Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Dace Nasteviča ir etnomuzikoloģe un ērģelniece. Dzimusi Liepājā, mūziķu ģimenē. Kā smej pati, viņas muzikālā izglītība sākusies no 0,9 gadu vecuma, vēl mammai vēderā esot, kad mamma strādāja skolā un ar kori, bet tēvs – ar pūtēju orķestri, gan arī pats spēlēja un citus mācīja pūšamo instrumentu spēlē. 1976. gadā Dace beigusi E. Melngaiļa Liepājas mūzikas vidusskolu, 1984. gadā – Latvijas Valsts konservatoriju, izstrādājot diplomdarbu “Alsungas novada tautas mūzika”. No 1984. – 1990. gadam vadījusi folkloras ansambli “Alsungas suitu sievas” un ansambļi “Mazie suitiņi”. Vākusi suitu mūzikas materiālus, sarakstījusi vairākas grāmatas, tai skaitā grāmatu “Dziesminiece Veronika Porziņģe” – kā saka pati, par savu dižāko folkloras teicēju.
Visu mūžu daudz laika veltījusi rokdarbiem, arī tagad – kā tekstilmāksliniece Dace aizvadījusi jau ap 60 izstādēm. Daces lielākais spēks, es teiktu, ir skaidrā apziņā, ka viņa ir savā vietā un iet liktens lemto dzīves ceļu.
Dace, ja Jums būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par jums nezina, kas būtu galvenais, ko jūs uzsvērtu?
Pirmkārt, es to necenstos darīt – cilvēkam, kas mani nepazīst, mani arī nav jāpazīst. Kas es esmu? Mūziķe. Te man gan ir jāatvainojas savai kādreizējai klavieru skolotājai, tā nebija viņas vaina, ka man nesanāca, man vienkārši nebija lemts kļūt par pianisti, tādēļ es aizgāju teorētisko – muzikologa – ceļu. Bet man nepatīk tas, ko dara muzikologs – viņš mūziku kā audumu atārda pa diegiem un spriež, ko tad komponists ar to bija domājis. Kā lai mēs zinām, ko tas komponists patiešām ir domājis? Mani vairāk interesē mūzikas emocionālā daļa. No konservatorijas man gan uz laiku bija jāizstājas – piedzima divas meitiņas, un folklora… Tas bija tāds ultimāts, lai piespiestu mani nonākt tur, kur man vajadzēja nonākt (smejas). Es toreiz strādāju Alsungas bērnu mūzikas skolā, un man uzstādīja ultimātu, kad gribēju studijas turpināt – vai nu tu liec visus iestājpārbaudījumus no sākuma, vai turpini, kur paliki, bet strādā ar suitu materiālu. Protams, ka es negribēju sākt no sākuma, un tā sāku vākt un pētīt ar suitu folkloras materiālu, ar ko strādāju vēl šodien.
Kā Jūs nonācāt no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esat šobrīd?
Man bērnībā bija divi sapņi – es gribēju būt pianiste un galdniece, bet manā dzīvē notiek tā, ka tas, ko es gribu ir viena lieta, bet mani ved tur, kur pēc plāna es esmu vajadzīga, tā ka es nezinu, vai sapņi kaut ko ietekmē. Šobrīd oficiāli esmu pensijā, no folkloras kopas “Basu suiti” gan mani nelaiž prom, joprojām esmu vadītāja, un pārējie darbi ir manis pašas, kur man nav priekšnieku – pati gribu, pati daru, pati strādāju, pati veidoju, pati rakstu, pati radu. Lielu daļu mana laika aizņem rokdarbi – kā es smejos, man, kā lielam māksliniekam, bijuši dažādi periodi – adu, tamborēju, mezgloju. Liels projekts bija tamborētie ziedi – daudzi simti. Ļoti vēlējos, un man atklāja, kā adīt ar pērlītēm, kas šobrīd, manuprāt, ir augstākais, ko es esmu apguvusi. Tā ir tehnika, ar kuru var radīt jebko. Smalku materiālu vibrējot, tas sakārtojas speciālā rakstā. Varbūt, ka mūsu ornamenti varētu skanēt? Kas tad ir tās pērlītes? Vai tās nav arī notis?
Folklora – kā tā parādījās Jūsu dzīvē?
Mana tēva dzimtene ir Alsunga. Bērnībā mūs veda uz šejieni, uz laukiem, pie vecāsmammas. Dzīve savulaik apsvieda kūleni, un man bija jāatnāk ar bērniem dzīvot uz Alsungu. Mani kā mūziķi palūdza vadīt “Suitu sievas”. Cilvēki atnāca tolaik uz mēģinājumu un skatījās uz mani lielām acīm, teica: “Dod!” Bet kas man, tādam jaunam meitēnam, ko es īsti došu? Suitu dziesmas es nezināju, neviena īsta teicēja tobrīd ansamblī nedziedāja. Mana lielā dziedātāja Veronika Porziņģe tolaik jau stipri slimoja, un es sāku vākt pa visām malām dziesmas un tekstus, kas pierakstīti suitos. Un šī materiāla vākšana, kārtošana, pētīšana ir tas, ko es daru vēl šodien.
