērusi, ne smēķējusi, tāpēc izdevies tik garu mūžu nodzīvot. Sociālās parūpes centrā Vanda atrodas mazāk nekā gadu un šobrīd pēc negadījuma ir guloša. Viņas dzīvē mīlestība piedzīvota divas reizes, taču par īsto un lielo mīlestību Vanda sauc savu pirmo vīru Nikolaju, ar kuru diemžēl kopdzīve nav bijusi tik ilga, kā gribētos.
“Mēs iepazināmies, kad es strādāju Kārsavas stacijas skolā, es biju pionieru vadītāja. Pasniedzu vēsturi, rasēšanu un fizkultūru. Cik nu man iedeva tās mācību stundas, tik bija labi, saņēmu 70 rubļus tolaik par darbu. Kad iepazināmies, viņš mani sāka pavadīt mājās, man bija dzīvoklis pie skolas. Un tā mēs tikāmies, līdz viņam bija jāiet armijā. Armijā viņš aizgāja uz trim gadiem, dienēja Arhaņģeļskā, un es viņu gaidīju visus trīs gadus. Sarakstījāmies. Seksa mums tajā laikā nebija, jo es ticu Dievam – viņam jau gribējās, bet es teicu, ka tikai pēc kāzām.
Kā viņš Jūs bildināja?
Viņš sākumā atbrauca atvaļinājumā, tad atgriezās pavisam, un tad mēs arī apprecējāmies. Manu roku viņš lūdza vecākiem, un tad jau arī apprecējāmies.
Vecāki uzreiz piekrita?
Ko gan viņi varēja padarīt – tāda bija meitas izvēle (smejas).
Vai uzreiz iemīlējāties, kad ieraudzījāt Nikolaju?
Žēl, ka man nav nevienas bildītes… man viņš iepatikās uzreiz tīri vizuāli, viņš bija arī apsviedīgs, prata labi runāt.
Un kā attīstījās jūsu kopdzīve?
Dzīvojām mēs labi, izņemot to, ka viņš sāka iedzert. Tajos laikos tā bija liela bēda. Dzeršana bija visur. Viņš strādāja par šoferi uz lielās “Kamaz” mašīnas. Pie stūres, protams, dzert nevarēja, bet, kad viņš nebrauca, tad dzēra. Es nezinu, kāpēc cilvēki tolaik tik daudz dzēra – es jau arī varēju, kad strādāju vēlāk veikalā, sākt dzert. Visu laiku bija pudeles apkārt, bet mani nekad tas neinteresēja. Viņš bija audzis bez tēva, varbūt pietrūka tās audzināšanas.
Man tēvs gan bija stingrs un jau no mazotnes mācīja gan domāt, gan ātri rīkoties. Kara laikos mēs ar vecākiem slēpāmies purvā. Mums bija laba māja, bet ļoti atklātā vietā, tāpēc mēs slēpāmies pāri tīrumam tajā purvā, lai mums neuzmet bumbu. Mums bija arī šautene. Atceros, kā ar kaimiņu Vladziku ik pa brīdim skrējām no turienes ārā un spēlējāmies. Un pēc kara jau nāca dažādi ubagi, cilvēki, kam nebija nekā, prasīja ēdienu un visu citu. Vēl tagad atceros to lidmašīnu skaņu, lai gan biju pavisam maza.
Vai Jums ir arī bērni?
Jā, visi trīs ar pirmo vīru. Taču mēs kopā nodzīvojām, sanāk, kaut kur 20 gadus. Tad viņš palaidās vēl vairāk ar savu netikumu, aizgāja no darba, saslima un aizgāja mūžībā. Sākumā viņu paralizēja, un tad viņš aizgāja. Tas bija kaut kur 1970. gadā.
Bet, cik es saprotu, Jums paveicās otru reizi iemīlēties un arī apprecēties.
Jā, kad es strādāju, tad parādījās arī otrais dzīvesbiedrs. Ko tad es viena ar trīs bērniem!? Bet es negribu par to daudz runāt.
Labi. Sakiet, ja nebūtu šī netikuma pirmajam vīram, vai Jums šķiet, ka jūs nodzīvotu kopā visu dzīvi?
Domāju, ka jā. Mēs uzcēlām māju, pusotra stāva, tagad tur dzīvo mans dēls. Nikolajam, es viņam arī to daudzreiz teicu, Dievs bija devis visu – gan prātu, gan izskatu, naudu viņš arī prata nopelnīt. Tikai tā pudele…
Kurš ģimenē bija galvenais?
Vismaz audzinot bērnus, tā biju es. Nikolajs viņiem jau maziem bija pateicis, ka mammas vārds ir likums un jādara viss tieši tā, kā mamma saka. Un tādi bērni man arī izauga – klausīja mani uz vārda, jo tēvs tā viņiem bija pateicis. Vēl šodien man viņi nesaka neko, sevišķi dēli, tie man ir ļoti paklausīgi, meitas gan laikam vienmēr tādas adatainākas.
Šobrīd samērā strauji attīstās sieviešu kustība, sevišķi Dienvidkorejā un citviet pasaulē, kad sievietes izvēlas neveidot attiecības un nedzemdēt bērnu. Kā Jūs pret to attiecaties?
Vispār neveidot attiecības, tas man šķiet dīvaini, es tam nepiekrītu – kā tā, visu dzīvi viens? Bet par bērniem… uz vecumu es domāju, tas varbūt nav pilnīgi visiem vajadzīgs. Tikai tiem, kam bērni patīk, tikai tiem, kas viņus patiešām grib, tiem viņi ir vajadzīgi. Bailīgākais ar bērniem ir tas, ka viņi kādreiz varētu “noiet no sliedēm”. Paldies Dievam, ar manējiem man paveicās un viss ar viņiem ir labi. Meita bija mani paņēmusi arī uz Ameriku, uz Atlantu. Es zinu, kā tur cilvēki dzīvo, daudz labāk nekā te. Meita tur piedāvāja arī palikt, bet es atgriezos.
Kāpēc tad nepalikāt, ja jau tur labāk cilvēki dzīvo?
Jo mani dēli ir šeit un mazbērni, un dzimtene ir dzimtene. Amerika tomēr ir sveša vide, es pirmo reizi biju tur, kad man jau bija vairāk nekā 60. Ciemos – jā, interesanti, bet uz dzīvi – nē. Te uz vietas arī ir apglabāti mani tuvinieki, tie arī kādam jāapciemo.
Ja es jautātu, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Tā ir cieņa pret otru cilvēku. Ne skaistums, ne rakstura īpašības, bet cieņa.
Kāpēc, Jūsuprāt, mūsdienās cilvēki vairumā gadījumu vairs neprot veidot ilgstošas attiecības?
Mūsdienās valda visatļautība, tie ir pavisam citi laiki. Izlaidusies ir mūsu jaunatne. Ja es jums tagad parādītu, kā es vidusskolā izskatījos, kā staigāju… tas taču bija pavisam cits skats un cits tikums.
Varbūt varat kaut ko novēlēt Valentīndienā mūsu lasītājiem?
Ja ir otrs cilvēks blakus, par to ir jāpriecājas, jāciena un jāmīl viņš, kamēr ir tāda iespēja. Neviens nezina, kas notiks rīt vai pēc mēneša. Cieniet un novērtējiet to laiku!
Vienīgais, par ko man visu laiku gribas raudāt, ir tas, ka es visu dzivi esmu strādājusi, bet tagad man jāguļ… šajos gados… es negribu! Dzīve paiet tik ātri, ka to nevar pamanīt – cieniet savu laiku, veselību un cilvēkus jums apkārt!