Pēc padomju varas ienākšanas zemnieku saimniecības iznīcināja, to vietā izveidojot kolhozus. Arī kolhozā esošajam transportam bija vajadzīgs remonts, tāpēc izveidoja mazo traktoru stacijas, ko vēlāk nomainīja lauktehnikas.
Jelgavā Aviācijas ielā jau gadu desmitiem stāv milzīgs laukakmens ar uzrakstu – Lauktehnika 1967. Tas liecina par to, ka šajā dūksnainajā vietā, kur iestiga pat automašīnas, 1967. gadā tika uzbūvēta lauktehnikas ēka.
Par pirmo un vienīgo tās pārvaldnieku kļuva tolaik jaunais inženieris Jāzeps Kivlenieks, kuram garajos padomju gados izdevās lauktehniku ne vien attīstīt, bet arī saglabāt kā tādu latviskuma saliņu. Šodien sirmais, bet aizvien vēl ņiprais kungs, kuram šomēnes apritējis 91 gads, Padomju savienību salīdzina ar cietumu, kurā atradusies arī Latvija un Jelgava: “Šajā cietumā bijām mēs un arī cietuma uzraugi. Ar viņiem sadarbojoties, mēs tikām pie cietuma kases, pie cietuma virtuves un tā tālāk, bet domājām par brīvu Latviju.”
Foto: Sandra Leitāne
Jāzeps Kivlenieks stāsta, ka sekojis tēva padomam: “Esi saimnieks, bet atceries, ka labam saimniekam jārūpējas par saviem cilvēkiem.” Sekojot šim padomam, Jelgavas lauktehnika kļuva ne vien par ražotni, bet arī par dzīves centru un latviskuma kopienu. Uzņēmums nodarbojās ar lauksaimniecības tehnikas remontu, kravu pārvadājumiem, tam bija arī savi celtnieki un vēlāk arī palīgsaimniecība ar govīm un cūkām.
Līdz ar lauktehnikas izveidi, sākusies arī visas Pārlielupes attīstība, jo darbiniekiem vajadzēja dzīvokļus, viņu bērniem bērnudārzu. Kivlenieka vadībā tika izbūvēts lauktehnikas dzīvojamais masīvs, un tolaik modernākais bērnudārzs ar sporta zāli un peldbaseinu. Lauktehnikai bija arī savs sporta centrs, veikals, ēdnīca un kultūras nams, bet pie Jelgavas apvedceļa uzbūvēts gaisa tilts, ko vēl mūsdienās dažkārt dēvē par Jāzepa tiltu. To panākt izdevies, izmantojot “padomju laika diplomātiju”.
Jāzeps Kivlenieks stāsta, ka sadarbojies ar Jelgavā tolaik esošo Lauksaimniecības akadēmiju: “Pateicība tā laika akadēmijas rektoram Oļģertam Ozolam, ar kuru mēs sadarbojāmies, kurš palīdzēja atlasīt labākos inženierus. Mums bija savi projektētāji, celtnieki. Visu paši būvējām līdz atslēgām. Būvējām kvalitatīvi. Mums celtniecībā bija dubultā grāmatvedība. Mēs visu gadu būvējām, jo mēs zinājām, ka gada beigās mums iedos pusmiljonu līdz miljonam rubļu, jo daudzi neapguva lauksaimniecībai paredzētos kapitālieguldījumus, un mēs uzreiz to naudu savācām. Kā jau es teicu, mums bija labas attiecības ar tiem cietuma uzraugiem.”
Cilvēkiem šīs rūpes par viņiem patikušas, tāpēc par darbinieku trūkumu sūdzēties nevajadzēja. Ik gadu lauktehnikā klāt nākuši ap simts darbinieku. Pirms neatkarības atgūšanas tajā strādājuši jau gandrīz 1900 cilvēku.
Foto: Sandra Leitāne
Kā stāsta Kivlenieks, lauktehnikā strādājuši dažādu tautību pārstāvji, un reiz pat dabūjis brāzienu, ka darbā pieņēmis vāciešus, kuri bija palikuši padomju savienībā, bet procentuāli vairāk bijuši latvieši. Uzņēmumā dominējusi latviešu valoda, un arī visi plakāti rakstīti latviešu valodā.
Kādreizējās lauktehnikas vadītājs atceras, ka lūkot moderno uzņēmumu braukuši daudzi: “Reiz atbrauca Augusts Voss (red. Latvijas Komunistiskās partijas Centrālās komitejas pirmais sekretārs) kopā ar kādu Maskavas ierēdni, un sāka ar mani runāt latviski.” Jāpiebilst, ka padomju laikos tas ir īpašs novērtējums un cieņas apliecinājums. Tā kā lauktehnika bija kļuvusi par latvisku saliņu, tās darbinieki bija pirmie, kuri ar smago lauksaimniecības tehniku 1991. gadā devās uz Rīgu uz barikādēm, lai aizstāvētu trauslo Latvijas neatkarību.
Kā atzīst Kivlenieks, kurš bija lauktehnikas pārvaldnieks no 1967. līdz 1999. gadam, būt vadītājam tolaik neesot bijis viegli. Tā bijusi staigāšana pa naža asmeni. Lielākais gandarījums esot, ka arī mūsdienās viņa vadībā uzceltie objekti joprojām ir noderīgi. Savukārt lauktehnikas vēsture un tās nozīmība apkopota filmā “Ne tikai izdzīvot, bet dzīvot”.