Vairāk kā 100 gadus cilvēki atbrauc uz šejieni, paņem un aizved folkloras materiālus, pat “paldies” nepasakot. Un atpakaļ neatdod neko. Jau vairāk kā 40 gadus es veicu “atgriezeniskās ekspedīcijas” – no Rīgas visu vedu atpakaļ, šobrīd jau digitālā formā. Tas materiāls ir fantastisks, interesants, un mans lielākais sapnis ir atdot godu tiem cilvēkiem, kas tās dziesmas, pantiņus vai ziņģītes ir līdz šim laikam atnesuši. Viņi ir pirmie, ko diemžēl atmet, kad dziesmas jau pierakstītas. Mans uzdevums ir celt šos cilvēkus saulītē. Man ir sapnis vismaz digitalizēt šos materiālus arī ar bildēm, jo vienā grāmatā tas viss vienkārši nesatilps. Darīt vēl ir ko daudzus gadus; tāpat kā Rīga nekad nav gatava, tāpat arī šim darbam galu neredz.
Ja mēs runājam par Kurzemes sievām, vai ir iespējams izcelt to citādākās īpašības, salīdzinot ar citu vēsturisko novadu sieviešu īpašībām?
Kas ir robeža? Kāpēc putns var pārlidot pāri visām, tās neredzot, bet mēs tās pamanām? Es domāju, protams, ir kaut kāds vēsturiskais pamats tam, kā veidojušies cilvēku raksturi, vēsturiskie notikumi ir rūdījuši cilvēkus. Nu, un kurzemnieces ir izveidojušās ļoti lepnas, viņas vienmēr spēs pastāvēt par sevi, neļaus sev kāpt uz galvas. Un tā ir jūra.
Dace, zinu, ka Jūs esat arī ērģelniece, kas sasaucas ar jūsu pieminēto bērnības sapni – kā tas notika?
Tā vienkārši sanāca. Tas ir tāpat, kā kad lopiņam uztaisi žodziņu, viņš laimīgs ieskrien iekšā, un viņam šķiet – vai, cik es labi izvēlējos! Man tolaik bija tāda situācija. Es aizgāju pie mācītāja un lūdzu, vai baznīcā nevajag spēlēt. Tā bija cerība toreiz nopelnīt kādu latu, lai varētu uzturēt savus bērnus. Un toreiz, aptaujājot draudzi, mācītājs pateica man “jā”. Pieskarties ērģelēm – tā jau ir maģija. Ar pārtraukumiem ērģeles spēlēju jau vairāk kā 30 gadus.
Vai jums būtu vieglāk tikt galā ar Jūsu profesionālās un privātās dzīves jautājumiem, ja Jūs būtu vīrietis?
Teikšu, ka nē, lai gan zinu, ka sabiedrība skatās uz vīrieti, kā uz vērtīgāku, bet tas ir mīts. Es, izpildot to, kas manā plānā ir ierakstīts, primāri esmu cilvēks, un tikai tad – cilvēks sievietes ķermenī. Sievietes sūtība nav strādāt algotu darbu, paralēli audzinot bērnus. Viņai būtu jāatdod visa sava sūtība, sava varēšana bērniem, bet mēs, diemžēl, esam spiestas iet strādāt, pelnīt, atstāt bērnus vienus pašus, par ko atkal sievieti var nosodīt. Ideālā modeļa nav – katra dvēsele ienāk šajā pasaulē, lai ietu savu ceļu. Mēs varam, protams, diskutēt par “labiem” vai “sliktiem” modeļiem, varam pārmest, ka sievietes “nepareizi audzina bērnus”, bet pirmais jautājums – no kurienes viņas to iemācījās? Otrais – kur ir tā mēraukla, ar ko mēra “pareizi” vai “nepareizi”? Mums katram ir sava misija, ko mēs piepildām, pareiza vai nepareiza – tas tiks izlemts vēlāk un citur. Galvenais ir tikt galā ar savu sirdsapziņu.
Tomēr mēs dzīvojam pasaulē, kur sievietēm bez bērnu audzināšanas ir vēl citi noteikumi – mums labi jāizskatās, mēs nedrīkstam pieņemties svarā un novecot – vai esat saskārusies ar šādu attieksmi?
