Kamēr ir cilvēki, tikmēr dzīvo arī Stukmaņu stāsts

Alita Kluša ir ilggadējā Klintaines pagasta bibliotēkas vadītāja, kura gadu gaitā apkopojusi plašu novadpētniecības materiālu par apkārtni, ko savulaik dēvēja par Stukmaņiem. Vēstures avotos šī vieta pirmoreiz minēta 1601. gada 10. jūlijā, un bijusi plaša muižas teritorija.

Alita Kluša, Klintaines pagasta bibliotēkas vadītāja: “Tas ir rakstiskais avots, vēsturisks dokuments, kur grāfs Štokmans nodod muižu savam sievastēvam Kristiānam Šrēderam. Šajā dokumentā pirmo reizi tiek minēta jaunā muiža Stokmaņi līdzšinējas Lokstenes vietā. Lokstene šobrīd atrodas apmēram, kur ir maiznīca Liepkalni, svētnīca. Dievturu namiņš Lokstenē.”

Stukmaņu vārds joprojām dzīvo vietējo iedzīvotāju atmiņās. Šogad tiek atzīmēta vārda 425. gadadiena, kas vienlaikus kļūst arī par ievadu Pļaviņu simtgades svinībām. 

Vidzemes televīzijas foto

Alita Kluša, Klintaines pagasta bibliotēkas vadītāja: “Ir tā, ka Pļaviņu pilsēta, kas nākamgad svinēs simtgadi, un šie pasākumi, tā kā ir ceļavārdi jau Pļaviņām, kas ir veidojusies uz Stukmaņu muižas zemes.”

Par kādreiz varenajiem muižas laikiem šodien liecina vien ēku drupas un vietējo cilvēku stāsti un tos saglabāt palīdz arī Klintaines bibliotēkā izveidotā fotogrāfiju izstāde.

Alita Kluša, Klintaines pagasta bibliotēkas vadītāja: “Fotogrāfijas ir no šiem te dzīvesstāstiem ņemtas. Tās ir unikālas liecības mūsu Klintenes pagasta dzīvē. Es neesmu piedzīvojusi, tik  fotogrāfijās redzejusi šīs Dūmeņu mājas, tur bija trīs mājiņas, šeit viņas vēl visas ir Daugavā, šeit jau nojauktas pirms applūdināšanas un tur jau applūdināšanas sākums. Tas ir 1965. gads, mans dzimšanas gads.” 

Vidzemes televīzijas foto

Pagastā esošajā Vīnakalnā, kur atrodas muižnieku apbedījumu vieta jeb tā dēvētais Atdusas kalns, nesen atklāts informatīvais stends. Tas stāsta gan par apkārtnes apdzīvotību jau kopš 3. gadsimta, gan par sešām dzimtām, kas gadsimtu gaitā saimniekojušas Stukmaņu muižā.

Iveta Krastiņa, biedrības “Kopsolis” valdes locekle, Pļaviņu vidusskolas skolotāja:  “Un, lai arī viņi bija muižnieki, protams, muižniekiem tajos laikos, 17., 18. gadsimts un vēlāk, bija vara, bet šeit ir muižnieku dzimtas, kas tiek ļoti ieredzētas no vietējo zemnieku puses un ar labu vārdu pieminētas, un arī tad, kad šos muižniekus apglabā, tad ir vēstures fakti, kuri liecina, ka simtiem ļaužu plūst uz kapiem, lai no viņiem atvadītos, pēdējā ceļā viņus pavadot.”

Diemžēl muižas ēka jau gadiem atrodas privātīpašumā un laika gaitā turpina sabrukt. Vietējiem iedzīvotājiem un novadpētniekiem tā ir sāpīga tēma, un jautājums par muižas nākotni joprojām ir aktuāls.

Iveta Krastiņa, biedrības “Kopsolis” valdes locekle, Pļaviņu vidusskolas skolotāja: “Jā, viņi ir ļoti patriotiski, un to mēs arī redzējām stenda atklāšanas dienā, kad vietējie atnāca ar saviem bērniem, ar saviem mazbērniem. Protams, te nebija cilvēku simtu, kā tas bija grāfienes Sofijas Mēdemas bērēs, kā pateicība par to, ka viņa devusi izglītību un izveidojusi skolu šeit, saucamo Sofijas skolu, kurā viņa katru dienu ieradās nevis pārbaudīt, bet paskatīties, cik labi bērni mācās, jo viņa bija ļoti laipna un ļoti iejūtīga. Un tad simtiem ļaužu šeit uz Atdusas kalnu ir nākuši, un tie bija zemnieki, kuri teica paldies savai grāfienei, savai izglītības devējai.”

Vietējie iedzīvotāji un biedrības pārstāvji turpināšot meklēt veidus, kā saglabāt Stukmaņu apkārtnes kultūrvēsturisko mantojumu un nodot stāstus par šo vietu nākamajām paaudzēm.