Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Ja kāds kādreiz ir bijis Raiņa mājā Berķenelē, Inese noteikti tam ir jau pazīstama – jau ilgus gadus tās ir Ineses otrās mājas, kur tiek īstenotas dažādas idejas un attīstās aizvien jauni projekti. Inesi par spēka sievieti sauc visi, kas kaut reizi ar viņu ir tikušies, un tam ir pamatojums – lai nonāktu līdz vietai, kur Inese ir tagad, bija jāiziet cauri daudziem sarežģītiem dzīves līkločiem, kas citus, iespējams, būtu vienkārši salauzuši.
Sāksim ar Jūsu piederību – jūtaties vairāk piederīga Sēlijai vai tomēr Latgalei?
Tā ir sanācis, ka es uzaugu ar vecmāmiņu – tā gan bija stipra sieviete! Ļoti vieda, kas man pūrā ir nodevusi ļoti daudz.
Mēs iepazīstam pasauli caur vecākiem, un es visu laiku maza nevarēju saprast, kāpēc mana vecmamma, dzīvodama Latgalē, Kalkūnē, nerunā latgaliski. Bet viņa teica, ka viņas tēvs īstenībā nāca no Smiltenes un nopirka zemi Latgalē, jo toreiz te zeme bijusi lētāka. Un vecmamma arī vienmēr teica, ka Kalkūne īsti nav Latgale, un tikai daudz vēlāk es vispār uzzināju, ka te ir Sēlija, tādēļ šo konkrētās piederības rašanās posmu es esmu palaidusi garām. Man neviens to neskaidroja, kad es augu, es zināju tikai, ka dzīvoju Latvijā. Es piedzimu juku laikos, mamma man bija poliete, kristīja mani poļu baznīcā. Tas ir līdzīgi kā ar katolicismu – man jau neviens mazai nejautāja, vai es gribu to pieņemt, vai nē. Latgaliešu valodu es sāku apgūt vien pēdējo 10 gadu laikā, joprojām mācos. Tāpēc primāri es sevi kvalificēju vienkārši kā latvieti, bet ģeogrāfiski – kā Sēlijas novadam piederīgu.
Arī citās intervijās daudz pieminat savu vecmāmiņu Lūciju, saukdama viņu par īstu spēka sievieti, un es vispār esmu novērojusi, ka “stiprās sievietes” bieži vien ir iedvesmojušās no līdzīgiem piemēriem savā dzimtā.
Kas ir šī stiprā sieviete? Viņa nesalūza kā kara bērns, nesalūza, kad viņu pameta vīrs, kad divi dēli izvēlējās pievērsties alkoholismam un kad viņai bija jāpieņem misija audzināt divas sava dēla, mana tēva, meitas. Es pie vecāsmammas dzīvoju kopš trīs mēnešu vecuma. Tajos laikos izdzīvoja tie, kam bija saimniecības, kas turēja lopus, kam bija dārzs, darba bija daudz un tas bija smags. Bet vēl apbrīnojamāks par viņas darbaspēku bija viņas gaišums un viedums – lai gan viņa bija pabeigusi vien sešas klases, viņai bija ārkārtīgi laba atmiņa un viņa zināja ļoti daudz dzejoļu un dziesmu, viņa dziedāja sešās valodās! Un kad viņai sāpēja, viņa dziedāja. Laiki bija tādi – viņu aprunāja, cilvēki bija arī skaudīgi, bet nelaimē viņa vienmēr gāja visiem palīgā un teica, ka tas viņai pašai palīdz atgriezties “uz sliedēm”. Man no viņas ir iedzimta šī mīlestība uz darbu un atbildības sajūta, arī šī nelielā spītība, kas spēka sievietēm ir nepieciešama, lai izturētu.
No bērnības līdz šai dienai – cik tuvs ir Jūsu bērnības sapnis dzīves laikā sasniegtajam?
Mans sapnis bērnībā laikam bija kļūt par mākslinieci vai par teātra aktrisi. Kopš es sevi atceros, es esmu bijusi līdere savu draudzeņu vidū, kuras es mēģināju ievirzīt dažādās teatrālās spēlēs bērnībā, noteicu, ko darīs lelles, kuram būs jāsaka kāds teksts, veidojām tādus mazus inscenējumus. Arī, kad paliku viena mājās, un tā kā man trūka ģimenes mīlestības, atceros, ka bieži vien iedomājos, ka man ir ideāla ģimene un man patīk stāvēt pie loga un skaļi lasīt pasakas vai dzeju. Es iedomājos tolaik, ka aiz loga ir mani skatītāji, un tā es sevi nomierināju un pilnveidoju. Tas viss mani pamudināja izvēlēties to, kas man vislabāk sanāk, un man tas ir izdevies. Es jau 28 gadus strādāju Raiņa mājā Berķenelē un man tas patīk, man patīk runāt ar cilvēkiem, komunicēt ar viņiem pa īstam un caur literatūru. Man šķiet, bērnības sapņi ļoti skaidri norāda to virzienu, kurā mums dzīvē ir jāiet, un man ir ļoti paveicies, ka es esmu savā vietā.
