Tiem, kas nav runājuši ar savām vecmāmiņām un vectētiņiem par viņu iepazīšanos, no sirds iesaku to izdarīt, jo šie senioru stāsti liek, pirmkārt, vēlreiz pārliecināties par to, ka mīlestība divu cilvēku starpā var būt mūžīga, ja tā tiek attiecīgi kopta. Otrkārt, tie nedaudz skarbi atgriež realitātē, atgādinot, ka laika šai dzīvē nemaz nav tik daudz un ka teikt mīļajiem mīļus vārdus tiešām vajag ik dienu.
Sākot no 1. februāra pa vienam stāstam katru dienu līdz 14. februārim -Valentīndienai. Šoreiz uz mīlestību paskatīsimies caur sirmo Ludzas novada Sociālās aprūpes centra “Ludza” iedzīvotāju dzīves stāstiem, kuri risinājušies mūsdienu cilvēkam neiedomājamos laikos un apstākļos.
Satiekot Eleonoru, uzreiz pēc izrunas var pateikt, ka viņa nav vietējā latgaliete, un tā tiešām ir – Latgalē Eleonora nonāca kopā ar vīru, kam šeit bija dzimtā puse. Pati kundze nāk no Rīgas, kur savulaik iepazinusies ar savu mūža mīlestību – Filipu.
Šobrīd Eleonorai ir pilni 84 gadi, un sociālās aprūpes centra “Ludza” Istalsnas filiālē kundze atrodas jau piecus gadus.
Kā tad iepazināties ar vīru?
Tas notika 1962. gadā, ballē. Viņš strādāja ostā, un tur bija darbinieku balle, kurā es tiku iekšā caur paziņām. Tur arī iepazināmies. Tā bija interkluba balle (starptautiskais jūrnieku klubs – ārzemju jūrnieku uzturēšanās padomju ostu pilsētās viņus pietuvināja PSRS propagandas un ideoloģijas sistēmai; šajos klubos studentiem un skolēniem bija plašākas iespējas attīstīt savas svešvalodu zināšanas, kā arī iepazīties ar citām tautu kultūrām.).
Un kā tas notika? Ieraudzījāt un iemīlējāties?
Nē, nē, nē! Es bēgu prom! Viņš taču bija krievs! Viņš bija vecticībnieks.
Sanāk, ka viņš noskatīja Jūs?
Jā. Dejojām. Man draudzene teica tolaik: “Ak, jēziņ, Nora! Viņš taču ir krievs! Tev nav krievi bijuši! Priekš kam tev tāds vajadzīgs?” Un tā arī bija – es no viņa tālāk, viņš pie manis tuvāk. Izskatīgs bija.
Kāpēc tolaik bija tāda attieksme pret krieviem?
Man vispār ir ģimene interesanta – tēvs latvietis, māte ebrejiete. Abi divi no Dobeles. Kad biju maza, bijām koncentrācijas nometnē Salaspilī. Brālītim bija 10 gadi, es biju divas nedēļas veca. Pateicoties tēvam un viņa kontaktiem, tikām no turienes ārā, bet māte pēc tam visu dzīvi dikti baidījās. Māte nogūlās uz gultas ar nerviem, un viņai neko nevajadzēja. 10 mēnešus viņa tā nogulēja, mani pa to laiku auklēja tēvs, bet pēc tiem 10 mēnešiem viņai pēkšni parādījās piens, un tad mēs dzīvojām Dobelē, tēva māsa mūs aizveda. Mammai uz to laiku vairs nebija neviena radinieka, vācieši visus bija paņēmuši.
Mātei jau Filips dikti nepatika, bet tēvs teica, ka pietiek dancot un pietiek skraidīt. Man jau bija 21, viņš bija par trīs gadiem vecāks. Bet gudrs un labs cilvēks.
Un kā tad apprecējāties?
