Pirms 36 gadiem šajā dienā LPSR Augstākā Padome pieņēma deklarāciju “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu”, atjaunojot 1918. gadā dibināto valsti. Atzīmējot šo notikumu, Latvijā 4. maijā svinam Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienu.
Tiešs šī vēsturiskā notikuma līdzgaitnieks ir ģenerālis Juris Vectirāns – tagad atvaļināts no militārā dienesta, bet tolaik viens no svarīgākajiem cilvēkiem, kas veidoja atjaunotās valsts aizsardzības struktūru un komandēja svarīgas vienības.
Juris ar lepnumu runā par Latvijas Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem, sakot, ka mums šodien ir zinoši, izglītoti un pieredzējuši vīri. Bet par to, kāds tad bija sākums atjaunotās valsts aizsargāšanā – šajā mūsu sarunā. Tā kā esam jau labu laiku pazīstami, uzrunāju Juri uz “tu”.
Juri, Latvijas neatkarības atjaunošanā biji klātesošs visos izšķirošajos brīžos. Kā tu atceries šo laiku?
Man bija tāda pati loma kā visiem Latvijas iedzīvotājiem – palīdzēt mūsu valstij atgūt neatkarību. Bijām ļoti vienoti. Patiesībā vienoti mēs bijām arī pirms tam, sākot šo ceļu. Tajā laikā katrs no mums darīja to, ko uzskatīja par vajadzīgu tajā vietā, kur viņš atradās. Tas viss izveidojās tāpēc, ka katrs no sirds virzīja šo procesu uz neatkarības atgūšanu. Mums nebija absolūti nekādu šaubu, ka Latvija būs brīva. Varbūt domājām – kad, kurā laikā, smagāk vai vieglāk, bet to, ka mēs panāksim savu mērķi un būsim neatkarīga valsts, tas mums bija skaidrs.
Juris Vectirāns – pirmais no labās puses. Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Biji klāt arī pie atjaunotās valsts aizsardzības, drošības nodrošināšanas. Ko tu kā cilvēks, kurš tobrīd atradās dienestā, stāstītu jaunākajai paaudzei par šo laiku?
Es dienēju jau arī pirms Latvija atguva neatkarību, jo tas vienkārši bija tāds laiks. Pirmo militāro izglītību ieguvu Iekšlietu ministrijas virsnieku skolā Ukrainas pilsētā Ļvovā. Dienēju Iekšlietu karaspēka speciālajās vienībās, iekšlietu struktūrās līdz deviņdesmitajiem mans dienests bija saistīts ar cīņu pret noziedzību, kas katrā valstī ir svarīga.
1988. gadā nokļuvu tādā cilvēku grupā, kas jau organizēti darbojās Latvijas neatkarības atgūšanas virzienā. Tās strāvas un kustības, protams, sākās jau ātrāk, sabiedrībā bija jūtama vēlme, bet tieši tad kopā ar domu biedriem domājām, ko varam darīt, lai veicinātu Latvijas neatkarības atgūšanu. Bija pēc iespējas ātrāk jāapzina, no kuras puses Latvijai varētu nākt dažādi apdraudējumi, kā šo ārējo ietekmi un spēku mazināt, varbūt pat izbeigt. Apzinājām vietas, kur atradās tā laika spēka struktūras, kas varēja stāties tautas vēlmei pretī. Bija cilvēki, kas ieņēma dažādus amatus, arī pietiekami augstus amatus, kas varēja šos procesus bremzēt. Izveidojās īpašās kārtībsargu vienības, kuru uzdevums bija organizēti sargāt tos procesus, uz kuriem gāja tauta, piedaloties dažādos pasākumos. Piemēram, plašie mītiņi Daugavas krastmalā, arī citās vietās. Tur šīs īpašās kārtībsargu vienības sargāja cilvēkus, kas bija sabraukuši no visas Latvijas. Tas bija svarīgi, jo varēja būt visādas provokācijas.
Kad Latvijas PSR Augstākā padome nobalsoja par Latvijas neatkarību 4. maijā, tā bija vienreizēja sajūta. Kad tas notika, mūs pārņēma tāds gandarījums! Likās – viss jau ir panākts, pašu galveno esam izdarījuši. Tad sapratām, ka smags darbs stāv priekšā, lai šo visu nostiprinātu un nosargātu, attīstīt tālāk.
