Ir tāds nerakstīts likums – kārtojot māju, nedrīkst apsēsties. Tiklīdz apsēdies, tu vairs nekārto, bet pēti, šķirsti, atceries un pēkšņi attopies citā laikā. Es, protams, apsēdos. Un sāku lasīt kaut ko tādu, ko, kā tobrīd šķita, varbūt labāk būtu bijis atstāt kastē.
Tā bija mana dienasgrāmata no 2015. gada. Man tad bija 16, 17. Pirmās lapas vēl bija nevainīgas – skola, draudzenes, pārbaudes darbi. Bet tad sākās romantiskā nodaļa. Izrādās, ka tajā vecumā es dzīvoju ļoti intensīvu emocionālo dzīvi, kurā jūtas mainās ātrāk nekā laikapstākļi aprīlī. Vienā lappusē rakstu, ka tas puisis ir tā lielā mīla, kas nekad neizdzisīs un ar kuru būšu kopā līdz pat dzīves beigām. Nākamajā jau esmu pārliecināta, ka nu gan esmu satikusi savu īsto mūža mīlestību (citu, protams) un noteikti neesmu no viņa saņēmusi atbildi tikai tāpēc, ka Facebook gļuko, nevis tāpēc, ka viņš vienkārši… neraksta.
Tagad, lasot to visu, es skaļi smējos. Bet vienlaikus bija arī vēlme no kauna palīst zem segas un kādu laiku nelīst ārā. Tā sajūta, kad tu redzi sevi tādu, kāda tu biji – tik patiesu, naivu, impulsīvu, pilnu cerību un gatavu sev iestāstīt jebko, lai tikai nenāktos atzīt, ka tā klusēšana droši vien mazliet sāpēja.
Un tomēr – jo vairāk lasīju, jo vairāk sapratu, ka tā nav tikai mana privātā komēdija. Tā ir universāla pieredze. Mums visiem ir bijis 16. Mēs visi esam ticējuši, ka kāds neraksta tehnisku problēmu dēļ. Mēs visi esam domājuši, ka katra emocija ir liktenīga. Un mēs visi esam rakstījuši kaut ko, ko pieaugušā vecumā gribētos aizmirst.
Bet tieši šie teksti, šīs muļķīgās rindas ir pierādījums tam, ka mēs augam. Ka mēs iemācāmies neļaut emocijām tik ļoti ņemt virsroku pār prātu. Ka mēs kļūstam nosvērtāki un mazāk impulsīvi.
Nu labi, varbūt ne visi. Un tas ir normāli. Cilvēki mainās dažādos tempos. Daži mainās ļoti, daži – gandrīz nemaz. Daži atrod sevi, daži vēl meklē. Bet nemainīgs paliek fakts, ka katrs no mums kādreiz ir bijis mazliet smieklīgs, mazliet naivs un vienlaikus ļoti patiess. Tomēr katram vecumam ir savs šarms. Būtu dīvaini, ja jaunietis citus pārsteigtu ar veca cilvēka nez no kurienes ņemtu dzīves pieredzes diktētu apdomu. Un otrādi.
Dzīvē vienmēr būs situācijas, kuras šķiet neizturamas un nebeidzamas. Bet tad paiet laiks, un tu saproti, ka esi ticis pāri visam, par ko toreiz biji pārliecināts, ka netiksi. Pat tai “mūža mīlestībai”, kas ilga varbūt mēnesi un beidzās ar klusēšanu Facebookā.
Tāpēc mans secinājums ir vienkāršs – pirms, kārtojot māju, apsēdies un sāc šķirstīt vecās lietas, vajag mazliet padomāt, vai esi gatavs tam, ko vari atrast. Tu nekad nezini, kādu sevis versiju satiksi un vai spēsi viņai skatīties acīs. Bet, ja nu tomēr apsēdies – ļauj sev pasmieties. Un pateicies tai savai 16 gadus jaunajai versijai. Viņa toreiz domāja, ka pasaule brūk, bet tu šodien esi pierādījums tam, ka nekas nebrūk tik viegli. Un ka no visa var izaugt.
P.S. Šis bija mans pēdējais, ar šīs dienas skatījumu tapušais ieraksts manā pusaudzes dienasgrāmatā. Tā bija sen aizvērta, bet reizēm varbūt ir vērts to vēlreiz pārlapot tikai tik daudz, lai saprastu, cik tālu esi tikusi. Māja gan tā arī palika līdz galam nesakārtota. Ceru to izdarīt nākamajās brīvdienās… ja vien atkal neapsēdīšos pie kāda ieintriģējoša atraduma.