Latviskā kultūra savā būtībā ir matriarhāla kultūra no latviskās dzīvesziņas viedokļa, un mēs varam lepoties ar patiešām stiprām, neatlaidīgām un iedvesmojošām sievietēm – gan tādām, kas savas cīņas izcīna uz publiskās skatuves, gan tādām, kas ar savu pašaizliedzīgo darbu satur kopienas un domubiedrus, veidojot spēcīgāku šīs valsts pamatu.
Par godu Starptautiskajai sieviešu dienai martā katru dienu publicēsim pa Latvijas stipro sieviešu stāstam ar cerību iedvesmot tās no mums, kas savu spēku vēl meklē.
Ieteikumus stipro sieviešu stāstiem saņemam arī no līdzcilvēkiem, un par šīs dienas stāsta varoni Dinu Aļeiņikovu mums pastāstīja Sunākstes pagasta bibliotēkas vadītāja Ramona Ukrina, kas Dinā redz atklājamies īstenu stiprās sievietes dabu.
“Dina ir cilvēks, kurš savu dzīvi citā vietā nemaz nespēj iedomāties. Te viņa dzimusi, augusi, un te ir dzimtas saknes vairākās paaudzēs. Ar milzīgu neatlaidību un ticību saviem spēkiem viņa izveidojusi saimniecību, ko spējusi ne vien noturēt, bet arī gudri un mūsdienīgi attīstīt. Pat skarbākajos dzīves vējos Dina nav salūzusi, jo viņu sargā spēja saskatīt gaismu arī pārmaiņu un grūtību brīžos. Viņas sirds siltums jūtams arī kopienā — skanīgajās dziesmās sieviešu ansamblī “Mežaroze” un rosoties biedrībā “Saules Aka”, kur viņa nesavtīgi darbojas kopējā labuma vārdā. Ar nesalaužamu cerību, ka dzīve laukos paliks un turpināsies, Dina ir apliecinājums tam, ka patiesais sievietes spēks slēpjas spējā apvienot saimnieces stingrību ar dziedošu, jūtīgu dvēseli un dziļu uzticību savām saknēm. Tieši šajā līdzsvarā starp jaudu un trauslumu slēpjas viņas patiesais skaistums.”
Ramona Ukrina, Sunākstes pagasta bibliotēkas vadītāja
Dina, ja Jums būtu par sevi jāpastāsta cilvēkam, kurš neko par Jums nezina, ko Jūs teiktu?
Es nezinu, vai esmu stipra sieviete, bet protu sevi savākt, kad tas ir nepieciešams. Saka, ka ar mani nekad nav garlaicīgi. Esmu dzimusi sunākstiete, ar saknēm šeit – te esmu nodzīvojusi visu savu dzīvi. Kad augu, ģimenē bijām pieci bērni. Uzaugu ļoti atbalstošā vidē. Jau skolas laikā sapratu, ka Sunākste ir mana vieta, tikai četrus gadus savas dzīves, kamēr mācījos Saulaines solhoztehnikumā par agronomi, neesmu šeit dzīvojusi. Te apprecējos, te piedzima bērni. Tas bija juku laikā, 1990. gados, īsti nevarēja zināt, ko darīt, un tad izlēmām veidot saimniecību.
Kā Jūs nokļuvāt no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esat šobrīd? Vai šie lielumi sakrīt?
Jā! Sunākste ir mana gaismas vieta, kas mani uzlādē. Darbojos biedrībā “Saules Aka”, visi projekti, ko esam īstenojuši, arī ir saistīti ar gaismu, ar uguni, un liekas, ka tam tā ir jābūt. Ļoti lepojos, ka Stenders te ir sarakstījis pirmo latviešu ābeci. Man ir svarīgi dziedāt, ansamblis “Mežaroze” ir neatņemama manas dzīves daļa, kas arī ir tieši šeit.
Mana doma vienmēr ir bijusi, ka es dzīvošu šeit, ka es dzīvošu laukos un strādāšu laukos, to es zināju jau skolas laikā, un tā tas arī ir piepildījies. Man, protams, nav milzīga saimniecība ar daudz nodarbināto, bet man ir izdevies pats svarīgākais – strādāt savā ģimenē, kur man ir “aizmugure”, kur man apkārt ir savējie. Saimniecībā es esmu viss – saimniece, lopkope, grāmatvede, projektu rakstītāja un ideju ģeneratore.
Kad Jums radās piederības sajūta vietai, kur dzīvojat?
Mamma man bija grāmatvede, bet vecmammai bija sava saimniecība. Kad es pieaugu un solhozi likvidējās, tieši vecmammas dzīvesveids bija tas iedvesmas avots, kas man lika aizdomāties tieši par lauksaimniecību. Viņai 1930. gados bija uzcelta saimniecība, ko 1940. gados, kad mainījās vara, nopostīja. Viņa tur bija ieguldījusi visu savu jaunību un nekad neredzēja šī darba augļus. Un vienā brīdī es jutu, ka man ir jāsaņemas un tas jāpamēģina pašai.
Minējāt, ka Jums ir raksturīga spēja savākties, kas arī rada šo spēku. Kā Jums tas izdodas?
Ir vārds “vajag” un ir vārds “negribu”. Ar gadiem es esmu sapratusi lielo starpību starp vārdiem “negribu” un “vajag”. Tagad, ja es kaut ko negribu, es tā arī saku, ka negribu, pat, ja vajag. Daudz svarīgāk, manuprāt, ir būt mierā ar sevi, nekā visu laiku tiekties pēc ekspektāciju piepildījuma – dažreiz tās nav reālas un īstenībā arī vajadzīgas.
Kādas ir Sēlijas sievietes?
