2×2 pasaules latviešu jauniešu semināra dalībnieku vidū ir daudz jauniešu, kas Latvijā pavadījuši vien bērnības gadus, vai arī dzimuši un auguši citviet, taču visus viņus vieno vēlme saglabāt saikni ar latvisko kultūru – kā paši jaunieši uzsver, jo tas palīdz noturēties pie sevis paša būtības, atrodoties svešumā. Saieta dalībnieks Karens lielāko dzīves daļu pavadījis ārpus Latvijas, bet plāno savas dzīves gaitā atgriezties dzimtenē, taču uzsver, ka Latvijai kā valstij un arī latviešu tautai jāstrādā pie uztveres un domāšanas maiņas, lai sabiedrība šeit veidojas iekļaujošāka, kas, viņaprāt, palīdzētu virzīt uz uzlabojumiem arī sociālos un ekonomiskos procesus.
Karens Markarjans (18 gadi): Es esmu dzimis Rīgā 2006. gadā, nodzīvoju astoņus gadus turpat, gāju bērnudārzā, un sagatavošanas klasē gāju Rīdzē. Un tajā momentā mana mamma aizbrauca uz Franciju, tur satika savu vīru, un pa to laiku, kamēr es tajā Rīdzē gāju, es dzīvoju viens pats ar omi tepat, Latvijā. Tad mamma mani paņēma uz kādu brīdi atpūsties uz Franciju, es ar viņas vīru ļoti sadraudzējos, mums visiem bija forši kopā, un tad es arī tur skolā sāku iet. Tā ka no tā laika, 2014. gada, tur jau dzīvoju, bet pēdējos divus gadus dzīvoju Monako, pirms tam astoņus gadus – Kannās.
Kā bija iejusties citā valstī pēc bērnības, pavadītas Latvijā?
Bija bailīgi, bet tolaik man ļoti mammu gribējās, lai gan es kopš bērnības ļoti mīlu arī omi. Bija interesanti, jauna valsts, jauni draugi, jauna valoda – es pirmajā laikā gāju parastajā franču publiskajā skolā, kur viss notika tikai franciski, tāpēc mani pēc pirmās klases atstāja uz otru gadu, jo es to franču valodu nemācēju – kamēr citiem bija normālas stundas, man, piemēram, bija intensīva franču valoda, varēja būt pat tā, ka četras dienas nedēļā es tikai to franču valodu zubru un zubru, bet ar laiku iemācījos un iejutos.
Kā tavs latviskums iekļāvās jaunajā vidē?
Kultūras, protams, ir dažādas, jā, Francija un Latvija – abas ir Eiropas valstis, tā ka nebija tik traki, kā ja es būtu aizbraucis uz Azerbaidžānu vai Ķīnu, nav tik atšķirīgi, protams. Bet, kad veido attiecības ar cilvēkiem, var pamanīt, ka tur ir citi principi, citas vērtības. Viens piemērs – mana mamma mācību gada sākumā mani sagatavoja skolai – balts krekls, smukas bikses, kurpes, ziedi skolotājai, bet Francijā tā nav pieņemts! Tā ka es biju tāds vienīgais, kas skolas gada sākumā ieradās gandrīz uzvalkā un ar ziediem, un uz mani visi dīvaini skatījās. Arī konfektes – uz Ziemassvētkiem, ārstam, skolotājam – tādas pieklājības normas tur nav.
Tu ļoti labi runā latviešu valodā – vai latviešu valodas zināšanas ir palikušas tik augstā līmenī kopš bērnības laikiem, vai arī turpini to apgūt?
Es ar mammu runāju ģimenē latviski līdz pat šai dienai, ar patēvu – krievu valodā. Es katru dienu izmantoju latviešu valodu, kaut vai lai neaizmirstu, bet es baidos, ka, ja es kādreiz dzīvošu ārzemēs, kur man apkārt nebūs neviena latvieša un kur es ar mammu varbūt nesarunāšos tik bieži, ka es to latviešu valodu varētu aizmirst…
Vai tu sevi identificē kā latvieti?
Jā, ļoti. Es esmu Francijas latviešu apvienības biedrs, vienmēr iesaistos viņu rīkotajos pasākumos, ja ir iespēja. Tāpat esmu bijis praksē Latvijas vēstniecībā Francijā divas nedēļas, es nēsāju Nameja gredzenu, es klausos latviešu mūziku, cenšos uz Latviju atbraukt, kad man ir tāda iespēja. Cenšos saglabāt šo saikni ar savām saknēm, jo no saknēm neaizbēgt. Man saknes ir ļoti svarīgas, es sevi neesmu nekad identificējis kā francūzi, lai gan es zinu, ka tā arī ir valsts, kur es dzīvoju, ka tās ir manas mājas, kur mani pieņēma, un es cenšos arī to novērtēt. Arī Francijā iesaistos ar politiku saistītās norisēs, piemēram. Es cenšos atrast šo vidusceļu, sadalīt šo manu mīlestību starp abām šīm valstīm.
