Ķekavā dalās atmiņās par Čornobiļas traģēdiju

Šomēnes aprit četrdesmitā gadskārta, kopš Čornobiļas atomelektrostacijā Ukrainā eksplodēja kodolreaktors. No Latvijas likvidēt avārijas sekas izsūtīja 6000 cilvēku, no kuriem 3500 tagad ir invalīdi, bet 2500 devušies mūžībā. Atzīmējot Čornobiļas atomelektrostacijas katastrofu, Ķekavā notika īpašs godināšanas pasākums.

Par Čornobiļas atomelektrostacijas avāriju 1986. gada 26. aprīlī toreizējais valdošais režīms plašāku informāciju nesniedza, vien pēc dažām dienām gados jauni vīrieši sāka saņemt pavēstes no kara komisariāta it kā uz mācībām. Daudzi tās ignorēja, cerot, ka tādejādi izdosies paglābties no došanās uz Čornobiļu.

Uz to cerēja arī Guntars Sēlis: “Atbrauca pakaļ tāpat. Atbrauca ar policiju, no kara komisariāta bija. Stundas laikā savācies un prom. – Jūs arī uz to pirmo pavēsti nereaģējāt? – Nē, ar pirmajām divām tiku sveikā cauri, bet pēc pāris nedēļām tāpat savāca. Pārāk ilgi nebiju, bet biju uz reaktora augšā, strādāju uz torņa. No turienes mūs, kurus nebija jāsūta uz slimnīcu, tos palaida uz mājām. –Jums bija skaidrs, cik daudz radiācijas jūs saņēmāt? – Kaut kādu daļu mēs zinām, bet simtprocentīgi nezin neviens.”

Ernests Repšs bija galdnieks un būvējis mājokļus cilvēkiem no piesārņotajām vietām, bet viņa vaļasprieks bija fotografēšana. Ar radošu izdomu un viltu viņš uz Čornobiļu līdz paņēmis fotoaparātu: “Kā tad nu es uz to lielo nelaimes vietu došos bez fotoaparāta! Divus klona maizes kukulīšus horizontāli pārgriezu, aparātu izjaucu pa detaļām un ar rokām iepiedu mīkstumā. Kāpēc divi kukulīši, tāpēc, ka, ja saliktu visu vienā būtu aizdomīgi. Tā maizīte lieliski noderēja. Mēs lopu vagonos divas dienas un vienu nakti braucām, un tā maizīte tika sadalīta un apēsta uz visiem kopā.”

Foto: Vidzemes televīzija

2013. gadā Ernesta uzņemtie fotoattēli tika apkopoti grāmatā, kas ir viena no retajām dokumentālajām liecībām par notikušo slēgtajā zonā.

Latvijas Savienības “Černobiļa” viceprezidents Māris Šops: “Tur parādījās visa ikdiena. Zem klajas debess ēšana, mazgāšanās, dzīvošana. Maskava uzskatīja, ka nav ko rēķināties ar tiem cilvēkiem, ka viņi ir norakstāmi, bet izrādās, ka tomēr bija jārēķinās.”

Avārijas seku likvidēšanai no Latvijas nosūtīja aptuveni 6000 vīru, to skaitā vairāk nekā 30 no Ķekavas.

Stāsta  Latvijas Savienības “Černobiļa” viceprezidents: “3500 mums ir invalīdi, kas ir sakārtojuši visus tos jautājumus, 1.,2.,3. grupas invalīdi, un tad varētu teikt, ka 2500 jau ir aizgājuši tai saulē.”

Atzīmējot Čornobiļas katastrofas četrdesmito gadskārtu, īpašā pasākumā Ķekavā apbalvojumus saņēma cilvēki, kuri snieguši atbalstu gan Čornobiļas avārijas seku likvidētājiem, gan Ukrainas tautai.

Avārijas seku likvidētāja G. Sēļa meita Līga Zariņa: “Tas ir briesmīgi. Tas, kas ir noticis, nav prātam aptverams. Cerēsim, ka maniem bērniem un mazbērniem nekas tāds vairs nebūs jāpiedzīvo, tāpēc jāsaka, lai mums vienmēr tīras debesis.”