Kāpēc arguments “Turcija pati izstājās no Stambulas konvencijas” Latvijā nedarbojas? Mūsu žurnāliste mēģināja to noskaidrot, Turcijā tiekoties ar divām sievietēm. Šodien publicējam otro sarunu ( pirmo sarunu lasi šeit).
Merve (red. vārds mainīts drošības apsvērumu dēļ – šī brīža Turcijā par esošās varas kritiku vai citādas pozīcijas paušanu draud cietumsods) ir sociālantropoloģe no Turcijas, pasniegusi kursu par dzimumu izpratni socioloģijas studijās, šobrīd strādā dizaina jomā. Pamata pētniecības lauks – kultūras ģeogrāfija. Pēc viņas domām, var apgalvot, ka Eiropas Padomes konvencija par vardarbības pret sievietēm un vardarbību ģimenē novēršanu un apkarošanu jeb Stambulas konvencijas denonsēšana Turcijā bija viens no soļiem, lai nākotnē vispār atbrīvotos no cilvēktiesībām.
2012. gadā Turcija pirmā ratificēja Stambulas konvenciju un 9 gadus vēlāk pirmā no tās izstājās – vai šo 9 gadu laikā bija vērojama izteikta vardarbības samazināšanās Turcijā?
No 2003. – 2009. gadam mums bija sieviešu slepkavību krīze, kad to skaits pieauga par 1400% mazāk kā 10 gadu laikā, un pēc tam statistiku sāka slēpt. Mēs vairs nezinām īstos skaitļus un datus – sieviešu aktīvistu organizācijas jau tolaik centās izveidot kopīgo bildi par šo tēmu, pašas apkopojot datus no vietējo avīžu informācijas par nāves gadījumiem, kas arī nav simtprocentīgi drošs avots. Oficiālā statistika, kā jau minēju, jau tolaik nebija pieejama pat pētniekiem. 2010. gadā es tikos ar Huliju Gulbaharu, kas ir viena no vadošajām juristēm, sieviešu tiesību aizstāvēm Turcijā vēl šodien, un es jautāju arī viņai par šiem skaitļiem, jo jau tolaik tā bija “pelēkā zona”, konservatīvo un ticīgo spēku slēpta informācija. Viņas atbilde uz jautājumu, kāpēc tajos 10 gados ir bijis tik milzīgs sieviešu slepkavību skaita pieaugums, bija, ka daļa šīs statistikas saistās ar neoliberālismu[1], kā rezultātā tolaik bija pieaudzis šāda veida slepkavību skaits, piemēram, arī Zviedrijā, taču galvenokārt tas bijis saistīts ar konservatīvo partiju varu valstī – šī vara pie mums pastāv vēl šodien, un Turcijā nepaiet neviena diena bez sieviešu slepkavībām.
Latvija ir otrajā vietā Eiropā, uzreiz pēc Turcijas, pēc vardarbības rādītājiem, taču Latvijā mēs mazāk varam runāt tieši par slepkavībām, un vairāk par fizisku un emocionālu vardarbību. Kāds ir iemesls tieši slepkavību skaita tik augstiem rādītājiem Turcijā?
Varu atbildēt ļoti vispārīgi – tas ir liels mehānisms, kur katra daļa dara savu darbu un ir atbildīga par to – likumu veidotāji, tiesneši, policija. Tolaik, līdz 2003. gadam, mums vēl bija ļoti laba un spēcīga likumdošana, es teiktu, Skandināvijas valstu līmenī, bet mums vienmēr ir bijusi problēma ar šo likumu praktisku ieviešanu. Tā ir Turcijas valdības klasika – parakstīt jebko, jebkuru progresīvu ideju – viņi paraksta visus dokumentus pēc kārtas, skaidri zinot, ka nevajadzēs tos praktiski izpildīt. Dokumenti un likumprojekti tiek veidoti tā, ka tajos apzināti tiek atstāti punkti, ar kuriem iespējams variēt varai un vīrietim vai slepkavai par labu – tiesneši to izmanto. Piemēram, mums ir sistēma, kurā slepkava vai varmāka no soda var izvairīties par “labu uzvedību”, ja apsūdzētais parāda labas manieres, labu uzvedību. Viņiem bieži vien netiek piemērots reāls cietumsods – noziedznieki ierodas tiesas zālē skaistos uzvalkos un smalki izsakās, un tas ir pietiekams pamats tiesnešiem nepiespriest viņiem reālu cietumsodu. Kādu laiku atpakaļ pat tika pētīts, ka jautājums par to, kā uzvesties tiesas zālē, lai izvairītos no soda, tiek meklēts google pirms ierašanās uz tiesas sēdi.
Ņemot vērā augstākminēto, kādi bija argumenti, lai izstātos no Stambulas konvencijas?