Sākumā viņš mani ilgi meklēja, jo es viņam biju iedevusi nepareizu adresi. Un viņš izsekoja mani! Mēs dzīvojām ar vecākiem Pārdaugavā, un viņš mani atrada, un tad lūdza manu roku vecākiem. Māte, jā, māte dikti, dikti negribēja, bet tēvs ļāva, tā mēs arī palikām. Apprecējāmies mēs Rīgā. Dzīvojām ar vecākiem kopā, mums tur bija sava mājiņa, un tad atbraucām uz Latgali, kur bija arī laulāšanās, tas bija Feimaņos, mazā, mazā baznīciņā.
Vai jums bija arī kāzu kleita?
Jā, kleita bija skaista, un bija arī maza, skaista cepurīte.
Kur jūs strādājāt?
Es biju pabeigusi skolu un izgāju zīmēšanas kursus. Labi zīmēju, un mani paņēma darbā Rīgā, rotaļlietu fabrikā, zīmēju lellītēm sejas un krāsoju mazos kaprona zaldātiņus. Labi pelnīju. Tad es paliku stāvoklī, un vīrs negribēja, lai vēl eju strādāt uz to rotaļlietu fabriku. Piedzima bērns, puika, un es ar viņu sēdēju mājās līdz pašai skolai. Bija arī meita, bet meita nomira. 38 gados aizgāja Žanete.
Kurš jūsu ģimenē bija galvenais?
Grūti teikt. It kā jau man gadījās piekāpties, bet viņš man vienmēr teica krieviski tā: “Что я тебе говорю, душечка моя, ты все равно сделаешь по своему!” (tulk. “Kāpēc gan es tev kaut ko saku, manu dvēselīt, tu tik un tā darīsi visu pa savam!”). Viņš ar bērnu audzināšanu arī īpaši neņēmās, vienmēr teica: “Būs tā, kā saka mamma!” Tā kā pie ebrejiem – sieviete ģimenē ir galvenā.
Teicāt, ka topošais vīrs jums uzreiz “skrēja pakaļ”. Kā bija ar jums? Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena?
Nē, tas viss nāca pakāpeniski, man patika viņa attieksme pret mani. Bet man jau ļoti svarīgi, pirmkārt, bija, lai viņam būtu zobi un skaistas, sakoptas rokas. Viņš mani veda uz ballēm, dāvināja dāvanas, lielākoties tās bija smaržas, viņš zināja, kādas ir manas mīļākās. Un vienmēr uz 8. martu bija balti ceriņi.
Kur vīrs strādāja?
Sākumā viņš strādāja par krāna vadītāju ostā, bet pēc tam viņš nolika tiesības, un tad strādāja par garāžas priekšnieku.
Tas bija Latgalē?
Nē, tas bija Rīgā. Bija tāds Berkovičš, viņš toreiz paņēma vīru strādāt pie sevis Latgalē, Feimaņos, bija daudz lopu, bet tur vīrs ilgi nepalika, viņam nepatika, viņš teica, ka mums tajos Feimaņos neiet, un mēs pārvācāmies atpakaļ uz Rīgu, nopirkām tur dzīvokli.
Un pēc bērnu piedzimšanas? Vai strādājāt?
Jā, 40 gadus nostrādāju arī Rīgas Radio rūpnīcā, tās bija manas otrās mājas. Es sāku no vienkārši strādnieka akustikas cehā, tas bija grūts cehs, visas tās lielās un mazās tumbas. Un tad es kļuvu par meistarīti.
Cik ilgi jūs kopā ar vīru nodzīvojāt?
50 gadus, un tad viņš saslima. Un tik interesanti tas viss sanāca – 20. martā mēs apprecējāmies 1962. gadā, un pēc piecdesmitās kāzu jubilejas, kad tā bija jau nosvinēta, es skatos, ka viņam nav labi. Viņš sāka pampt, viņam atteica nieres, un 70 gados viņš aizgāja. Tas bija pēkšņi. Trīs nedēļu laikā aizgāja.
Kā izdevās tik ilgi nodzīvot kopā?