Karens, privātais arhīvs.
Un kā tu nokluvi 2×2? Vai tā arī bija ģimene, kas pamudināja vēl dziļāk iepazīt latvisko kultūru?
Īstenībā, nē, tas notika vienkārši caurskatot sociālo mediju lenti, un es ieraudzīju paziņojumu par 2×2 organizāciju kā tādu, arī 3×3 bija dzirdēts, un es redzēju, ka būs šī nometne STEIGA, un man tieši bija plānots būt Latvijā. Es no Latvijas aizbraucu pavisam mazs, tāpēc Latvijā man nav īpaši daudz draugu. Ir palikusi viena draudzene no bērnudārza, bet, ja es palieku Rīgā divas nedēļas, ne jau katru dienu es ietu ar viņu satikties, tāpēc viens no mērķiem bija atrast jaunus draugus, jaunus kontaktus.
Karens ar bernudarza laika draudzeni pie Nacionālās operas. Privātais arhīvs.
Vai šī te interese par Latviju un tās kultūru nāk arī no ģimenes?
Interesanti, ka mamma, īstenībā, šajās lietās īsti neiesaistās, ne bieži arī brauc uz Latviju, tāpēc es īsti nezinu, kā man šī interese ir izveidojusies.
Cik liela ir latviešu kopiena, kuras pasākumos tu mēdz piedalīties?
Salīdzinoši liela, nesen biju Lieldienu svinībās Parīzē, bijām kādi 30-40 cilvēki, bet es domāju, ka biedru ir krietni vairāk, vienkārši daudziem gan jau ir grūtības nokļūt šajos pasākumos, bet pasākumu notiek salīdzinoši daudz.
Kā ir ar nākotnes plāniem? Kādā sfērā plāno darboties?
Es gribētu mācīties Parīzē, kurā skolā – to mēs vēl redzēsim, bet plānoju studēt politiku un starptautiskās attiecības, un es arī šeit, 2×2, apmeklēju ievirzi par politiku un starptautiskajām attiecībām, kas ir ļoti interesanta.
Vai ir plāns kādreiz arī atgriezties Latvijā?
Protams, būtu forši atgriezties Latvijā ar labu, kvalitatīvu izglītību un spēcīgām prasmēm, bet – atalgojums. Būs ļoti jāizvērtē, cik ļoti es mīlu savu darbu un algu, cik ļoti es mīlu Latviju, cik ļoti es mīlu Franciju un savu komfortu tur. Jo dzīves līmenis Francijā ir daudz augstāks, bet, ja mēs salīdzinām cenas, tad Latvijā ir ļoti dārgi, tās neatbilst atalgojumam, un tas, protams, biedē. Es ar franču līdzekļiem te varu atļauties labi pavadīt laiku, bet kā to dara vietējie ar tām vidējām algām, kas ir te, es tiešām nezinu. Bet kādreiz es atgriezīšos noteikti, par to es nešaubos.
Vai esi bijis līdz šim Latgalē?
Man ir latgaliešu saknes! Mana vecvecmamma ir dzimusi te, Feimaņu pagastā, un ir ļoti interesanti šo vietu atklāt un iepazīt, arī latgaliešu valoda ir kaut kas ļoti interesants. Francija, piemēram, ir liela valsts, un tur ir mantojums arī no citām valstīm, ir gan dialekti, gan reģionālās valodas. Piemēram, dienvidos, kur es dzīvoju, ir niceju valoda, nicarts, tā ir reģionālā valoda, ko var apgūt skolā un ko iekļauj arī skolas absolvēšanas izglītības dokumentā. Vēl ir Bordo pusē oksitānu valoda, uz Vācijas pusi ir elzasiešu valoda, un nav tādas valodas robežas, visi draudzīgi dzīvo. Un pašvaldības līmenī šīs valodas var izmantot arī oficiālajā saziņā.
Vai esi pētījis Latvijā topošās mācību sfēras – politikas un starptautisko attiecību kontekstā?
Jā, tad, kad es biju praksē vēstniecībā, mans uzdevums bija pētīt avīzes, un bija jāatzīmē visi notikumi, kas ir saistīti ar Ukrainu, Latviju un Krieviju, un, manuprāt, mēs esam tādā ļoti interesantā, bet sarežģītā laikā un situācijā. Latvija ir tāda “pirmā fronte”, kur ir robeža ar Krieviju, protams, ir šīs bailes, bet, manuprāt, to varētu atrisināt arī salīdzinoši vienkārši.
Kā?