Tā ir sievietes ķermeņa pazemošana. Sievietes ir ļoti gudri radījumi, bet viņas globālā mērogā tiek atbīdītas no visa. Lai novērstu uzmanību no tā, kas ir viņa pati, pievēršot uzmanību tikai viņas ķermenim, tā ārējam izskatam. Ķermenis ir tas, ko ieliks kastītē un apraks, bet pastāv šīs milzīgās bailes no sievietes prāta, viņas varēšanas, viņas spējām. “Tu nederi, jo tavs ķermenis neatbilst kaut kādam standartam.” Un kurš ir radījis standartus? Tad iznāk, ka Dievs ir radījis kļūdu, dodams sievietei apaļīgāku augumu, vai kādu uztaisījis par tievu. Mainās laiks un mode mainās, bet tas, ka tā ir absolūti taustāma agresija pret sievieti, lai atstumtu viņu nost no pasaulē notiekošā, to es varu teikt gan.
Kāpēc notiek šī sieviešu atstumšana, Jūsuprāt? Un vai mēs varam sagaidīt brīdi, kad sievietes sasparosies un pārņems varas grožus savās rokās?
Atstumšana notiek, jo vīriešiem ir bail, tāpēc viņi iedzen bailes sievietēs – tikai tā pār viņām var valdīt. Bet, ja tev ir pašapziņa, tu vari iztaisnot plecus un pateikt: “Es esmu un es varu vairāk nekā tu,” viņiem pretī vairs nav nekādu ieroču. Sieviešu nākšana pie varas gan, manuprāt, nenotiks. Pasaule neiet atpakaļ, tā iet uz priekšu. Katra dvēsele te nāk pēc pieredzes un gūst mācību tajā ķermenī, kurā tā nokļūst – sievietes vai vīrieša. Tas, kuram ir prāts un dvēseliskā sirdsbalss, emocijas, līdzjūtība – tas ies pa priekšu, un te nav runa par valdīšanu. Tas būs cilvēks bez bailēm. Kādam, protams, ir ļoti izdevīgi, ka mēs baidāmies, bet tas pazudīs.
Vai Jūsu dzimtā ir bijis kāds spēcīgas sievietes piemērs, kas Jūs iedvesmojis?
Es nezinu, kas ir dzimta, es esmu dzimusi tā kā aiz oderes. Man neviens neko nav skaidrojis, es dzīvoju pati savā pasaulē, un tādu mani pieņēma arī radinieki. Es neesmu ņēmusi piemēru konkrēti ne no viena, es esmu dzīvojusi, lai izdzdzīvotu. Dzīvē viss pamazām veras vaļā, pamazām parādās. Es neticu tādai pamatīgai attīstībai, pamatīgai sevis veidošanai, lai gan man ir viens piemērs no pašas dzīves, kas man laikam palīdz iet cauri visiem dzīves notikumiem. Kad man bija 11 vai 12 gadi, modē bija tā sauktie autogēnie treniņi. Cilvēks apguļas, atslābinās un saka pats sev: “Es esmu mierīgs, es esmu pavisam mierīgs”. Varbūt manas paaudzes cilvēki to atceras. Un tas bija tieši tīņa vecums, kad man vajadzēja pret visu cīnīties un sacelties. Es to redzēju pa televizoru un sāku “mierināt sevi”. Tas nostrādāja! Pēc tam, ja, piemēram, vecāmāte kaut ko aizrādīja, man bija vienalga, es biju mierīga. Sētā, kad spēlējāmies, un man uzgāza spaini auksta ūdens, es nesarāvos. Sakārtoju pati sevi, bērns būdams. Tagad tā jocīgi šķiet.
Šī, protams, nav pavārgrāmata, un gatavas receptes noteikti nav. Svarīgi ir apzināties, kas tu esi, ka tu pats visu vari, ka tev nevajag nevienu blakus. Mums beidzot ir jāaizmirst, ka mēs esam puses, mēs neesam! Mēs katrs esam pilnība, mēs esam veselums. Dievs nerada pusītes, viņš rada veselus cilvēkus. Ja tevi ciena, nav svarīgi, tu esi vīrietis vai sieviete. Un cieņai jānāk arī no tevis paša.
Jums ir ļoti spēcīga apziņa, ka liktenis visu saliks savās vietās, no kurienes tā nāk?
Viņš jau visu IR nolicis savās vietās. Tikai mums mūsu naivuma dēļ tiek ļauts domāt, ka mēs paši kaut kur ejam un kaut ko izlemjam. Ja es esmu šeit, man šeit ir jābūt. Būtībā tam, ko mēs darām, ir ārkārtīgi maza vērtība. Vērtība ir tam kas tu esi, kāds tu esi, nevis tas, ko tu dari. Mana misija ir būt šajā laikā, šajā milzīgajā pagrieziena punktā, kad visiem cilvēkiem dzīves met kūleņus. Visa pasaule pārmainās. Varbūt kādam ir jāpalīdz, jāpadod roka. Bet mana misija ir vienkārši būt – tas, ko es daru, tas, ko jūs darāt – kur tas viss paliks? Nekur. Mūsu uzdevums ir būt.