Ne jau vienmēr saulīte spīd, ir arī nomākušās dienas. Bet visam var tikt pāri, galvenais sākumā tikt galā pašam ar sevi, un tad varēs tikt galā arī ar visām citām situācijām. Es te klausos, ir tādi, kas pa trim, pat četrām reizēm precas, un es to nesaprotu. Kad paliku viena, es nezināju, ko iesākt. Tas ir drausmīgi, kad tu paliec viens.
Ja jums būtu jāpaskaidro, kas ir mīlestība, ko Jūs teiktu?
Es teiktu, ka tas ir pieradums pie cilvēka, kad tu saproti, kāds ir cilvēks, tu viņu pazīsti no visām pusēm un izvēlies ar viņu palikt kopā.
Vai tad pareizi saprotu, ka Filips bija jūsu vienīgais dzīves vīrietis?
Nē, bija arī otrs, Jānis, pēc tam, kad Filips aizgāja. Bija pagājuši laikam divi gadi, un tad mani pagasta vecākā ar viņu iepazīstināja. Bet tam bija diezgan grūts raksturs, viņš arī bija nodzīvojis ar sievu 50 gadus, sieva bija aizgājuši mūžībā, viņam bija četri bērni. Tie bērni mani pieņēma uzreiz. Bija jau apbraucis pusi Latgales, dāmu meklēdams, un manī ieskatījās. Viņš bija astoņus gadus par mani vecāks. Sākumā ne pīpēja, ne dzēra. Arī Filips nedzēra, tikai pīpēja “Bond” cigaretes. Ar Jāni biju kopā astoņus gadus, un tad gan viņš pamazāk sāka iedzert, attīstījās onkoloģija un arī viņš aizgāja.
Vai ar Jāni tā arī bija mīlestība?
Es teiktu, ka tā vairāk bija simpātija. Bet labs cilvēks bija.
Kā to var atšķirt – mīlestību no simpātijas?
Mīlestība nāk ar laiku, nav tā kā filmās – ieraugi un iemīlies uz visu dzīvi. Es arī kā cilvēks esmu pēc rakstura pasmaga, visam jābūt tā, kā es gribu. Un tur man nedaudz nebija taisnība, tā nevajadzēja, vajadzēja ieklausīties arī tajā, ko viņš grib. Bet mēs nestrīdējāmies. Man pat kaimiņi teica: “Nora, kā jūs tur tik klusu dzīvojat? Nevienu skaņu nevar dzirdēt!”
Un kur jūs dzīvojāt ar Jāni?
Arī Feimaņos. Viņam bija sava māja. Vietējie stāstīja, ka viņi ar sievu nav labi satikuši. Viņš bija ļoti principiāls, bet ar mani tas negāja cauri, jo man arī ir raksturs.
Kāpēc cilvēkam būtu jāmeklē mīlestība?
Vientulība. Vientulība ir pats trakākais. Pēc vīra aiziešanas es nezināju, ko man darīt, ļoti raudāju. Nevarēju atrasties viena mājās. Sākumā dzīvoju ar dēlu, bet man nāca krītamais, spiediens. Man pirmais insults bija jau 38 gados, tolaik manu vīru paņēma uz Kazahstānu uz ražas novākšanu, un es paliku viena pati ar bērniem. Abiem bērniem biju arī vecāku komitejā. No Kazahstānas tolaik daudzus veda atpakaļ cinka zārkos, daudzi nemaz neatgriezās, tāpēc es ļoti uztraucos. Uz sešiem mēnešiem viņi toreiz iesauca, un es visu ļoti ņēmu pie sirds.
Tagad arī ir grūts laiks, katrs spriež visu pēc sevis, pēc sava rakstura. Bet trakākais, jā, ir vientulība, kad tu paliec viens – kaut vai tāpēc ir vērts atrast mīlestību, lai vismaz daļu dzīves izdodas pavadīt kopā, daloties ar kādu priekos un bēdās.