1. Policijas bataljons pie Svētā Jēkaba katedrāles. Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Latvijas neatkarības pirmie soli bija zīmīgi. Tolaik divas svarīgākās institūcijas, kas vadīja valsts neatkarības stiprināšanas procesus, bija Latvijas Augstākā padome un Ministru kabinets. Augstāko padomi vadīja Anatolijs Gorbunovs, Ministru kabinetu – Ivars Godmanis. 1990. gadā mani iecēla par 1. Policijas bataljona komandieri un mans uzdevums bija organizēt valsts institūciju un valsts svarīgāko objektu aizsardzību. Komandas sastāvs mums vēl tikai komplektējās, un jāsaka, ka pirmie mani kaujinieki nāca tieši no 1991. gada Barikādēm. Ja redzi, ka blakus stāv cilvēki, kas no visas sirds cīnās par Latviju un neatkarību, protams, ka no šiem jaunajiem, spēcīgajiem puišiem veidojām komandu. Mēs visi gribējām kalpot Latvijai un mums tas bija izcils gods.
Esmu pateicīgs, ka Dievs mani nolika šajā vietā, kur es ar puišiem varēju to darīt. Tieši pirms 35 gadiem, 1991. gada 30. aprīlī, mēs Svētā Jēkaba katedrālē Dieva priekšā zvērējām uzticību Latvijas valstij. Darījām to civilajā apģērbā ar auseklīti un Latvijas karoga nozīmīti pie kaklasaites un svārkiem, jo pašiem uniformu vēl nebija. Kāpēc katedrālē? Jo tā bija augstākā ticības forma, kur mēs pieņēmām zvērestu būt uzticīgiem mūsu valstij. Esmu pateicīgs, ka mani vīri šajā šaubu laikā bija tik stingri savā pārliecībā, man bija liels gods kalpot kopā ar viņiem Latvijai un arī tagad būt kopā.
Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Kādi bija 1.Policijas bataljona pirmie darbības mēneši?
1. Policijas bataljons tika izveidots Iekšlietu ministrijas sastāvā un tas bija Ministru kabineta priekšsēdētāja virzīts lēmums. Tajā valdības sēdē tika stāstīts par OMON melno berešu vienību pret Latviju vērstajām darbībām, un Ivars Godmanis pateica – viņiem ir melnās beretes, mums būs baltās beretes. Tajā dienā sākām veidot 1. Policijas bataljonu, ko tautā iesauca par Baltajām beretēm.
Sākumā mēs arī tiešām lietojām baltās beretes, kaut tās, kā jau baltas, bija ļoti nepraktiskas. Pirmajās vizītēs mūsu uniformas bija lauku parauga ar baltām beretēm, Latvijas kokardi, baltiem cimdiem un siksnu. Ogres muzejā var to redzēt.
Jāatceras, ka sākumā īpašās kārtībsargu vienības tika veidotas tiešiem uzdevumiem sargāt tautu un valsts neatkarības atgūšanas procesus, un otrs uzdevums bija jau pēc 4. maija veidot institūcijas, kas būtu neatkarīgās valsts spēka struktūras. Neviena no šīm struktūrām nebija bruņota, jo, kā zināms, līdz 4. maijam Latvijā vēl pastāvēja padomju vara, kas noteikti neļautu veidot kaut kādas bruņotas vienības, kas nebūtu lojālas tai varai. Tāpēc mēs veidojām šīs vienības Iekšlietu ministrijas sastāvā, lai tiktu pie ieročiem, un mūsu oficiālais uzdevums bija cīnīties ar noziedzību, bet patiesībā mēs veicām citu uzdevumu – sargāt neatkarīgās Latvijas institūcijas no iespējamajiem uzbrukumiem.
1991. gada augusta puča laikā saglabājām vienību kā organizētu struktūru un pildījām Augstākās padomes norādījumus. Mūs tieši kūrēja Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks Andrejs Krastiņš. Mūsu vienība vienīgā visā bijušajā PSRS arestēja kompartijas 1. sekretāru. To neizdevās izdarīt nevienā citā PSRS republikā. Mēs nolaidām arī pēdējo LPSR karogu kompartijas centrālajā ēkā un pacēlām savu – Latvijas karogu.
1991. gadā pēc augusta puča strauji tika veidotas jaunas vienības, 1. Policijas bataljonu pārveidoja par Augstākās padomes Apsardzes dienestu.
Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Kā notika pāreja no PSRS iekšlietu sistēmas uz neatkarīgas Latvijas drošības struktūrām?
