Arheoloģiskajos pētījumos Indzera ezerā Alūksnes novadā atrasts no kaula izgatavots zivju šķēps, kas varētu būt pat 11 000 gadu sens. Savukārt Cepurītes salā pētnieki atklājuši senas dzīvesvietas liecības, kurām līdzīgas Vidzemē līdz šim nav konstatētas, portālu retv.lv informēja LKA KMI vadošā pētniece, “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros” projekta koordinatore Ieva Vītola.
Augusta sākumā Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta pētnieki veica arheoloģiskos izrakumus Indzera ezera Cepurītes salā. Izpēti vadīja arheologs Juris Urtāns, un darbi notika gan uz salas, gan zem ūdens tās apkārtnē.
Viens no nozīmīgākajiem atradumiem iegūts ezera dibenā – no kaula izgatavots zivju šķēps, kas savulaik izmantots lielāku zivju duršanai un medīšanai. Pēc tā formas pētnieki atradumu attiecina uz vidējo vai vēlo mezolītu jeb aptuveni 9.–6. gadu tūkstoti pirms mūsu ēras.
Urtāns gan norāda, ka atradums ne vienmēr pierāda, ka akmens laikmeta cilvēki dzīvojuši uz pašas Cepurītes salas. Iespējams, zvejnieki pie tās tikai medījuši zivis.
Par cilvēku klātbūtni šajā vietā ļoti senā pagātnē liecināja jau iepriekšējie pētījumi. 2025. gada pavasarī uz salas tika atrasta krama šķila, kas varētu būt akmens laikmetā izmantots kasīklis.
Sala glabā arī daudz jaunākas apmetnes pēdas
Šovasar arheologi 10 kvadrātmetru platībā veica izrakumus arī pašā Cepurītes salā un ar zondējumiem pārbaudīja visu tās teritoriju. Atklājās, ka salu vienmērīgi klāj aptuveni pusmetru biezs seno dzīvesvietu kultūrslānis.
Tajā atrasts daudz keramikas lausku, savukārt vēl vairāk senās cilvēku darbības liecību atklāts ezera dibenā līdz aptuveni 12 metriem no salas krasta. Tur atrasti šķelti un deguši akmeņi, dzīvnieku kauli, keramikas lauskas, vairāku podu apakšdaļas un lielāki trauku fragmenti.
Pirmie secinājumi liecina, ka keramika varētu būt datējama ar mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otro pusi. Precīzāku vecumu pētnieki cer noteikt pēc atradumu izvērtēšanas un organisko materiālu radioaktīvā oglekļa analīzēm.
Arī iepriekšējā gada pētījumi bija devuši neparastus atradumus. Ezera dibenā pie salas tika atrasti divi veseli māla trauki un dzīvnieku kauli. Starp tiem bija arī cilvēka kājas kauls, kas datēts ar mūsu ēras 578.–654. gadu.
Indzera Cepurītes salas arheoloģisko pētījumu komanda – no kreisās K.M. Molls, M. Urtāne, izrakumu vadītājs J. Urtāns, J. Meinerts, M. Kalniņš, L. Markūns, A. Čakare, K. J. Neumann, M. Kļaviņš, S. Vārpiņš. Foto K. M. Molls
Apmetne, kādai Vidzemē pagaidām nav analogu
Cepurītes salas un tās apkārtnes atradumi pēc sava rakstura un vecuma līdzinās Vidzemes ezermītņu materiālam un saistāmi ar latgaļu konsolidēšanās laiku mūsu ēras pirmā gadu tūkstoša otrajā pusē.
Tomēr pētnieki sastapušies ar būtisku atšķirību – pie Cepurītes salas nav atrastas liecības, ka cilvēki būtu dzīvojuši pāļu vai klāstu mītnēs.
“Tāpēc patlaban grūti spriest, vai Indzera Cepurītes salas apmetne ir izņēmums sava laika cilvēku dzīvesveidā, vai arī tā ir savdabīgs senās apmetnes veids, kurā apvienotas ezermītnēm un tradicionālām apmetnēm raksturīgas īpatnības,” norāda Urtāns.
Pēc viņa teiktā, līdzīgas ilgstoši izmantotas senās dzīvesvietas Vidzemē pagaidām nav konstatētas.
Pirmie arheoloģiskie izrakumi zem ūdens Latvijā
Indzera ezera izpēte kļuvusi zīmīga arī Latvijas arheoloģijas vēsturē. Paralēli darbiem uz salas pētnieki veica nelielus izrakumus aptuveni 2,5 metru dziļumā zem ūdens.
Pēc Urtāna teiktā, šī ir pirmā reize Latvijas arheoloģijas vēsturē, kad veikti arheoloģiskie izrakumi zem ūdens.
Pētniekiem vēl jānoskaidro, kāda īsti bijusi Cepurītes salas nozīme. Ezera krastos zināmi vairāki senkapi, kas aptuveni atbilst salas izmantošanas laikam, taču pati sala ir pārāk maza, lai uz tās būtu varējuši dzīvot visi tuvējās apbedījumu vietās guldītie cilvēki. Tas liek domāt, ka Indzera ezera apkārtnē varētu būt atrodamas vēl citas senas dzīvesvietas.
Pārbaudītas arī abas pārējās Indzera ezera salas – Liepu un Stradu sala –, taču tajās seno apmetņu kultūrslānis nav konstatēts.
Cepurītes salas pētījumos iegūtie rezultāti, pēc pētnieku domām, dod pamatu rosināt salas iekļaušanu valsts aizsargājamo kultūras pieminekļu sarakstā.
Pētījumi notiek Latvijas Kultūras akadēmijas Kultūras un mākslu institūta projektā “Iekšzemes ūdeņu arheoloģiskais mantojums: salas un ezermītnes Latvijas ezeros”, ko finansē Latvijas Zinātnes padome. Izpēti nelielajā Cepurītes salā īstenoja spēcīga gan pieredzējušu, gan jauno arheologu komanda – Mārcis Kalniņš, Jānis Meinerts, Kaspars Markuss Molls, Mārcis Kļaviņš, Agnese Čakare un arheoloģijas maģistrantūras studente Karla Johanna Neimane (Neumann) no Mārtiņa Lutera Halles-Vitenbergas universitātes Vācijā.