Kāda, Jūsuprāt, ir sievietes loma mūsdienu sabiedrībā?
Katra sieviete sapņo. Katrai sievietei ir savs sapnis, ar to mēs iesākām šo sarunu. Katra sieviete vēlas būt skaista, maiga, vēlas iemīlēties, tikt mīlēta un lolota – tas mums visām ir kopīgs, arī visneatkarīgākajām. Man arī kādreiz bija sapnis izveidot ģimeni, jo trūka jau tās mīlestības, lai gan tolaik par to tik daudz nedomāju, jo arī ar vecmammu bija labi. Skolā sapulcēs visiem bija mammas un tēti, man bija vecmāmiņa… Protams, runāja aiz muguras. Kad vecākā māsa bija nonēsājusi sandalītes, nākamajai tās bija jāvelk man. Ja kājiņa bija izaugusi, nogriezām pirkstgalus kurpēm, un staigāju tāpat. Vai tad es toreiz sūdzējos? Nē, bet es jutu, ka man tā sievišķīgi gribas tās jaunās kurpes.
Es izaugu, es arī iemīlējos un man likās, ka man būs turīgs vīrs, es dāvāšu ģimenei bērnus, ko es audzināšu, mīlēšu un lološu, bet – nesanāca. Saplīsa mana stikla vate. Samirka. Mēs kļūdījāmies, attiecības mums neizdevās, mana otrā puse nespēja strādāt pie attiecībām, iejaucās arī alkohols, un es aizgāju no vīra.
Tajos laikos tas bija grūti – aiziet no vīra, visi aprunāja. Tas bija šausmīgi grūti – šķirtenei ar diviem bērniem atnākt atpakaļ pie vecmammas dzīvot. Domājat, ka es neraudāju un nelūzu? Šausmīgi raudāju, man neveicās arī ar labi apmaksātu darbu atrašanu, viss bija salūzis. Bet es darīju, kas bija jādara, centos saprast, ka man ir bērni un es esmu par viņiem atbildīga. Bija laiks, kad strādāju vairākus darbus – bija jārīko, piemēram, pasākumi, diskotēkas, pašai jāpārdod biļetes un pēc pasākuma jāmazgā tualetes, jo vajadzēja skaitīt katru kapeiku. Un tad, atnākot uz rīta pusi mājās, kad ļoti nāca miegs, zināju, ka tūlīt modīsies bērni, ka viņi ir jāpabaro un jāsagatavo skolai, bet tā nāca miegs… Paldies Dievam, bērni man izauga patstāvīgi – ja viņi redzēja, ka mamma pēc darba guļ, viņi varēja paši tikt ar visu galā, lai gan, protams, tā sāpe, ka uz galda nebija baltmaizes, domāju, viņiem palika. Bet man ir brīnišķīgi bērni, kas ir izauguši par īstiem cilvēkiem, un es ar to lepojos.
Dažreiz es domāju – kāpēc citiem izdevās izveidot attiecības, bet man nē? Bet nedrīkst tā domāt. Sievietes spēks rodas tad, kad viņa izveido pilnvērtīgu dzīvi sev, kad viņa sevi iemīl. Tad viņa ir gatava dot mīlestību arī citiem. Spēks ir vakarā paraudāt, tad saņemties un meklēt risinājumus. Un mans dzinulis bija bērni, es gribēju, lai viņi ar mani lepojas, lai uz viņiem neskatās, kā kādreiz skatījās uz mani, dzērājas meitu. Daudz iesaistījos skolas darbā, palīdzēju organizēt izlaidumus, skolas pasākumus. Vadīju arī kāzas un citus pasākumus, bērni pa to laiku bija mājās vieni. Es zinu, ka daudz ko no viņiem nozagu. Bet krosenes uz skolu bija jāpērk abiem, un es darīju, kā varēju.
Cik saprotu, Jūs pati kopš agras bērnības uzaugāt bez savu vecāku klātbūtnes.
Abi mani vecāki bija pievērsušies alkoholam un izšķīrās. Viņu mājās nebija labi apstākļi bērnu audzināšanai. Man ir 7 gadus vecāka māsa, bet tieši tad, kad piedzimu es, viss saasinājās, un vecmamma, to redzot, mūs abas paņēma pie sevis. Man nav nevienas atmiņas, piemēram, par to, ka mamma būtu mani turējusi uz rokām vai klēpī. Es viņu redzēju, viņa ciematā dzīvoja. Bija gadījumi, kad es braucu no Daugavpils, no skolas, un autobusā es kāpu pa pirmajam durvīm, bet mamma, mani ieraugot, pa aizmugurējām, lai mēs nesatiekamies. Viņa nevarēja ar mani komunicēt.
