Ceļi, birokrātija, jaunieši – kas satrauc lielākā novada ļaudis?

Tuvojoties pašvaldību vēlēšanām, turpinām uzklausīt iedzīvotāju viedokļus par to, kā tie jūtas savā pašvaldībā!

Iepriekš astoņas patstāvīgas vietvaras – Grobiņas, Aizputes, Rucavas, Pāvilostas, Durbes, Nīcas, Priekules un Vaiņodes, bet pirms četriem gadiem, īstenojot administratīvi teritoriālo reformu, apvienotas vienā, Dienvidkurzemes novadā. Teritorijas ziņā Latvijā tas ir lielākais novads, bet kuru apdzīvo vien ap 33 tūkstošiem iedzīvotāju. 

Dienvidkurzemes novada pierobežā atrodas Rucava – neliela, bet aktīva kopiena. Par dzīvi Rucavā seniore, Rucavas etnogrāfiskā ansambļa un sieviešu vokālā ansambļa vadītāja Staņislava Skudiķe saka, ka ikdiena vecāka gadagājuma cilvēkiem ir krietni sarežģītāka nekā jauniešiem – sabiedriskais transports kursē reti un bez privātas automašīnas piekļūt pakalpojumiem ir grūti. “Liela sāpe ir par to, ka mums nav pasta nodaļas, un ne tikai pasta nodaļas nav, bet mums pat nav pakomātu. Ja kaimiņos, Nīcā, ir divi, tad mums nav neviens un tūlīt aiz mums ir Lietuvas robeža, tas nozīmē, ka arī tur mēs neko nevaram veikt.” 

Vietējie augstu vērtē pašvaldības ieguldījumu ceļu uzturēšanā. Taču problēmas rodas tur, kur atbildība pāriet valsts pusē.

“Ja runājam, kā ir dzīvot Rucavā – pašvaldība ļoti rūpējas par mūsu vietējiem ceļiem, bet valsts pusē gan dažreiz gribas mest akmeni, jo bērni brauc uz skolu, aplis ir 35 kilometri un dažreiz šis valsts ceļš, kurš ir grantētais, ir būtībā neizbraucams, tur ir bedre pie bedres,” tā saka Rucavas pamatskolas direktore Liena Trumpika. 

Ceļi bez seguma vasarā kļūst putekļaini, bet citos gadalaikos – grūtāk izbraucami. Arī Priekulē ceļu infrastruktūra ir tā, kas joprojām sagādā neērtības. Neapmierinātību rada kavēšanās ar solīto reģionālo ceļu būvniecību – īpaši posmu, ko uzskata par stratēģiski svarīgu satiksmei gan vietējā, gan starptautiskā mērogā.

“Tas ir ceļš uz Rīgu, kuru bija paredzēts šajā gadā būvēt. Bet mūsu esošā vara, kas ir Dienvidkurzemes, laikam necīnījās par to. Un nav uztaisīts tas ceļš, kas ir ļoti nozīmīgs mums visiem, tas ir starptautiskais ceļš, bet tas netika izdarīts,” stāsta uzņēmējs no Priekules Arnis Kvietkausks. 

Arī ārste, Priekules slimnīcas valdes locekle Tatjana Ešenvalde norāda uz kontrastu ar kaimiņu pilsētām, kur, kā novērots, neasfaltētu ceļu ir krietni mazāk. “Ja runājam par asfaltētajiem ceļiem,var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Salīdzinam, piemēram, Priekuli ar Aizputi, Aizputē, man liekas, neviena neasfaltēta ceļa nav, bet Priekulē ļoti daudz, ļoti daudz.”

Tikmēr novada ostas pilsetā Pāvilostā – saskaras ar citām grūtībām. Novadu reformas sākums esot bijis smags posms, jo vairākas problēmas iedzīvotājiem esot bijis jārisina pašiem, bet arī šobrīd ir sajūta, ka ne visu izdevies pēdējo gadu laikā atrisināt. Piemēram, par pilsētas tirdziņu – to solīja uzlabot, taču pārmaiņas tā arī nav notikušas.

“Tas vienkārši ir jāredz, lai saprastu, vai tiešām mēs esam tik trūcīgi, ka tās būdiņas, kas tur stāv, mēs varam nosaukt par tirdziņu. Tur ir jābūt lielai fantāzijai, lai to kāds, kas iebrauc no citurienes, saka: “Tas ir Pāvilostas tirdziņš.” Kauns!”, pauž māksliniece Daiga Krzišteka. 

TV Kurzeme

Paši Pāvilostas iedzīvotāji atzīst, ka pēdējā gada laikā situācija kopumā ir nedaudz uzlabojusies – pārvaldi vada vietējais cilvēks. Tomēr kopumā ieguvumu no pēdējiem četriem gadiem esot bijis maz.

Kā saka Marita Horna, biedrības “Pāvilostas kultūrvēsturiskais vides centrs” vadītāja, vienīgais ieguvums pa šiem gadiem ir viena asfaltēta iela: “No visiem šiem te četriem gadiem, man liekas, ka tas lielākais mūsu ieguvums ir viena asfaltēta iela. Es tā kā vairāk nekādas lielas lietas neredzu.”

Tikmēr Aizputē – saskata izaicinājumus jaunatnes jomā. Tur Aizputes vidusskolas 10. klases skolniece, skolēnu līdzpārvaldes prezidentes vietniece Alise Mikalauska, uzskata, ka tieši pasākumi un aktivitātes ir tās, kas trūkst pilnvērtīgai jauniešu dzīvei Aizputē. “Jo mums pasākumi notiek skolā tieši vairāk, bet vajag vispārīgi pa Aizputi, lai arī no citurienes var braukt uz tejieni, lai nav tikai skolēni. Un vēl es uzskatu, ka vienkārši vajag to vietu atrast, kur var iet, kur var iet pavadīt laiku, kaut vai pa nakti taisīt filmu vakarus.”

“Ja līdz šim mēs varējām darboties šeit pat uz vietas un visu iegādāties vai pirkt vai organizēt šeit Aizputē, kas ir mūsu pilsētā. Esot Dienvidkurzemes novadā ir jārēķinās, ka ir sava kārtība, savi noteikumi,” saka Ilze Jonase, Aizputes vidusskolas direktores vietniece.

Ilze Jonase arī norāda, ka daudzu ideju īstenošana kļuvusi sarežģītāka – tagad tā ir saskaņošana novada līmenī, un birokrātiskais process aizņem vairāk laika, nekā tas bija agrāk.

Jāpiebilst, ka Dienvidkurzemes novadā vēlēšanām iesniegti septiņu partiju saraksti. No kopumā pieteiktajiem 130 deputātu kandidātiem, domē ievēlējamo deputātu skaits būs 19. Ar partiju programmām un kandidātiem iedzīvotāji var iepazīties Centrālās vēlēšanu komisijas mājaslapā.