Es domāju, viņas ir diezgan neatlaidīgas un prot saņemties tad, kad viņas grib, un no gribēšanas rodas “vajag”. Mēs visādi šeit dzīvojam, gan labi, gan slikti, bet mēs ļoti paļaujamies uz sevi. Sunākstē mēs jūtamies pašpietiekami. Varbūt tas ir mūsu ģeogrāfiskā izvietojuma dēļ – mēs esam stipri, mēs mākam rēķināties ar otra vajadzībām, mēs zinām, ka tajā brīdī, kad vajadzēs, kaimiņš atnāks palīgā. Te ir daudz cilvēku, kas šeit dzīvo no paaudzes paaudzē – mana ģimene, piemēram, jau ceturtajā paaudzē. Mums te patīk. Te ir ļoti skaisti.
Esot sievietei-mammai, sievietei-sievai, sievietei-strādniecei, sievietei-ideju ģeneratorei, kā izdodas atrast laiku visām šīm lomām?
Kādreiz tas bija sarežģītāk, bet nu jaunības maksimālisms ir garām, un es esmu iemācījusies darba deleģēšanas mākslu – kādreiz man vajadzēja visur sekot līdzi, visur piedalīties, pie visa būt klāt. Bet tagad es saprotu, ka vienkāršāk ir savas idejas izteikt un ļaut arī citiem tās apdomāt, lai varētu vieglāk rast tām atbalstu un ieraudzīt tās no citām perspektīvām. Dažreiz man rodas idejas, kuru īstenošanas process ir liels jautājums, un mans praktiskais vīrs man tad saka: “Nē, Dina, ar šādu ideju mēs nesasniegsim to rezultātu, ko tu gribi.” Un man ir skaidrs, ka ideja ir jāmaina vai jāatmet, ja jau rezultāta nebūs. Vīrs ir mana aizmugure saimniecībā, ar tādu aizmuguri var mierīgi strādāt.
Kā nonāk līdz apjausmai, ka “es esmu pati varoša un pati daroša”?
Īstenībā man šķiet, ka mana aizmugure, mans vīrs, mana ģimene ir tie, kas man rada sajūtu, ka “es esmu pati varoša un pati daroša”. Taču šobrīd es esmu vairāk “kurinātāja” lomā – es radu idejas un ļauju tām attīstīties arī caur citiem cilvēkiem. Un te atkal atklājas šī sievietes-vīrieša dinamika, vismaz manās attiecībās mums tā ir palaimējies – es esmu nedaudz “pa gaisu”, manī ir šis radošums, bet vīrs spēj to saturēt un ielikt praktiskā rāmī. Tā ir sadarbība, kurai būtu jāpastāv cilvēku starpā, kas ir kopā.
Kā Jums šķiet, vai ejot Jūsu dzīves ceļu un darot tos darbus, ko Jūs darāt, Jums būtu vieglāk, ja Jūs būtu vīrietis?
Es domāju, ka nē. Varbūt, esot par vīrieti, būtu pat grūtāk, jo vīrieši manā – lauksaimniecības – jomā nedrīkst kļūdīties. Sieviete jau drīkst kļūdīties jomās, ko saucam par “vīriešu lauciņiem”.
Sievietes tagad vairāk iet uz vadības lauciņu, ko es saprotu, jo mēs tiešām esam emocionāli stabilākas, ar radošu redzējumu, spējīgas labi plānot laiku un pabeigt iesāktos darbus, taču, manuprāt, ja sieviete velta sevi darbam, kas ik dienu pieprasa no viņas visu augstākminēto, no tā var ciest sievišķība savā būtībā. Negribas teikt, ka tas ir sievietes pienākums – būt par pavarda sargātāju -, bet es domāju, ka, piemēram, radīt māju sajūtu ir viņas dabā, un vīrieši to diez vai ar tikpat labām sekmēm varētu atkārtot.
Jūsu spars, spēks un raksturs – kā tas ir veidojies? Tas nāk no audzināšanas vai dzīves pieredzes?
Es domāju, pamatā no audzināšanas. Man jau ir pie 60 gadiem, tajā laikā, kad es augu, man jau pirms skolas vecuma bija pienākumi – man bija jaunāki brāļi un māsas, kas bija jāpieskata. Vecāmāte mūs nerāja, bet no viņas vienmēr varēja noprast, kad viņa gaidīja no mūsu darbiem citādus rezultātus. Tas vairoja apņēmību strādāt augstākā kvalitātē. No turienes ir šis – “ja negribi darīt, nedari nemaz”, jo tas tieši ietekmē rezultātu. Mums strādāt nebija spiesta lieta, bet darba kultūra mūsu ģimenē bija pašsaprotama.
Bieži dzirdu Jūs pieminam vecmāmiņu – vai viņa ir bijusi spēcīgas sievietes paraugs Jūsu dzīvē?
Domāju, ka jā. Mammai gan arī bija sava stingrība un savi dzīves pamatnoteikumi – tu nedrīksti melot, tu nedrīksti krāpties, tev jānes tikums. Bet vecmamma vairāk tādu dzīves gudrību mācīja – ka visa pamatā ir zeme un darbs.
Ir tāds jēdziens “sievietes laime” – kā Jūs to izprotat?
Sievietes laime ir nokļūt vidē, kur viņa var atļauties būt pati un augt. Tā ir iespēja izvēlēties savus “gribu” – kad gribu, es dziedu, kad gribu – tiekos ar saviem tuvajiem. Mana laime ir katru rītu celties un redzēt savu skaisto zemi, noglaudīt saimniecības lopiņiem pieri, saprast, ka maniem tuvākajiem viss ir kārtībā – tā ir ikdienas laime.