Termins “ilgtspējība” pēdējo gadu laikā kļuvis par aksesuāru lielākajai daļai to procesu aprakstam, kas saistās ar ražošanu un saimniekošanu, nozīmējot subjekta vai sistēmas spēju radīt apstākļus ilgstošai, līdzsvarotai pašattīstībai un vienlaikus spēju neradīt apstākļus, kas veicina tās iznīkšanu vai pašsagrāvi.
Viena no nozarēm, kam sevišķi pievērsta uzmanība zaļākas saimniekošanas kontekstā pēdējo piecu gadu laikā, ir tekstilrūpniecība, kas rada lielu procentu no kopējā vides piesārņojuma. Ņemot vērā provizoriskos aprēķinus, tas aizvien turpinās pieaugt milzīgā tā sauktās “ātrās modes” pieprasījuma dēļ, kas līdz 2030. gadam palielināsies divkārt.
“Ātrā mode” jeb “fast fashion” ir budžeta apģērbu masveida ražošana ar uzsvaru uz kvantitāti nevis kvalitāti. Šajā procesā tiek izmantotas lētas un zemas kvalitātes izejvielas, tiek saražots liels daudzums apģērba, kura zemā cena mudina cilvēkus pirkt lētu un nekvalitatīvu apģērbu, kas attiecīgi arī ātrāk nolietojas un visbiežāk nonāk kopējā atkritumu kaudzē, un tiek nogādāts izgāztuvē, nevis šķirotajos atkritumos, jo Latvijā, neskatoties uz Eiropas Savienības (ES) direktīvās noteikto, vēl nav attīstījusies stabila tekstila atkritumu savākšanas un apsaimniekošanas sistēma.
ES 2020. gadā radīja aptuveni 6,95 miljonus tonnu tekstilizstrādājumu atkritumu — aptuveni 16 kg uz vienu iedzīvotāju. No tiem vien 4,4 kg uz cilvēku tika savākti atsevišķi atkārtotai izmantošanai un pārstrādei, bet 11,6 kg nonāca jauktos sadzīves atkritumos.
No kopējiem tekstilizstrādājumu atkritumiem 82% bija pēcpatēriņa atkritumi. Pārējie bija tekstilizstrādājumi, kas radušies ražošanas procesā vai nepārdoti tekstilizstrādājumi.
Vairāk nekā pusē no ES 27 dalībvalstīm jau ir obligāta tekstilizstrādājumu atsevišķa vākšana, taču tas galvenokārt ir paredzēts atkārtoti izmantojamu tekstilizstrādājumu savākšanai.
Ja Eiropā netiks palielinātas šķirošanas un pārstrādes jaudas, pastāv risks, ka ievērojams daudzums savākto tekstilizstrādājumu atkritumu arī turpmāk nonāks atkritumu sadedzināšanas iekārtās vai poligonos, vai tiks eksportēti uz reģioniem ārpus ES.
Lai noteiktu turpmākos mērķus un uzraudzītu nozares progresu ceļā uz aprites ekonomiku, ir nepieciešama definīciju saskaņošana un obligāta ziņošana par izmantoto un atkritumu tekstilizstrādājumu daudzumu un apsaimniekošanu. (eea.europa.eu).
Piemēram, 2022. gadā tika saražots apmēram 3,1 biljons džinsu pāru.
ES Atkritumu pamatdirektīva (APD) nosaka, ka no 2025. gada ES dalībvalstīm ir jāizveido atsevišķas lietotu tekstilizstrādājumu savākšanas sistēmas, bet tikai šādu sistēmu ieviešana diemžēl nemainīs kopējo ainu tekstila atkritumu apsaimniekošanas jomā. Lielākā problēma ir tekstilatkritumu šķirošana gan pirms nodošanas otrreizējai pārstrādei (izmešanas tam paredzētajos konteineros), gan arī praktiskā to pārstrāde, jo lielākā problēma nav auduma atkritumu šķirošana, bet gan to apstrāde – jo vairāk komponentu ir audumā, jo sarežģītāk to apstrādāt (sadalīt daļiņās; piemēram, apakšveļa sastāv no aptuveni 140 dažādām daļiņām).
Arī pats tekstila pārstrādes process ir lielā mērā manuāls roku darbs, šķirojot šķiedras, ko iespējams pārstrādāt, kā arī, lai pārstrādes specializēto iekārtu darbināšana būtu rentabla, atkritumu daudzumam jābūt pietiekami lielam. Poliamīdu, poliesteru un spandeksu, piemēram, nevar atdalīt, ja tos sajauc ar citām šķiedrām.
Latvijā, piemēram, tekstilizstrādājumu ražotāju radītie tekstilizstrādājumu atkritumi ir aptuveni 1500 līdz 2000 tonnas gadā, patērētāju radītie atkritumi – 35 000 līdz 45 000 tonnas gadā.
Apģērba un modes industrija šobrīd ir uz lielu pārmaiņu sliekšņa – lai gan par piesārņojumu, ko rada apģērba un auduma izgatavošana, ir bijis zināms jau sen, nupat pieņemtas jaunas direktīvas un tiek izstrādātas jaunas ES stratēģijas, ar mērķi mazināt ne vien ražošanas procesā radīto piesārņojumu, bet arī piesārņojumu, ko rada izmestais un lietotais apģērbs.
