Jaunais Ministru prezidents Andris Kulbergs (AS) intervijā atzīst, ka lielākais šķērslis valdības darbam ir birokrātija un pārmērīga mikropārvaldība, kas liedz koncentrēties uz stratēģiskiem lēmumiem. Premjers apņēmies pārskatīt valsts tēriņus, vismaz sākt reformēt IT iepirkumu sistēmu, paātrināt civilās aizsardzības stiprināšanu un piedāvāt pragmatiskāku pieeju “Rail Baltica” attīstībai. Viņš asi kritizē arī valsts kapitālsabiedrību pārvaldību, uzsverot, ka gan “airBaltic”, gan citiem stratēģiskiem uzņēmumiem nepieciešama lielāka caurskatāmība un ekonomiski pamatoti attīstības plāni.
Kā aizvadīts pirmais mēnesis premjera amatā?
Tas, cik īsā laikā ir jāapgūst valdības darba process un lēmumu pieņemšanas kārtība, ir fantastiski. Vienlaikus ir jāiepazīst darba ritms, jāvienojas ar koalīcijas partneriem par sadarbības principiem un jāizveido kopīga izpratne par to, kā strādāsim. Jebkurā jaunā komandā ir nepieciešams laiks, lai saskaņotu gaidas un izpratni par darba kārtību, darba stilu, sapulču organizēšanu un lēmumu pieņemšanas procesu. Brīnumreceptes šeit nepastāv, jo tas ir dabisks process, kam ir jāiziet cauri ikvienam kolektīvam.
Domāju, ka šobrīd īstenoju Latvijas politikā mazliet netradicionālu vadības stilu. Man svarīga ir racionāla un uz rezultātu orientēta pieeja. Valdībā mēs neiesaistāmies garās diskusijās tikai diskusiju pēc. Ja notiek diskusija, tai ir jābūt ar pievienoto vērtību.
Ļoti elementārs piemērs, no kā man pumpas metas, ir teiciens “pieņemt zināšanai”. Manā izpratnē “pieņemt zināšanai” ir noklausīties un neko nedarīt.
Es negribu tērēt Ministru kabineta laiku, lai vienkārši paklausītos. Tam mums nav laika. Laika zaglis un vadība pār laiku ir bijis lielākais izaicinājums pirmajā mēnesī. Tu jau sāc konkurēt ar to, vai tu vari vadīt savu kalendāru vai nē. Tu saproti, ka sistēma ir tā pieradināta, ka tā piepilda tev ikdienu līdz malām. Un patiesībā nepaliek necik perspektīva laika padomāt par tiem darbiem, kas ir solīti, kas ielikti deklarācijā. Tiem vajag laiku, lai tos vadītu un virzītu.
Ir vairāki desmiti komiteju, kas ir premjera koordinācijas ziņā. Tas ir fantastisks apjoms! Ja parēķina vienkārši laiku, kas ir atlicis, tad nemaz nevar pat vienu sēdi sasaukt visas komitejas.
Viss valdības aparāts ir piesārņots ar nenormāli daudz pilnīgi nevajadzīgu līmeņu sīkumu, mikromenedžmentu, kas tiek nests Ministru kabineta līmenī. Tagad esmu otrā pusē žogam un redzu, kā strādā Saeima. Bieži vien tā savu atbildību deleģē Ministru kabinetam, nevis nepieciešamos risinājumus un pilnvarojumu skaidri nosaka pašā likumā. Taču likums ir jāpilda. No tā nevar atkāpties. Rezultātā Ministru kabineta darba kārtībā nonāk virkne sīku, operatīvu jautājumu, kuriem tur pēc būtības nebūtu jānonāk. Tā vietā, lai lēmumu pieņemšanas atbildību uzticētu augsta līmeņa ierēdņiem viņu kompetences ietvaros, viss tiek virzīts uz Ministru kabinetu, radot kolektīvās atbildības modeli. Tas ne tikai pārslogo valdības darbu, bet arī izpludina personisko atbildību par pieņemtajiem lēmumiem.
Tad no jūsu teiktā spriežu, ka laika trūkuma dēļ nevarēsiet realizēt visu, ko sākumā gribējāt.
Es vēl gluži tagad nevaru pateikt, bet noteikti, ka nesanāks visu izdarīt. Tas ir absolūti skaidrs.