Mums, īstenībā, neko daudz neskaidroja, valdība ir pārstājusi to darīt – izstājās un viss, diskusijas sākās tikai pēc tam, lai gan Turcijas feministu kustība iesaistījās apspriedēs samērā asi – mums ir viena no senākajām un asiņainākajām feminisma kustībām pasaulē, kas ir ļoti spēcīga arī šī brīža apstākļos. Arī ņemot vērā faktu, ka valdība apspiež jebkāda veida demonstrācijas mūsu valstī, feministes ir vienīgās, kas nebaidās iziet ielās, un arī šogad 8. martā viņas bija vienīgās, kas devās parādē par godu Sieviešu dienai. Bet Stambulas konvencija – tā tika denonsēta vienas dienas laikā, un tas notika reliģisko sektu iespaidā. Mūsu valdībā pastāv neleģitīma koalīcija, kurā ir iesaistītas mazas, bet pietiekami radikāli konservatīvas reliģiskās grupas, kas atbalsta Erdoanu, un viņu vārds bieži vien ir noteicošais likumu pieņemšanā vai grozīšanā.
Kā bija ar konvencijā pieminēto vārdu “gender”, kas, piemēram, pie mums Latvijā izraisīja vislielākās diskusijas?
Jā, šis ir tabu vārds Turcijā šobrīd. Ir aizgājis pat tik tālu, ka visas mācību programmas un pētījumi universitātēs, kas saistījās ar dženderismu, ir pārdēvētas kategorijās “vīrieši” un “sievietes”, un vārds “gender” vairs neparādās nekur. Un te tika, protams, piesaukts arī “klasiskās Turcijas ģimenes” modelis.
Kāda šobrīd ir attieksme pret LGBTQ kopienām Turcijā?
Šī kopiena ir ļoti apdraudēta, un situācija kļūst aizvien sliktāka. Šobrīd no valsts varas pozīcijas tā ir atklāta naida retorika – cilvēki, kas pieder šai kopienai, tiek apkopoti melnajos sarakstos, tiek aizturēti uz ielām, vesti uz policijas iecirkņiem un pratināti bez jebkāda redzama pamata. Un šobrīd tas tiek darīts ar LGBTQ kopienu, bet izskatās, ka drīzumā “zem sitiena” būs pilnīgi jebkurš Turcijas iedzīvotājs.
Ja Stambulas konvencija joprojām būtu spēkā, vai, jūsuprāt, šī kopiena būtu vairāk aizsargāta?
Tas ir ļoti sarežģīts jautājums, jo, kā jau minēju, Turcijā šobrīd vairs principā nepastāv likuma spēks tā klasiskajā izpratnē – likumi pastāv, bet netiek pildīti vai tiek interpretēti tā, kā ir izdevīgi varai. Burtiski nesen agri no rīta pa visu Turciju policija ieradās pie māksliniekiem, aktieriem, mūziķiem, sabiedrībā zināmiem, populāriem cilvēkiem un visus aizveda uz policijas iecirkņiem un sasēdināja cietumu kamerās bez jebkāda pamatojuma. Oficiālas apsūdzības netika izvirzītas, bet viņi visi tika ieslodzīti, no visiem tika paņemtas asins analīzes narkotiku pārbaudei, un nākamajā dienā visi tika palaisti mājās. Tā ir kārtējā baiļu sēšanas kampaņa, jo pēc likuma, protams, nevar būt tā, ka bez iemesla cilvēki tiek apcietināti vai ka viņiem piespiedu kārtā jānodod analīzes. Valdība dara visu, ko vēlas. Likumi ir uz vietas, bet visiem par tiem ir vienalga. Visiem ir vienalga par konstitūciju. Tas ir biedējoši.
“Klasiskās ģimenes modelis” Latvijā un Turcijā ir pietiekoši atšķirīgi koncepti, jo mūsu kultūra tomēr balstās matriarhālās vērtībās, ja mēs papētām folkloru un senlatvisko dzīvesziņu. Kāds ir šis “Turcijas klasiskās ģimenes” modelis?
Absolūti patriarhāls – vīrieši ir dominējuši vienmēr. Un tas tā nav tikai Turcijā – visa pasaule ir patriarhāla, lielā mērā pateicoties vadošajām pasaules reliģijām, arī kristietība ir absolūti patriarhāla savās nostādnēs, bet islāmā tas, protams, ir izteiktāk. Ja mēs runājam par vīriešu dominanci, var teikt, ka viss Korāns ir uzrakstīts par to. Lai gan neesmu teoloģijas eksperte, no socioloģiskā viedokļa mēs varam apgalvot, ka visas monoteiskās reliģijas ir patriarhālas. Tās ir veidotas no vīrieša perspektīvas, kas, attiecīgi, veido tādu pat pasaules uztveri. Patriarhija ir arī cieši saistīta ar kapitālismu, tas ir bijis pietiekami ilgs un komplekss vēsturiski veidojies process, kura gala rezultātā mēs redzam sistēmas, kas darbojas šobrīd. Principā kopš pagānisma beigām, līdz ar brīdi, kad parādījās agrokultūra, beidza pastāvēt matriarhālās vērtības – kā tikko mums parādījās privātais īpašums zemes un agrokultūras kontekstā, sākās vīriešu dominance, jo zeme bija jāmanto, un tādēļ būtiskāka kļuva tēva figūra. Un uz šo brīdi pasaulē nav nevienas valsts, kur nepastāvētu patriarhija.
