Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Ieteikumus stipro sieviešu stāstiem saņemam arī no līdzcilvēkiem, un par šīs dienas stāsta varoni, Ilūkstes novada sociālo darbinieci ģimenēm ar bērniem Ivetu Skudru, mums pastāstīja audžumamma Olga Glaudāne, kam Iveta palīdz gan risināt problēmas, gan emocionāli uzlādēties.
“Katrs cilvēks izvēlas sev tādu jomu un tādu sevis pielietošanu, kurā var izteikties vistiešāk un sasniegt daudzu sirdis un prātus. Iveta Skudra ir kā labā, kura ir mazliet neredzama, izpalīdzīga, līdzjūtīga. Palīgs. Asistents. Vienmēr līdzās esošs cilvēks, uz kuru var paļauties vairāk nekā uz citiem. Viņu drīkst uzrunāt arī ārpus darba laika. Neatteiks nelaimē nonākušam garāmgājējam, kā arī glābs katru grūtībās nonākušu dzīvnieku. “Labā roka” pat gribēdama nespētu izmērīt sev pulsu, tāpat arī Iveta nespēj izmērīt un apzināt savu ikdienā darāmo darbu nozīmīgumu. Kā sociālais darbinieks viņa nepārtraukti saredz to, ko citi ikdienā neierauga. Smalka, trausla būtne, bet stipra garā. Savas dzimtās vietas patriote.”
Olga Glaudāne, audžumamma
Iveta, ja Jums būtu īsi jāpastāsta citiem par sevi, ko Jūs teiktu?
Es esmu ilūkstiete, te dzimusi un augusi, un jau vairāk nekā 20 gadus strādāju par sociālo darbinieci. Tas ir tāds darbs, kur tu visu laiku esi saistībā ar konfliktiem, un te ir svarīgi atrast līdzsvaru, lai pasargātu iesaistītos cilvēkus un spētu pats noturēties uz ūdens. Man ir ģimene, man ir ļoti labs vīrs, mans lielākais balsts dzīvē, divi forši bērni.
Ģimenes izveidošana daudzām sievietēm ir traucējusi vai kavējusi profesionālo mērķu sasniegšanu – kā ir bijis Jums?
Bērni man parādījās principā studiju laikā – viens, kad pabeidzu Daugavpils Universitāti, otrs – kad mācījos par sociālo darbinieku. Tā kā jau minēju – man ir ļoti labs vīrs, kas mani atbalstīja ar mazu, barojamu bērnu, kad bija jāliek eksāmeni, arī mamma ļoti daudz tajā laikā palīdzēja pieskatīt, tā ka man šajā ziņā laimējās.
Kāds bija Jūsu ceļš no bērnības līdz tai vietai, kur esat tagad?
Piedzimu es Ilūkstē, vietējā dzemdību nodaļā, uzaugu arī šeit, pie upes, mums nebija pat telefona mājās, bet augām skaistā vietā pie upes. Man patika daba, dzīvnieki. Man likās, ka es būšu, iespējams, biologs, padziļināti mācījos bioloģiju un ķīmiju, pabeidzu kā bioloģijas un lauksaimniecības skolotāja Daugavpils Universitāti. Tolaik skolā strādāt nesanāca, tāpēc ieguvu otru augstāko izglītību – sociālais darbinieks – un tā no 2004. gada strādāju Ilūkstē šajā jomā.
Strādājat sociālajā sfērā – kādas ir būtiskākās atšķirības sieviešu un vīriešu lomās sabiedrībā un kā tās ir mainījušās?
Ja mēs runājam par ģimeni, nav viena vīriešu-sieviešu attiecību modeļa, kas būtu tas veiksmīgākais, un jāsaka, ka dažreiz pat viena vecāka ģimene ir veiksmīgāka par tām, kurās ir abi vecāki. Bērns – tā ir liela atbildība, tur ir daudz nerakstītu likumu, kas jāpilda gan vīriešiem, gan sievietēm.
Vai varat nedaudz plašāk pastāstīt, ko īsti dara sociālais darbinieks?
Es esmu sociālais darbinieks darbā ar ģimenēm un bērniem – tas ir, saņemot satraucošu informāciju, mans uzdevums ir noskaidrot, kas tur īsti notiek, un tad mēs sniedzam atbalstu. Izvērtējam vajadzības un risinām problēmas, nodrošinot bērnu drošību, palīdzam ar psihosociālo palīdzību, piesaistām pakalpojumus, piemēram, krīzes centros vai sociālās rehabilitācijas iestādēs, palīdzam risināt atkarību, vardarbības vai sociālās funkcionēšanas grūtības, mēģinot darīt tā, lai bērns izaugtu sociāli veiksmīgs, neskatoties uz apstākļiem, kādos viņš ir bijis. Tas ir arī mans personīgais uzstādījums darbā. Divu vienādu gadījumu nav.