Pēc tehnikuma, kad jau biju izmācījusies par agronomi, man bija jāiet prakse. Un, kad es biju saimniecībā un apsekoju, kā novāc gurķus, tur bija arī mana mamma. Es ienācu kā vadītāja, un mana mamma lasa gurķus. Viņa toreiz sāka raudāt, teica: “Tā ir mana meita! Tā ir mana meita!” Bet man par viņu bija kauns. Mana mamma bija mana vecmamma, kas palīdzēja izaudzināt arī manus bērnus.
Vai var teikt, ka tā mīlestība, ko Jūs nesaņēmāt pati, lika Jums tik daudz strādāt, lai sarūpētu visu labāko saviem bērniem?
Noteikti, jā! Lai gan tagad, atskatoties uz visu, kā tas ir noticis, jāsaka, kam man tomēr nebija jāatdod tik daudz saviem bērniem, jo savulaik es tiešām atdevu visu. Bija nedaudz jāparūpējas arī pašai par sevi, bet tad es to nezināju, man nebija, kas man to paskaidro.
Kur tad ir tā robeža – starp došanu citiem, arī bērniem, un starp laiku sev?
Manā gadījumā es ar savu raksturu uzņēmu visu smagumu uz sevi. Es ļoti mīlu bērnus, arī lielus. Tad, kad es augu, man gribējās, lai mani saprot, un man bija lieli sapņi. Kādreiz bija pat doma iet politikā un kļūt par deputāti, bet tad piedzima bērni, un es ļoti ilgi nesapratu, ka, pat neskatoties uz pietiekami smagajiem dzīves apstākļiem, es viņus lutināju. Es vienmēr nopirku kaut ko viņiem uz to lietu rēķina, ko ļoti vēlējos iegādāties sev. Tieši manā situācijā, protams, citu variantu nebija – kurš cits viņus apgādās, ja ne es? Man īsti nebija citu radu ne no mammas puses, ne no tēva puses, kas varētu palīdzēt, bet citās ģimenēs, es zinu, ir citi labklājības rādītāji, bet arī tur sievietes pamanās pilnīgi visu sevi ziedot bērniem – ja ir rocība to nedarīt, tas nav jādara. Un tas savā ziņā radīja manī spēku – jo nebija, kam prasīt. Pat māsai ne, viņai bija sava ģimene, vecmamma jau bija gados, un es arī biju tas cilvēks, kas līdz pat viņas aiziešanai viņu kopa un pienesa ūdens glāzi. Viņa mums nodzīvoja līdz 99 gadiem!
Tā robeža bija jūtama, vajadzēja kaut kur apstāties un sevi nedaudz palutināt. Kad bērni jau izauga un vairs nedzīvoja mājās, es arī ļāvu sev veltīt laiku tam, kas mani interesēja – izmācījos gan par pirtnieci, gan par aprūpētāju.
Bet tad mani atkal apstādināja krūts vēzis. Tā ir diemžēl ļoti plaši izplatīta diagnoze, un tas, ko es sapratu, esot šo sieviešu lokā – šī slimība piemeklē tās no mums, kas nes uz saviem pleciem visvairāk atbildības. Kam dzīves ritmā nav laika apstāties un beidzot prioritizēt sevi – skolotājas, juristes, sociālās darbinieces – visas, kam ir augsta atbildības sajūta. Paldies Visvarenajam, ka mana slimība atkāpās un ka esmu remisijā, bet katru dienu pēc šīs slimības es baidos kļūt aprūpējama – es nebaidos no nāves, es varu arī palīdzēt citiem, bet es nevaru iedomāties, ka kādam būtu jākopj mani.
Pa slimošanas gadu es skaidri sapratu, ka pasaule pastāvēs arī bez manis. Viss ies savu ceļu. Un ir tik svarīgi atrast šo laiku sev, izgulēties, pateikt tam priekšniekam, ka es nevaru kaut ko izdarīt, ka man ir vajadzīgi palīgi. Bet mēs esam pieraduši domāt: “Kurš gan varēs izdarīt labāk par mani?” Bet tā nav. Visas cīņas pasaulē nav mūsu un visās mums nav jāiesaistās – jāatrod tas, kas patīk, un tajā pēc iespējas jāattīstās. Un te ir “nē” teikšanas māksla – viena no sarežģītāk apgūstamajām, bet visnepieciešamākajām, lai saglabātu gan fizisko, gan mentālo veselību, neskatoties ne uz kādiem apstākļiem.