Vispasaules latviešu jauniešu seminārā 2×2 daudz tiek runāts ne vien par latviskajām tradīcijām un piederību, bet arī par Latvijas vietu pasaulē.
Viena no galvenajām atziņām, ko semināra dalībnieki ir guvuši un par ko ir pārliecināti, arī neskatoties uz savu plašo pasaules pieredzi, ir, ka Latvijai, neskatoties uz salīdzinoši nelielo iedzīvotāju skaitu un teritoriju, ir teikšana arī globālos jautājumos un ka ar mums ir jārēķinās.
Tādās domās ir arī Kārlis Kuškevics – jaunietis, kas dzimis un audzis ASV, kur katra individuālā pilsoņa devums valsts izaugsmei ir mazāk būtisks, nekā tas ir Latvijā.
Kārlis Kuškevics (23 gadi): Es esmu dzimis un audzis ASV, Vašingtonā. Mani vecvecāki bija 2. pasaules kara laika bēgļi no Latvijas, tāpēc mani vecāki arī piedzima Amerikā, tēvs Kalifornijā un mamma Bostonā. Es uzaugu ļoti aktīvā latviešu kopienā Vašingtonā: gāju latviešu svētdienas skolā, piedalījos latviešu nometnēs vasarā, dziedāju korī. Esmu piedalījies Dziesmu svētkos, dejojis tautu dejas. Mums ir arī Amerikas latviešu jaunatnes apvienība, kurā es arī esmu ļoti iesaistīts, un, protams – 2×2, piedalos jau ceturto reizi, šoreiz – Latgalē. Ir bijusi pieredze arī 3×3, tad mums ir bijusi arī Ņujorkā nometne, bet kopš pandēmijas laikiem, man šķiet, 3×3 notiek tikai vienā vietā ASV, Garezerā, Mičiganas štatā.
Foto no personīgā arhīva
Kā tu raksturotu – kas ir latvietība?
Tas ir labs jautājums. Man šķiet, tāpēc mēs piedalāmies 2×2 – lai saprastu, ko mums nozīmē latvietība, ko citiem cilvēkiem nozīmē latvietība. Es kā dubultpilsonis vienmēr saku, ka es vairāk jūtos kā latvietis, nevis kā amerikānis, un es neesmu vienīgais, kas tā domā. Es esmu bieži dzirdējis, ka Amerikas latvieši bieži vien ir latviskāki nekā tie latvieši, kas dzīvo Latvijā. Bet tas ir tādēļ, ka mēs esam uzauguši pilnīgi citā kontekstā, mūsu ģimenes ir veidojušās trimdā. Dzīvojot Latvijā, tev latvietība ir ikdiena, tas ir kaut kas pierastāks nekā tiem, kas dzīvo kaut kur ārzemēs. Amerika ir tik liela valsts, un būt latvietim ir kaut kas īpašs, ko tikai daži cilvēki Amerikā un visā pasaulē var izjust – būt par daļu no šīs kopienas. Man vienmēr ir bijusi sajūta, ka es neesmu tāds parastais amerikānis. Mēs visi tur esam auguši tādās kā divās pasaulēs: brīvajā laikā latviskajās nodarbībās un pārējā – dzīves vidē, kas ir skola vai darbs. Šīs divas pasaules parasti nesatiekas. Tie draugi, ko tu satiec Amerikā, piemēram, skolas dzīvē, viņi nekad nesapratīs, ko tu ar tiem latviešiem tur dari. Viņi, protams, zina, ka tu esi latvietis un ka tas tev ir svarīgi, bet tās ir divas absolūti dažādas pasaules.
Katrai tautai ir tādas nacionālās kopīpašības, kas raksturīgas lielākai vai mazākai tās daļai. Kas, tavuprāt, ir tās lielākās atšķirības, kuru dēļ, kā minēji, šīs pasaules nesatiekas?
Es domāju, ka, pirmkārt, maza tauta, kādi ir latvieši, labi zina, ka var beigt eksistēt, un tas ir kaut kas, kas Amerikā visdrīzāk nenotiks. Tā ir viena no lielākajām un spēcīgākajām valstīm un tai, protams, ir pavisam cita vēsture. Amerikāņi nav piedzīvojuši karu paši savā zemē, bet Latvijā – šis, 21. gadsimts, ir pirmais, kad šeit ir miers, kad esam drošībā, un ceram, ka tas turpināsies. Šī pašapziņa par to, kas ir mūsu latviskā identitāte, ir kaut kas unikāls, ko amerikāņi nevar saprast un izjust. Bet vēl viens cits jautājums arī ir pat to, ka Amerikas latviešiem un Latvijas latviešiem ir atšķirīgas šīs kultūras identitātes. Var teikt, ka mēs Amerikā piedzīvojam tikai to labo, ko nozīmē būt par latvieti – ciemošanās reizes, kultūra, nometnes.