Tā ir empātija – es varu saprast jebkuru mammu, arī to cilvēku, kam jāstrādā ar bērnu, kas nav mamma. Tā ir lielākā sociālā darba komplikācija – būt spējīgam gan uztvert citu emocijas, gan norobežoties no tām, palīdzot cilvēkiem pašiem iet sevis pilnveides ceļu. Un reizēm šī empātija ļoti traucē, jo gadās reizes, kad ir jāpieņem sāpīgi un nepopulāri lēmumi, bet tie ir jāpieņem un jāpieņem laicīgi – šī ir sfēra, kur arī bezdarbība un noildzinājums var radīt smagas sekas. Tas reizēm izraisa dziļus konfliktus arī manī pašā.
Vai problēmas ģimenēs Latvijā ir aktuālas? Vai Jums ir liela noslodze?
Tas ir ļoti aktuāli, un to parāda katra ģimene, kas atnāk. Ir, protams, gadījumi, kad ģimenes var iztikt bez sociālā darbinieka – lieliski, bet es tomēr iesaku visiem, kas jūt, ka ģimenē ir problēmas, nākt, jo tad mums ir iespēja piedāvāt, piemēram, grupu sesijas ģimenēm vai to pārstāvjiem, kas ļauj vieglāk runāt par problēmām. Mums vienmēr ir vieglāk gan atvērties, gan nedaudz vēsāku galvu paskatīties uz savu konkrēto situāciju, kad zinām, ka mēs tādi neesam vienīgie. Jāsaka arī, ka pozitīva atgriezeniskā saite par sociālo dienestu darbību visbiežāk izplatās no mutes mutē – kāds, kas jau ir saņēmis palīdzību, iesaka pie mums vērsties arī citiem.
Problēma ir tajā, ka, man šķiet, mēs visi Latvijā esam nedaudz introverti, mums ir grūti atklāties un runāt par savām problēmām. Varu tā teikt, jo pati arī esmu introverta un man pašai arī būtu diezgan grūti runāt par problēmām savā ģimenē ar kādu no malas, neskatoties uz visu manu darba pieredzi šajā jomā. Cilvēkiem bieži ir kauns par situācijām, kurās viņi ir nonākuši – tas ir tādēļ, ka mēs diemžēl esam auguši vidē un sabiedrībā, kur mācīšanās no kļūdām un kļūdu pieļaušana netiek uzskatīta par normālu praksi dzīves pieredzes gūšanā. Un sievietēm tas ir vēl aktuālāk, jo mums ir vairāk lomu, kas, sabiedrībasprāt, mums ir jāpilda, attiecīgi arī vairāk iespēju kļūdīties.
Tajos brīžos, kad Jūs pieņemat šos pieminētos sāpīgos un nepopulāros lēmumus – kā Jūs iekšēji tiekat ar to galā?
Te katram cilvēkam ir jāatrod sava “blakus pasaule”, kurā var dažreiz paslēpties no tā, kas notiek apkārt – manā gadījumā tā ir adatu terapija, adīšana, tamborēšana. Šobrīd, piemēram, tamborēju aizkarus, un logi man nav mazi, tā ka var iedomāties stresa apjomu (smejas). Cilvēkam ir vajadzīga aizraušanās, kas ir tikai viņam domāta.
Vai darbā ar ģimenēm arī var just pasaules tendences – daudz neatkarīgākas sievietes un vīriešu “vientulības epidēmiju”?
Teikšu, ka savā darbā es to nevaru novērot, bet, kad es komunicēju ar sava gada gājuma kundzēm, kas ir vientuļas, šķiet, ka tieši vientulības krīze šobrīd būtu tā aktuālākā gan vīriešiem, gan sievietēm.
Bet, arī runājot par vientulību, tas ir jautājums par to, kā cilvēks sevi pozicionē un vai spēj atrast sevi manis jau pieminētajās “savās nodarbēs” – cilvēks var “pazust” dārza darbos, hobijos, apgūt kaut ko jaunu, veidot jaunas sinapses smadzenēs – aizņemtas rokas noteikti kliedē vientulību.
Vai ir kāds vēlējums vai ziņa, ar ko Jūs vēlētos dalīties ar citām sievietēm?
Disciplīna ir brīvība, kas novedīs līdz rezultātam un kārtībai. Tas ļaus vieglāk noiet dzīves ceļu. Galvenais ir mēģināt pārkāpt savu komforta robežu – aiz tās arī ir dzīve. Domāju, ka vienmēr labāka.