Pēc visa jau runātā, vai var apgalvot, ka Stambulas konvencijas denonsēšana Turcijā bija vienkārši viens no soļiem, kā principā uzsākt visu cilvēktiesību ierobežošanu, lai sasniegtu konservatīvās valdības mērķus?
Jā, tā var teikt un tā varētu būt. Tas, ko mēs redzam – valdība ienīst sievietes, viņi baidās no sievietēm, lai gan sabiedrība iet pilnīgi pretējā virzienā – sabiedrība kļūst sekulārāka, feminisma kustība nostiprinās, jaunieši domā pilnīgi citādāk. Un vara cenšas to apspiest.
Vai jūs redzat līdzību starp Erdoganu un Putinu?
Protams – Erdogans, Putins, Tramps, Orbāns – viņi visi. 70% pasaules iedzīvotāju šobrīd dzīvo autoritatīvajos režīmos, kas pasniedz sevi kā demokrātiju. Un Turcija tajā skaitā.
Sievietes brīvība ir lielākā problēma. Sieviete šeit un daudzviet citur pasaulē ir vajadzīga kā reproduktīvā vienība mājsaimniecībā, un kapitālisma ideoloģija arī objektizē sievieti, padara to par seksuālu priekšmetu. Tas ir nacionālisma, reliģijas un kapitālisma trijstūris, kas, strādājot kopā, noliek sievieti tur, kur tā ir šobrīd. Un visā pasaulē tas ir saistīts – turku islāmisti atbalsta ASV evaņģēlistus, kas uzskata, ka homoseksuālisms ir slimība, iesaista Polijas ticīgos spēkus un rīko konferences savā starpā par šiem jautājumiem – tā roku rokā tas izplatās pa visu pasauli. Viņu izpratnē sievietes vieta ir mājās, jo, kad sieviete nav mājās un ir spējīga pati par sevi pastāvēt, palielinās šķiršanās skaits, un ir pierādīts, ka tieši vīriešiem attiecības un laulība ir daudz vajadzīgāka nekā sievietēm. Vientuļo vīriešu dzīves apmierinātības un mirstības līmenis ir tieši pretēji proporcionāls vientuļo sieviešu dzīves apmierinātības un dzīves ilguma līmenim, kur vientuļās sievietes ir daudz laimīgākas un dzīvo daudz ilgāk. Tādēļ pār pasauli valdošie vīrieši mēģina šo sistēmu uzturēt.
Kādu jūs redzat nākotni Turcijā?
Turcija ir nogājusi tālu apzinātības ceļu, mūsu sabiedrība mostas. Es domāju, ka drīzumā mēs redzēsim esošās varas pārrāvumu, jaunā paaudze nav reliģiska, nav ticīga, lielākā turku daļa, īstenībā, vēlas būt Eiropā. Bet līdz tam valdība centīsies mums atņemt visas iespējamās tiesības līdz brīdim, kad mēs vairs nebūsim gatavi to paciest. Un ceru, ka tas notiks visā pasaulē.
Es pieminēju šīs mazās reliģiskās sektas, kam ir liela teikšana valdībā. Šo sektu līderi katru piektdienu sagatavo mises tekstus, kas tiek lasīti mošejās visā Turcijā. Šī gada augustā ticīgā feministu rakstniece Berina Sonmeza[2] publiski noņēma galvassegu, sakot: “Es metu savu galvassegu pie Reliģisko lietu direktorāta un valdības kājām,” un brīdināja par “bīstamu tendenci” attiecībā uz AKP[3] galvassegu uzspiešanu sievietēm, izmantojot Reliģisko lietu direktorātu. Tas izraisīja plašu rezonansi ticīgo intelektuāļu vidū, jo šis te Reliģisko lietu rektorāts ir propagandas iekārta. Šajā piektdienas lūgšanā tika saskatīts drauds, ka nākotnē visām Turcijas sievietēm būšot atkal jāaizklāj seja, un kā protests pret to sakās galvassegu noņemšana, un šī šobrīd ir aktuāla tendence, kas arī nākotnē, cerams, palīdzēs nest mūsu valstij pozitīvas pārmaiņas.
[2] Berin Sonmeza, kas noņēma galvassegu: “Situācija ir bīstama”. Pieejams: https://www.dw.com/tr/berrin-s%C3%B6nmez-ba%C5%9F%C3%B6rt%C3%BCs%C3%BCn%C3%BC-%C3%A7%C4%B1kard%C4%B1-akpye-meydan-okudu/a-73559690
[3] Turku: Adalet ve Kalkınma Partisi, AK Parti vai AKP ir labēja, konservatīva partija Turcijā, prezidenta Erdoana pārstāvētā partija.