Absolūti skaidrs, ka tas bija optimisms, bet jau pašā sākumā bija diezgan skaidrs, ka visam bija jābūt uz vienas lapas. Bet tā ir vienošanās ar koalīcijas partneriem, un tik īsā laikā to uzlikt un vienoties par vienu lapu bija politiski ļoti sarežģīti.
Tāpēc jā, uz tām četrarpus lapām uzliktais nav vienkārši īstenojams. Ja nebūtu šī pieminētā “piesārņojuma”, būtu tiešām laiks vairāk veltīt stratēģiskiem darbiem, kas ir ierakstīti deklarācijā. Tāpēc šī proporcija ir tā mācība, kur ir jāmaina lietu kārtība. Mēs nedrīkstam tādas mikro lietas likt izlemšanai Ministra kabinetā. Tas iedzīvotājiem pārāk dārgi izmaksā.
Bet kā jūs, kā Ministru prezidents, to tagad taisāties mainīt?
Es jau tagad to daru, bet daudz kas ir arī noteikts likumā, tādēļ jāmaina lietu kārtība. Un tas ir tikai ilgtermiņā izdarāms.
Cerat, ka varēsiet to kā premjers turpināt arī pēc gaidāmajām Saeimas vēlēšanām? Būsiet taču “Apvienotā saraksta” premjera amata kandidāts arī vēlēšanās.
Ja mēs paveiksim lietas labi un mēs nepieļausim īpašas kļūmes, es domāju, ka būs iespēja turpināt. Tas būtu bijis bezatbildīgi domāt par strādāšanu tikai dažus mēnešus. Šajā laikā mēs nevaram Latviju izmainīt, ir lielās lietas darāmas.
Aizsardzības ministrs Raivis Melnis gan nekandidēšot nākamajās vēlēšanās.
Jā, bet tā ir atsevišķa situācija. Nozarē bija milzu problēmas, un tādēļ arī iepriekšējā valdība krita. Tāpēc vajadzēja Aizsardzības ministrijā profesionāli, kurš no pirmās minūtes saprot lietas, spēj komunicēt un kuram nav “jāieskrienas” aizsardzības tēmā. Tur nevajadzēja politisku cilvēku.
Sākot darbu, teicāt, ka ministri varēs braukt komandējumos tikai tad, ja patiešām tas būs vajadzīgs. Kādēļ bija šāds uzstādījums? Vai bija aizdomas, ka ministri daudz braukāja nevajadzīgos komandējumos?
Es pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka bija, ir un būs nevajadzīgi komandējumi. Tādi gan Saeimā, gan valdībā ir. Un īpaši priekšvēlēšanu laikā ir liela kāre to darīt – tikties ar diasporas pārstāvjiem un tamlīdzīgi.
Tāpēc, ja pie manis nāk ministri un prasa autorizēt komandējumu, tad mēs kopīgi izvērtējam, cik tas ir vajadzīgi. Jo mums ministri ir vajadzīgi uz vietas. Nav laika braukāt nelietderīgos komandējumos!
Man pašam kalendārā bija komandējumi, kuros negribēju doties, apzinoties, cik daudz laika uz vietas jāpavada. Bet es sapratu, ka mēs nevaram nepārstāvēt Latviju Eiropadomē, nepārstāvēt Gdaņskā, kur bija mūsu uzņēmēji un tika parakstīts dronu kontrakts un bija tikšanās ar Ukrainas prezidentu. Tieši tāpat arī NB8 valstu līderu tikšanās Tallinā.
Viens komandējums, kas varētu būt diskutabls, ir viena tikšanās Francijā. Bet tā nāca pēc personīga Francijas prezidenta Emanuela Makrona uzaicinājuma. Arī uz viens pret viens tikšanos Francijā. Tas būs Bastīlijas ieņemšanas svētkos, kas ir 14. jūlijā. Es uzskatu, ka ir svarīgi veidot kontaktu ar Franciju, īpaši militārā sfērā, kur mums ir arī sadarbība, un būtu slikti to nedarīt.
Esat runājis arī par budžeta izdevumu mazināšanu. Ir kādas konkrētas nozares, kur tas sākts?