Pēc ES dokumentos pieejamās informācijas katru sekundi tiek izgāzta vesela kravas mašīna ar tekstilatkritumiem, viens eiropietis gadā izmet vidēji 11 kilogramus apģērba un/vai tekstilizstrādājumu. Neskatoties uz šausminošo statistiku, konkrētas ES norādes vēl nav izstrādātas, bet nākotnes darbības virzieni pamatā saistīsies ar “ātrās modes” (pret-a-porter) ierobežošanu, stingrākām direktīvām apģērba funkcionalitātes palielināšanai (transformējams apģērbs), lielāku uzmanības pievēršanu apģērba izejvielām un variantiem pārstrādāt jau esošos apģērbus un tekstilmateriālus jaunos izstrādājumos.
Ja uz šo brīdi vēl nav skaidrs, kā ierobežot, kontrolēt un uzraudzīt jau esošos apģērba ražotājus, jaunu izstrādājumu radīšana no otrreiz izmantojamiem materiāliem kļūst aizvien populārāka, jo, pirmkārt, kopējā sabiedrības informētība ar dabas piesārņojuma procesiem pieaug, otrkārt, cilvēki, sevišķi jaunieši, kopumā ir tendēti aizvien vairāk uzsvērt savu individualitāti. Drēbju un citu izstrādājumu izgatavošana no otrreiz izmantojamiem materiāliem patērtētājam dod šādu iespēju – iegūt unikālu izstrādājumu, kuram nebūs ekvivalentu kaut vai otrreiz izmantojamo materiālu (tekstila) pieejamības dēļ, kā arī – pasargāt planētu.
Ja runājam par Latviju, tad zināms, ka mūsu valstī ir ļoti liels skaits lietoto apģērbu un izstrādājumu veikalu, ko sabiedrība arī labprāt patērē it kā pievilcīgo cenu dēļ (lai gan cenas sezonu izpārdošanās “ātrās modes” veikalos un lietoto preču veikalos īpaši neatšķiras). Lietoto preču veikalu priekšrocība ir arī izstrādājumu unikalitāte – šajos veikalos var atrast unikālus izstrādājumus, kas ir svarīgi, kā minēts, indivīda personības izpausmei.
Lielākā daļa modes mākslinieku šajā nozarē strādā ar audumu atlikumiem un atgriezumiem, kas tiek savākti no fabrikām. Lielākā problemātika, šādi strādājot, ir tāda, ka atšķirībā no lielražošanas te nav noteikts auduma daudzums un pat auduma veids. Katrs izstrādājums top individuāli un pat, ja varētu izmantot gatavas piegrieztnes, ļoti daudz laika aizņemtu audumu savietojamības noteikšana un to gruēšana, krāsu saskaņošana u.tml.
Otrs variants, ar ko strādā “upcycling” vai “circular fashion” dizaineri (otrreiz izmantojamo materiālu pārstrāde ar jaunām apģērba vienībām), ir tieši darbs ar lietotām drēbēm, darinot no tām jaunas.
Domājot par iespējām pārstrādāt otrreiz izmantojamos materiālus, ko var iegādāties lietoto preču veikalos, jānošķir divas šajos veikalos atrodamās tekstila kategorijas – apģērbs un mājas tekstils.
Strādājot ar jau gatavo apģērbu, visbiežāk tas tiek izārdīts un daļēji pāršūts, kombinējot dažādus apģērba gabalus. Latvijā šādas ražošanas piemērs ir uzņēmums “Zīle”, kas rada jaunus apģērbus pamatā no džinsa biksēm un vīriešu T-krekliem. Šis ir arī vienīgais uzņēmums mūsu valstī, kas ir cirkulārās ekonomikas uzņēmumu sarakstā ES līmenī.
Lai gan arī jauniešu vidū parādās interese par otrreizēju apgērbu un tekstila izmantošanu jauna apģērba darināšanai, šis jaunrades process kopumā ir laikietilpīgs un dārgs – tā, piemēram, viena hūdija izgatavošana no pārstrādātiem vilnas mēteļu audumiem aizņem aptuveni divas dienas, un gala produkta cena ir aptuveni 250 eiro, kas vidējam Latvijas iedzīvotājam ir ļoti dārgi, neņemot vērā arī daudzu joprojām skeptisko attieksmi pret “humpalu” materiālu izmantošanu apģērba dizainā.
Ja skatāmies gan uz ES izstrādātajām direktīvām kopumā, gan uz apģērba industrijas peļņas rādītājiem, jāsecina, ka direktīvām ir vien ieteikuma raksturs, kas neparedz konkrētus soļus lielo ātrās modes zīmolu ierobežošanā.
Tā vienā no savām uzrunām izteikusies Delara Burkardta, vadošā deputāte, ar ziņojumu par ilgtspējīgu tekstilizstrādājumu ražošanu.
Taču, ja ņemam vērā faktu, ka globālā apģērbu tirgus ieņēmumi pieaugs no 1749,67 miljardiem ASV dolāru 2024. gadā līdz 2307,04 miljardiem ASV dolāru līdz 2032. gadam, prognozētajā periodā sasniedzot 3,52 % salikto gada pieauguma tempu, tad tas, cik lielā mērā realitātē iespējams ierobežot ātrās modes attīstību, joprojām ir diskutabls jautājums.