Ļoti svarīgs jautājums. Iekšlietu ministrija un struktūra kā tāda bija arī padomju laikā. 1. Policijas bataljons tika veidots kā jauna struktūra, bet Iekšlietu ministrijas sastāvā. Tā sadarbojās ar PSRS iekšlietu ministriju un citām struktūrām. Mēs uz āru, uz Maskavu, gājām kā atsevišķais speciālais milicijas bataljons, bet Latvijā bijām 1. Policijas bataljons. Kontakti mums bija vajadzīgi, bija jāsadarbojas, un šīs saites nevarēja momentā saraut, bija svarīgi tās pārveidot Latvijas valsts interesēs iegūt bruņojumu, ekipējumu, transportu un daudz ko citu.
Kad izveidojās Augstākās padomes apsardzes dienests, tam bija plašākas pilnvaras nekā 1. Policijas bataljonam, bija jāsargā jau Latvijas valsts un tās virzība uz neatkarības stiprināšanu. Uzdevumi kļuva plašāki, sargājām vēstniecības, uzņēmām ārvalstu viesus vizītēs – pāvestu Jāni Pāvilu II, ASV prezidentu un citas augstākās ārvalstu amatpersonas. Tika veidota arī Zemessardze, robežsargi, muita, bruņotie spēki.
Šķiet, tas viss bija tik sarežģīti, bet tagad zinu, ka tas bija pateicoties neizsakāmai ticībai savai tautai un valstij.
Vai bijāt gatavi 1991. gada augusta notikumiem?
Pēc pirmās neatkarības atgūšanas sajūsmas auga atbildības sajūta. Padomju savienība nebija mierā ar to, kas notika, un sekojot līdzi notiekošajam, mums bija informācija, ka nebūs mierīga līdzās pastāvēšana. Bija skaidrs, ka PSRS varētu veikt kaut kādas spēka darbības, lai pārtrauktu mūsu valsts atjaunošanos. Mēs tam gatavojāmies. Patiesībā jau visu vasaru tas bija jūtams, bija lielākas vai mazākas provokācijas, kur sanāca saķerties ar OMON kaujiniekiem un citiem spēkiem, kas gribēja kavēt Latvijas virzību, tāpēc jā, bijām zināmā mērā gatavi.
Vai bija brīži, kad pavēles nebija – un nācās rīkoties pēc savas intuīcijas?
Es neatceros valsts augstāko amatpersonu pavēles, kas būtu pretrunā ar Latvijas neatkarību. Mums varēja būt dažādi redzējumi, kā risināt situācijas, piemēram, man kā karavīram ir skaidrs: tur ir pretinieks, šeit esi tu – un tev jātiek galā. Diplomātijā ir citādāk. Viņi spēka struktūru redz kā vienu no ceļiem, kā īstenot mērķus. Mēs uz Latvijas neatkarības aizstāvēšanu virzījāmies visi kopā, bet dažādiem ceļiem – mēs, karavīri, darījām savu, civilās amatpersonas – savu darbu.
Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Cik daudz Latvija pati kontrolēja drošības situāciju 1991. gadā un cik bija atkarīgs no ārējiem faktoriem?
Ja runājam par 1991. gadu, ļoti daudz kas bija atkarīgs no pašvaldībām, kur arī šie procesi strauji norisinājās. Es pat teiktu, ka tas ir Latvijas veiksmes stāsts, ka pašvaldības un vietējās milicijas daļas pārsvarā bija vienotas virzībā uz Latvijas neatkarību. Tas mums bija liels atbalsts.
No spēka redzējuma visā Baltijā tolaik atradās Krievijas federācijas Rietumu karaspēku grupa –ap 50 tūkstoši karavīru. Mēs bijām vairāki simti. Droši vien, ja sāktos bruņota cīņa, atrastos arī papildspēki un ieroči. Kaut arī bijām mazskaitlīgi, bijām gatavi pretstāvēšanai. Krievu karaspēkam bija vīri, lidmašīnas, tanki, organizēts karaspēks – un tad bijām mēs. Tāpēc ļoti svarīga bija diplomātija. Mums bija lieliski politiķi, kas ar mieru un viedumu vadīja mūsu valsts atjaunošanu.
Ja jautājat – vai kaut kas nāca no ārzemēm, tad saku – jā. Morālais atbalsts bija neizsakāmi liels un ļoti svarīgs. Mūsu masu mediji izmantoja iespēju būt visur klāt. Mums nāca informācija no ASV, Eiropas, ka tur par mums stāsta, un ka mūs atbalsta. Tas bija ārkārtīgi nozīmīgs morālais atbalsts, kas drīz pārvērtās arī materiālā atbalstā.
Cik reāls bija scenārijs, ka neatkarība varētu tikt zaudēta?