Šobrīd nē. Šobrīd galvenais uzdevums ir uzdots Finanšu ministrijai. Pirmais uzdevums bija makroekonomisko datu sagatavošana līdz 30. jūnijam. Ministrija to ir sagatavojusi, un skatīsim 7. jūlija sēdē, kad būs makroekonomisko datu prezentācija. Un tas ir daudz ātrāk nekā iepriekš – parasti tas notika kaut kad novembra beigās.
Tomēr šie dati nav iepriecinoši. Tieši par to es visiem biju norādījis – mēs nevaram turpināt to stāstu, kas tika pieņemts pagājušajā gadā par to, kāda būs ekonomika šogad. Mēs redzam to, kas notiek Hormuza šaurumā, un tas viss ir negatīvi ietekmējis gan inflācijas rādītājus, gan ekonomiskos attīstības rādītājus.
Tāpēc par tiem datiem būs nopietna saruna ar visiem ministriem, lai norādītu uz to, ka mēs nevaram tērēt tā, kā to šobrīd esam iedomājušies. Visās ministrijās ir jāskatās uz tēriņiem. Un tas ir ļoti, ļoti grūts jautājums, ko iepriekšējās valdības vispār neņēma vērā. Vispār neskatījās ceturkšņu izmaiņas pret reālo situāciju. Neviens uzņēmumā tā nedara. Ir pamatbiznesa plāns, ir uzlikts gadu uz priekšu mērķis, bet, ja redzi, ka ieņēmumi nepildās, ir kaut kādi neparedzēti izdevumu posteņi, tu sāc jau laicīgi pielāgoties. Un tas ir tas, ko mēs gribam arī izdarīt. Tā ir mana vēlme to izdarīt.
Protams, tas nav tā kā uzņēmumā. Šeit mēs runājam par to, ka lietas jāmaina arī budžeta likumā. Tās diez vai mums izdosies mainīt, bet ir pietiekami daudz lietu, ko Ministru kabineta līmenī mēs varam samazināt un pārskatīt izdevumus.
Bet nav tas viegls uzdevums. Es biju plānojis, ka mēs dzelžaināk tam iesim cauri, tomēr ir jāsaprot, ka vēlētājs nav man devis tādu mandātu, ka es varētu pāri visiem citiem koalīcijas partneriem tagad norādīt – nē, būs šādi. Politikā viss ir par kompromisu, tāpēc priekšvēlēšanu laikā ir ļoti sarežģīti domāt par izdevumu samazināšanu.
Vai kopumā esat apmierināts ar visu ministru darbu?
Jā, vairāk vai mazāk.
Ar kuru vairāk, ar kuru mazāk?
Nebūtu korekti komandā šobrīd izcelt kādu atsevišķi, kamēr to vēl neapstiprina konkrēti rezultāti un fakti. Sākumā man bija bažas. Tās pastiprinājās arī pirms 27. jūnija izbraukuma valdības sēdes. Biju uzdevis visām ministrijām sagatavot īsas prezentācijas ar skaidriem priekšlikumiem. Kad tās saņēmu un iepazinos ar ministriju sagatavoto informāciju, sapratu, ka priekšā ir daudz lielāks darbs, nekā biju gaidījis.
Mans uzdevums bija vienkāršs. Trīs slaidi, konkrēti priekšlikumi, izmērāmi mērķi, skaidri termiņi un atbildība. Taču tā vietā saņēmu prezentācijas ar 17, 18, 25 un pat 27 slaidiem, kuros dominēja formulējumi: “plānosim”, “darīsim”, “īstenosim”. Tie ir vārdi, kurus nevar izmērīt ne laikā, ne naudā, ne sasniedzamajā rezultātā. Tieši tajā brīdī sapratu, ka mūsu lielākā problēma nav ideju trūkums. Problēma ir pārvaldības kultūra. Mēs pārāk bieži runājam par procesu, nevis par rezultātu. Man ar ministriem bija pārrunas par šo jautājumu, un gribu teikt, ka uz pašu sēdi bija patiess prieks redzēt konstruktīvi īsus priekšlikumus visiem, pat tur, kur man likās, ka ir vissliktāk.