Ar ko tu nodarbojies?
Es studēju starptautiskās attiecības, un šogad esmu strādājis ar Amerikas ukraiņiem tādā Amerikas ukraiņu diasporas organizācijā, kas pārstāv Ukrainas intereses Vašingtonā. Mēs strādājam ar kongresu visvairāk. Cīnāmies, lai Amerika turpina atbalstīt Ukrainu, jo, protams, latvieši jau saprot, ka Ukrainas karš nav tikai par Ukrainu, bet arī par visu pārējo pasauli, un mans mērķis ir bijis darīt visu, lai palīdzētu Ukrainai. Bet burtiski vakar es uzzināju, ka man ir jauns darba piedāvājums, kur es strādāšu tādā domnīcā, pētnieciskajā centrā Vašingtonā, kas darbojas vairāk ar NATO un Transatlantijas drošības jautājumiem.
Man īstenībā mērķis ir pavadīt gadu, dzīvojot Latvijā, visdrīzāk Rīgā, un, ja iepatiksies, palikt uz ilgāku laiku. Tas ir mans mērķis tuvākajiem gadiem.
Vai tevi nebiedē pārvākšanās uz šejieni gan no drošības, gan ekonomiskā viedokļa?
Jā, es saprotu, ka tā ir realitāte, kuru es pats neesmu piedzīvojis, ka Latvijā ir zemāka alga un citas ekonomiskās problēmas, ko es spēšu izprast tikai tad, kad te dzīvošu, bet man ir arī sava veida privilēģijas. Gandrīz nevienam citam nav šīs divas pilsonības, un es varu izvēlēties arī atgriezties Amerikā, ja man būs tāda vēlme, un tad dalīt to laiku, ko es varu pavadīt Latvijā un ASV. Tā tiešām ir dāvana, kas man ir dota.
Foto no personīgā arhīva
Kas ir dzinulis tam, ka vēlies pamēģināt uzsākt dzīvi Latvijā?
Noteikti ne ekonomika. Es teiktu, tas ir tāds personisks, identitātes jautājums, un pēdējos gados es esmu pavadījis daudz vairāk laika, ciemojoties Latvijā, un man te ļoti patīk. Protams, vasarā ir ļoti forši, ziemā gan ir mazliet mazāk forši, bet mērķis būtu te piedzīvot šo pilno ciklu, pilnu gadu. Man liekas, pēc 20 gadiem es nožēlošu, ja es to nebūšu izdarījis. Jo man ir tā iespēja, kas maniem vecākiem nebija – viņi uzauga, kamēr vēl Latvija bija okupēta. Mēs izjutām to latvietību, Latvijas identitāti, bet ilgi šurp nevarēja doties. Taču man ir arī profesionāla interese, jo mani interesē drošības jautājumi, starptautiskās attiecības, un šis ir tāds reģions, kas ir pasaules uzmanības centrā. Te var daudz ko iemācīties un varbūt arī ietekmēt, jo katrs latvietis var daudz vairāk dot savai valstij, nekā, piemēram, viens amerikānis Amerikā. Tā ir tā lieta mazā valstī, ka katrs iedzīvotājs ir nozīmīgs, svarīgs, un var dot kaut ko labu, lai ietekmētu savu valsti.
Vai Tev ir bijuši momenti, kad tu sajuties ļoti lepns par to, ka tu esi latvietis, un kādi ir bijuši šie momenti?
Lepnums noteikti par latvisko identitāti bieži tiek piedzīvots – visos dziesmu svētkos gan Amerikā, gan Kanādā, gan Latvijā. Sportā esam daudz ko paveikuši. Kino – “Straume”! Tik maza filma, kas ar savu nelielo budžetu pārspēja lielo Disney/ Pixar mega filmu “Inside out II”, kas es nezinu, cik simtus miljonu dolāru iztērēja, lai izveidotu to filmu. Mums ir daudz, par ko būt lepniem. Un, kad es piedalos 2×2, es te redzu daudz jauniešu, kas ir patiešām atvērti, gudri, kas darīs daudz labas un jaudīgas lietas pasaulē, un man par to ir lepnums. Man patīk būt Latvijā, kur var dzirdēt latviešu valodu uz ielas. Tas ir kaut kas, ko ne visas tautas pasaulē dabū piedzīvot – ka mums ir tāda valsts, kas ir tik daudz ko piedzīvojusi un turpina dzīvot stipra.