Gatavojies vissliktākajam, bet tici uz vislabāko – tas ir tas, ko mēs, karavīri, darām. Jābūt pārliecībai, ka izpildīsi uzdevumu, izturēsi. Jau teicu, ka politiski, diplomātiski, ekonomiski, militāri un pat ikdienas lietās – katrs darīja visu, lai stiprinātu Latvijas neatkarību. Esmu pateicīgs savai tautai, ka redzēju tik neizsakāmi ciešu, uzticamības pilnu atbalstu. Varbūt nezinājām viens otram vārdu, bet tas, kā mēs uzticējāmies viens otram, atbalstījām… es ceru, ka šī iekšējā būtība mūsos ir saglabājusies. Tajā laikā tas bija pašsaprotams, neizraisīja šaubas, tāpēc es teiktu, ka nebija tādu iespēju zaudēt neatkarību atkal, ja nu vienīgi masveida asiņaina terora apstākļi, bet arī tie neapturētu mūsu tieksmi pēc brīvības.
Foto no J.Vectirāna privātā arhīva
Kurš bija tas brīdis, kad iekšēji guvi sajūtu – viss, mērķis sasniegts, Latvija ir patiešām neatkarīga?
Jau pirms 1990. gada 4. maija. Sajūta, ka mēs būsim un esam neatkarīgi – šī pārliecība jau bija visu laiku. Vienkārši nav apspriežams.
Mūsdienu ģeopolitiskie notikumi ik pa laikam uzdod jautājumu – ko cilvēki darīs X stundā, un diemžēl nereti dzirdamas nievas – nav jau ko aizstāvēt. Juri, kā tevī radās patriotisms un gatavība aizstāvēt Latviju?
Daudzi saka, ka viņiem tas nav svarīgi, bet X stundā cilvēki pieņem pareizos lēmumus. Uzskatu, ka mūsos visos ir dzimtenes mīlestība, patriotisms, ir vispusīga iekšēja valsts sagatavotības un organizētības pakāpe.
Arī tagad ir aktuāls Senās Romas impērijas rakstnieka Vegēcija teiktais – “Si vis pacem, para bellum”, gribi mieru – gatavojies karam. Un arī šodien un rīt tas ir ļoti svarīgi.
Es vispār esmu nācis no karavīru dzimtas. Viens mans vectēvs dienēja latviešu strēlnieku pulkos, otrs Cara armijā Sibīrijas pulkos. Mans tēvs piedalījās Otrajā pasaules karā, kur tika smagi ievainots. Šīs dzīvesziņa nāk no paaudzes paaudzē un dzimtenes mīlestība mums, bērniem, šķiet dabiska jau kopš mazotnes. Bērnībā, jaunībā svinējām latviešu svētkus – Jāņus, Ziemassvētkus, kaut tie bija aizliegti. Visi Dziesmu un deju svētki, zaļumballes, mūsu komponistu dziesmas. Mums ģimenē saglabājušās Latvijas laika grāmatas, kuras astoņdesmitajos vēru vaļā un lasīju. Skolā bija skolotāji, kas mums atļāvās stāstīt par Latviju, un man tas raisīja izbrīnu, kāpēc tik daudz kas nebija zināms. Mēs ģimenē par to daudz runājām – ne tiešā veidā, bet sarunās ik pa brīdim izskanēja šīs vēstures liecības.
Man tēvs nomira, kad biju mazs, un, ejot Jaunjelgavā uz kapiem, pie brīvības cīnītāju pieminekļa, kas bija ieaudzis krūmos, 11. un 18. novembrī tur vienmēr dega svecītes. Prasīju mammai, kāpēc tur deg svecītes. Tieši jau neviens neatbildēja, bet mēs redzējām un pēc sarunām sapratām nozīmi, un zinājām, ka Latvija tika izcīnīta un bija brīva. Man šķiet, ka visā Latvijā bija līdzīgi, jo deviņdesmitajos, kad notika pārmaiņas, es biju nevis komandieris vīriem, bet kā līdzīgs starp līdzīgiem, ar vienādiem uzskatiem, vienādu vēlmi cīnīties par Latviju.
Gods kalpot Latvijai!
Informācijai: Juris Vectirāns augstāko virsnieka pakāpi – ģenerālis – saņēma 1992. gada decembrī un bija viens no pašiem pirmajiem, kuram atjaunotajā Latvijas Republikā tika piešķirta šī pakāpe. To viņam piešķīra par nopelniem valsts aizsardzības un drošības spēku izveidē kritiskajos 1991. gada barikāžu un pēcpuča mēnešos.
Aiz cieņas pret Jura nopelniem