Tas, ko no šīs sēdes varam paņemt, ir nevis vienkārši plaša diskusija, bet konkrētas lietas. Un konkrēta lieta bija, pirmkārt, pretdronu aizsardzības plāns. Meļņa kungs to prezentēja. Svarīgākais no tā bija tas, ka no tās dienas jau ir uzstādītas ierīces, kas mums jau uzlabo situāciju, kas līdz šim nebija izdarītas. Mums bija nopirktas mantas, bet aizmirsts bija nopirkt programmatūru. Iedomājieties, mums ir dzelži – tā kā kompjūters, bet bez operētājsistēmas.
Meļņa kungs paveica neiespējamo un divās nedēļās realizēja to, kas nebija izdarīts gadu. Tagad līdz augusta beigām ir dots laiks uzlikt pilno sistēmu. Man Meļņa kungam bija jautājums, cik procentus no robežas varēs nosegt. Viņi atbilde bija – 100% Krievijas un Baltkrievijas robežas. Ko tas nozīmē iedzīvotājiem? Mēs katru reizi necelsimies gaisā ar iznīcinātājlidmašīnu un ar raķetēm nešausim. Mums būs pirmatnējā pretdronu sistēma, un, ja tā nenostrādā, tad būs jau otra alternatīva. Tas ir viens piemērs.
Otrs – patvertņu programma. Ļoti konkrēta lieta, kur bija problēmas un par ko man bija pārsteigums. Mums bija Eiropas nauda, bija 509 projekti, no kuriem tikai viens ir realizēts.
Un mēs sapratām, ka tas ir izgāzies pasākums un ir jāpārtrauc. Nauda vēl ir pieejama, ir iespējams vēlreiz startēt un laicīgi izdarīt. Mēs vienojāmies unificēt tā kā Ukrainā, kur ir betona patvertnes, kuras pat ražo Latvijas uzņēmums un piegādā Ukrainai.
Ir jāsaprot, kur cilvēki no daudzstāvu mājām var ātri aizskriet. Ja ir kāda centralizēta patvertne, tad šiem cilvēkiem ir jāskrien kaut kur tālu. Dzīve Ukrainā parāda, ka cilvēki ir kūtri un negrib.
Bet, ja ir uzstādītas šādas patvertnes pie daudzstāvu mājām, kuras vizuāli ir zināmas un tur var ātri ieskriet, paslēpties, tas ir tas, kas mums visātrāk nepieciešams. Un to var izdarīt pavisam īsā laikā. Lēti, unificēti un vienkārši.
Kādi tagad ir nākamie soļi, lai šādas patvertnes Latvijā tiktu uzstādītas?
Drīzumā jābūt gatavam šim unificētajam piedāvājumam. To mēs valdības sēdē skatīsim, lai saprastu, kādā veidā mēs varam paspēt izmantot Eiropas naudu.
Otrs uzdevums ir panākt, lai pašvaldībās, kur jau ir patvertņu telpas, noņemtu visus liekos šķēršļus, ko mēs redzam tajos 509 piemēros, kāpēc tas nestrādā un kāpēc tas bija tik dārgi.
Nevajag mums uzbūvēt ideālo patvertni. Mums vajag vienkārši sākt ar to, ka ir telpas, norādes un cilvēki zina, kur tās atrodas. Mēs laika gaitā varam aprīkot šīs vietas ar papildu elementiem. Nevajag aiziet virzienā, lai tās patvertnes būtu gatavas tikai pēc trim gadiem.
Informāciju par to visu gatavo Iekšlietu ministrija sadarbībā ar Ekonomikas ministriju par būvniecības standartu un Viedās administrācijas un reģionālās attīstības ministriju kā par pašvaldībām atbildīgo.
Pirms laiciņa uzdevāt veikt 30 dienu moratoriju lielajiem un dārgajiem valsts IKT iepirkumiem. Kas notiek ar šo jautājumu?
Šeit jau ir ļoti labi rezultāti. Mums nav doma pastāvīgi ieviest šādu sistēmu. Galvenais šobrīd ir saprast, kas notiek, jo tas viss noticis pilnīgi nekontrolētā pašplūsmā. To parāda tas fakts, ka mēs tērējam 50 miljonus eiro par IT stundām. Un valsts pārvaldē pretī nav cilvēku, kas vispār var izmērīt, vai tās ir adekvātas stundas. Vislielākais korupcijas risks slēpjas tieši šādā aspektā, kurš nav izmērāms – tas ir daudz vai maz. Cilvēki, kas nav IT speciālisti, to nevar novērtēt.