Ar atvērtu prātu, kāds, diemžēl, nav visiem Latvijā. Kad es Francijā vai kādā citā zemē saku, ka es esmu no Latvijas, tie, kas ir bijuši Erasmusā, vai bijuši vienkārši apciemot Baltijas valstis – visi saka, ka pie mums, Latvijā, neviens nesmaida, neviens nesveicinās, cilvēki neesot draudzīgi. Francūži daudzi studē Latvijas Universitātē, pavada te piecus mēnešus un vairāk, un ir teikuši, ka pa šo laiku nav paspējuši ne ar vienu sadraudzēties, viņi saka, ka latvieši viņus neiekļauj un viņiem prāts ir aizvērts kaut kādā ziņā. Tādi stereotipi pastāv. Un tie, kas ir bijuši arī Viļņā un Tallinā saka, ka tur tādas problēmas neesot, tātad lieta tiešām varētu būt latviešos, šajā atvērtības un pieņemšanas līmenī, kur kaut kas būtu jāmaina, lai gan tas ir sarežģīts process, un, protams, te ir svarīgi ņemt vērā vēsturi. Ir pētīts zinātniski, ka pēckara traumas ir ierakstītas gēnos, tās ir ģenētiski mantojams, tāpēc, ja objektīvi skatāmies uz situāciju, var saprast šo pagātnes aizvainojumu. Bet mēs tomēr esam 2025. gadā, un Latvija ir tik drosmīga valsts, tā ka vajadzētu kustēties uz jaunu ēru, uz atvērtību, uz jaunu mentalitāti. Rīgā tas jau drusku ir iekustējies, ir sācies, bet tagad, esot šeit, Latgalē, netālu no Daugavpils, no robežas – es nevaru pat iedomāties, cik šeit ir grūti dzīvot šajā ziņā…
Kā uz Ukrainas kara situāciju skatās Francijā?
Francijā ir dažādi viedokļi, bet pirmais, kas cilvēkiem nāk prātā, ir tas, ka dzīve ir palikusi dārgāka, bet algas lielākas nav, un, ieejot veikalā, ir lietas, ko tu vairs nevari atļauties. Un Francija tomēr ir vienā pusē, Latvija, Ukraina un Krievija – tas ir diezgan tālu, kultūras arī atšķiras, ko tiem frančiem zināt par Ukrainu – īsti neko. Tāpēc ir arī viedoklis, ka priekš kam uz turieni sūtīt naudu, ja mums pašiem nepietiek. Un es zinu, ka pat Latvijā šāds viedoklis pastāv. Tā ka tas viss ir jāizvērtē un jāpēta, un jāmeklē risinājumi.
Bet Francijā neviens nav īsti priecīgs par šo palīdzību Ukrainai, Francijā cilvēki vairāk ir aizrauti ar situāciju Palestīnā, tāpēc, ka Francijā ir ļoti liela imigrācija no Āfrikas, no Ziemeļāfrikas, un šiem migrantiem ir tāda pati ticība kā palestīniešiem, tā ka tam tiek pievērsta pastiprinātāka uzmanība.
Kam ir jānotiek Latvijā, lai mēs kļūtu iekļaujošāki, atvērtāki un esam tāda valsts un sabiedrība, kur gribas dzīvot?
Manā galvā jau tas šķiet ļoti vienkārši, bet skaidrs, ka tas neveidosies vienā brīdī, tas būs darbs paaudzei vismaz, varbūt vairākām. Bet ir jāstrādā ar to, kas ir. Tai attieksmei pret lietām jābūt nedaudz vienkāršākai, paturot to latvisko drosmi, kas mums ir. Tas ir ļoti sarežģīts jautājums. Bet viss notiek – Rīgā notiek, piemēram LGBTQ gājieni, mūsu prezidents ir atklāts gejs, uz ielām es redzu aizvien vairāk citu valstu un rasu pārstāvjus, kas nozīmē, ka kaut kas iet uz priekšu un kustas.
Atgriežoties pie nedaudz priecīgākām tēmām – kas ir tas, ko tu paņemsi līdzi no šī semināra?
Pirmkārt, es jau saglabāju sev latgaliešu valodas vārdnīcu, saglabāju dažādas dziesmas, bildes noteikti saglabāšu visu mūžu, un arī vārda karti paturēšu – man patīk šīs lietas. Un noteikti iespaidus, jaunus draugus.
Un, ja Tev būtu jāprezentē Latvija cilvēkam, kas neko par šo valsti nezina, kas ir tās lietas, kas par Latviju jāzina vai kas Latvijā jāredz?
Brīvdabas muzejs! Noteikti. Un biezpiena sieriņi. Protams, arī meži, lauki, lauku piens, tas man ļoti garšo. Jūrmala jāapmeklē, protams, jānopērk kaut kas ar dzintaru, un kaut kas no Latgales tagad jau jāpievieno sarakstam, jo te ir miers no lielas kustības, no lielas pilsētas, tas ir forši. Un, protams, jāmēģina iepazīt latviešus dziļāk, nav jāapstājas pie tās nesmaidīgās sejas [smejas] un vienkārši jācenšas izbaudīt šo vietu.
Privātais arhīvs.