Nesen ir iesniegti trīs projekti. Divi no tiem ies uz Ministru kabineta akceptu, vienam pieprasīta papildu informācija, pēc kuras saņemšanas skatīsimies, ko tālāk.
Darba grupa saistībā ar šo darbojas ik pāris dienas. Darba grupa arī koordinē rekomendācijas, noteikumu maiņu saskaņā ar premjera rezolūcijā noteiktajiem termiņiem.
Galvenais uzdevums, galamērķis tam visam ir redzēt, cik riskanti mums ir šie iepirkumi, un kategorizēt – nav riskanti, vidējs risks un liels risks. Un tad pieķerties galvenokārt tiem liela riska iepirkumiem.
Jāsaprot ir tas, ka sistēma ir saēsta gan no pasūtītāju puses, izstrādājot noteikumus caur šiem tenderiem, gan arī iepirkuma pusē. Tas ir novedis pie šī astoņkāja, kurš ir dziļi iesakņojies jau gadiem.
Ir skaidrs, ka mums neizdosies to izdabūt ārā vienā dienā, bet ir jābūt konkrētam uzstādījumam. Nav iespējams, ka četri uzņēmumi valstī, un es nu tagad vienkārši teoretizēju, aizņem 50% no valsts iepirkumiem, no kuriem šo uzņēmumu apgrozījums veido 85 līdz 95%. Nu, piedošanu! Tas tūliņ pat viss ir jāpārtrauc. Nevar būt IT uzņēmums atkarīgs no valsts pasūtījumiem. Tad jau šis uzņēmums beigās komercrežīmā nemaz nav aprobējis savus produktus, nav tos novērtējis ārējā konkurencē. Produktus, kas būtu ērti lietošanā, pakalpojumus, kas būtu ērti izmantošanā. Mums nevajag šādus atkarīgus uzņēmumus no valsts naudas. Ir jādod iespēja uzņēmumiem, kas sevi ir pierādījuši tirgū!
Vai pieļaujat, ka pēc moratorija beigām kādas “galvas ripos” arī valsts pārvaldes pusē?
Jā, ļoti iespējams. Es neesmu prokurors, bet šobrīd mēs izvērtējam situāciju. Ja mums būs skaidri un gaiši gan pierādījumi, gan materiāli rokās, kas, es domāju, būs diezgan drīz, tad mēs arī redzēsim.
Galvenais, ko mēs gribam ieviest, ir atklātība. Un tas ir sistēmiski. Likums jau to prasa, bet likumu nepilda. Likumā jau viss ir sarakstīts, bet neviens to nekontrolē. Nav mūsu valsts aparātā institūcijas, kas kontrolētu, kas notiek iepirkumos.
Piemēram, Lietuvā jūs varat ieiet viņu iepirkumu procedūrā un jau no paša sākuma redzēt, kāda ir tāme līdz pat rēķina apmaksai. Tātad var zināt un redzēt, kurš ir vinnējis, par kādu summu, par kādu priekšmetu un cik ir samaksāts. Tas viss ir ļoti viegli apskatāms, tas nedrīkst būt sarežģīti.
Es nesen pats pamēģināju – daļu informācijas Iepirkumu uzraudzības birojā (IUB) var dabūt ar “Excel” palīdzību, kaut ko kā ar knīpstangām izvilkt, bet informācija tik un tā ir nepilnīga. Tāpēc ļoti grūti ir kādam būt tādā līmenī, lai ikdienā spētu šos datus “sūkt” ārā un kaut ko no tiem “izlobīt”. Tiem ir jābūt publiski ērtiem, un tas ir tas, pie kā mēs strādājam, lai šāds modelis līdz gada beigām tiktu realizēts – lai visi iepirkumi būtu simtprocentīgi publiski.
Iepriekš izteicāties, ka jums ir padomā, kā “Rail Baltica” projektu varētu Latvijā realizēt optimāli, tomēr sīkāku informāciju neatklājāt. Vai šobrīd varat ko vairāk pateikt?
Runāju ar Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu Briselē un piedāvāju konkrētu veidu, kā mums vispār vajadzētu turpināt šo jautājumu risināt.
Es prasīju arī par Eiropas transporta komisāra vizīti Latvijā, un par to arī vienojāmies. Tuvākajā laikā tā varētu tikt organizēta.
Esmu gatavs uzņemties līderības lomu un koordinēt “Rail Baltica” jautājumu starp trijām Baltijas valstīm. Skaidrs, ka tas nav viegls pasākums, jo īpaši priekšvēlēšanu ciklā. Bet es domāju, ka man ir lielākās zināšanas tieši par projektu gan no iekšienes, gan ārpuses, gan arī tehniski.
Gribu arī teikt, ka mēs visas trīs Baltijas valstis esam vienā laivā, un nav nevienai no valstīm finansiālie līdzekļi pieejami, lai pabeigtu šo projektu. Vienalga, ko kurš no mums mēģinās stāstīt par datumu, – šo līdzekļu nav, nav avota, no kurienes to segt.
Steidzināšana līdz tādam līmenim, kā tas šobrīd tiek stumts, projektu ļoti sadārdzinās, jo visas Baltijas valstis trīskārt pāri savām spējām mēģinās to realizēt. Ko tas nozīmē būvniecībā, mēs visi ļoti labi saprotam. Ja nav pieejama tehnika, ja nav pieejams cilvēkresurss, ja nav pieejams grants un šķembas un citi materiāli, kas beigās notiek? Cenas aiziet kosmosā un viss. Un tad sāk “kanibalizēt” to ar citiem projektiem, tātad netiek realizēts kaut kas enerģētikā, militārajā sfērā, ceļu industrijā vai kur citur.
Mums ir jāapsēžas pie galda un jāpasaka – šis ir tas, kā mēs, Latvijā, redzam pamattrasi. Un tas, ko es gribu piedāvāt, ir pamattrases maiņa. Es piedāvāju domāt stipri “ārpus kastes” tam rāmim, kas ir uzlikts šobrīd. Ja mēs nevaram atļauties šobrīd šo projektu, ir jādomā neordināri risinājumi, kā samazināt izmaksas nevis centos, bet miljonos. To var izdarīt, izvērtējot, kuri ir visdārgākie elementi trasē un skatīties, vai eksistē alternatīvas.
Tāpēc uzskatu, ka nav jēgas turpināt tērēt nodokļu maksātāju naudu tā, kā tas darīts līdz šim. Līdzšinējie risinājumi daudzviet ir nepārdomāti, jo projektā ir iekļauti pārlieku dārgi elementi, kuriem nav pietiekama ekonomiska pamatojuma. Mums ir jādomā pragmatiski.
Ir jāvērtē, kā pamattrasi iespējams izbūvēt, maksimāli izmantojot esošo 1520 mm dzelzceļa koridoru un uzbērumus. Tas nozīmētu mazāk atsavināmu zemju, mazāk jaunu pievedceļu, mazāku ietekmi uz apkārtējo vidi un cilvēku ikdienu. Turklāt cilvēki jau ir pielāgojušies esošajai dzelzceļa infrastruktūrai un šķērsojumiem, nevis mēs vēlreiz brutāli sadalām Latvijas teritoriju ar pilnīgi jaunu koridoru.
Varu atklāt, ka šī diskusija ir bijusi aktuāla jau no paša projekta sākuma. Kāds pieņēma lēmumu projektēt līniju ar maksimālo ātrumu 249 kilometri stundā. Jautājums, kāpēc tieši šāds ātrums? Tas būtiski sadārdzina katru izbūvēto kilometru. Tāpēc ir jāvērtē, vai ieguvums ir samērīgs ar izmaksām. Ja, samazinot projektēto ātrumu, brauciena laiks kļūst tikai par aptuveni desmit minūtēm ilgāks, bet tas ļauj ietaupīt miljoniem eiro uz katru trases kilometru, tad šāds kompromiss ir nopietni jāizvērtē. Valsts pienākums ir rast risinājumu, kas nodrošina gan mūsdienīgu infrastruktūru, gan saprātīgu attieksmi pret nodokļu maksātāju naudu.
Un tas ir tas, kā es piedāvāju uz šīm lietām skatīties. Varbūt mums ir veids, kā samazināt tiltu skaitu, jo mums ir visvairāk tiltu no visām trijām Baltijas valstīm. Katrs tilts ir milzu elements, sadārdzinošs elements, un jāskatās tā vērtība. Jārod racionāls risinājums, kā savienot gan Rīgu, gan mūsu stratēģiskos objektus lidostu un ostu, un arī militāro komponenti iekšā.
Tas, uz ko es eju un gribu redzēt, vai mans domu lidojums ir dzīvotspējīgs un kas ir tie riski, kāpēc tas nebūtu dzīvotspējīgs, un vai mēs varam apiet šos nosacījumus, vienojoties par šīm standarta izmaiņām.
To visu es mēģinu saprast vairākās sanāksmēs ar iesaistītajām pusēm. Ir jāsaprot lielā bilde. Iespējams, ir kaut kur jāieliek valsts līdzekļi pārprojektējot, jāzaudē, piemēram, kādi 10 vai 20 miljoni, bet tiek iegūts miljards.
Ja tas viss izdotos, es vēlos to apstiprināt Briselē kā mūsu fināla versiju. To neviens nav apstiprinājis. Es šo jautājumu uzdevu arī Ministru kabinetā. Prasīju, vai ir apstiprināta “Rail Baltica” pamattrase? Man Satiksmes ministrija pirms tam stāstīja – Kulberga kungs, viss ir apstiprināts 2024. gada 10. decembra sēdē, kad informatīvais ziņojums pieņemts zināšanai. Konceptuāli pieņemts.
Un tad es uzdevu jautājumu Valsts kancelejas Juridiskajam departamentam – vai šis nozīmē, ka pamattrase ir juridiski pieņemta Latvijas Republikā? Man skaidri un gaiši atbildēja, ka nav.
Lūk, šis ir piemērs par “pieņemt zināšanai” rezultātu. Daļa interpretē, ka valdība ir izskatījusi un apstiprinājusi, bet juridiskais skatupunkts ir, un arī es uzskatu, ka nav apstiprināts. Tāpēc mums ir jāapstiprina dzelžaini – šis ir tas, ko būvēsim, tas ir tas, kā izskatās, un tādu labumu mēs no tā iegūsim. Viss.
Un kas ar projekta gala termiņu notiks?
Aizmirstam 2030. gadu! Ja mēs gribam izmocīt 2030. gadu, tad visiem Baltijas iedzīvotājiem ir jāsaprot, ka viņi samaksās par “Rail Baltica” uzbūvēšanu no savas nodokļu maksātāju naudas. Nekāda “piešprice” no Eiropas nav iespējama. Vienkārši nav aploksnes. Naudu fiziski var iegūt tikai 2029. gadā. Ko pa vienu gadu var uzbūvēt?
Bet kādu termiņu tad jūs saredzat?
Es domāju – beidzam muļķoties! Visur dokumentos tas jau sen stāv, bet visiem ir kauns runāt – 2035. gads ir ātrākais, kad tas varētu notikt. Mēs varēsim saņemt jauno Eiropas naudas aploksni. Daudzi cilvēki varbūt domā, ka mēs tagad ieguldīsim savu naudu un pēc tam paņemsim Eiropas naudu. Bet tā tas nestrādā, tā nauda nav avansā maksājama!
Igauņi paši šobrīd sevi dzen stūrī, jo tas ir politiski, ko viņi saka, bet pašiem viņiem nav naudas. Bet viņi grib, lai Latvija ir pirmā, kas paceļ “balto karogu”, lai arī viņu situācija ir tik pat grūta un sarežģīta no finanšu viedokļa.
Turpinot par citu satiksmes nozares “milzi”. Kādu saredzat nacionālās lidsabiedrības “airBaltic” nākotni?
Labs jautājums, bet ne visu es drīkstu runāt. Un tas mani grauž visvairāk. Līdz šim ir bijusi prakse aizbildināties, ka šis ir komercuzņēmums, kas ar obligācijām kotējas biržā. Un tad tev ir aizsieta mute un tu nedrīksti atklāti runāt ar žurnālistiem, ar sabiedrību. Mani neapmierina, ja pat es kā premjers nesaņemu informāciju, kuru man pienāktos zināt. Šobrīd svarīgāk ir godīgi novērtēt reālo situāciju. Gadiem ilgi “airBaltic” attīstība tika balstīta ļoti ambiciozos mērķos. Jautājums, vai šiem mērķiem bija ekonomiskais pamatojums?
Aviokompānija informāciju nesniedz?
Jā, jo mums taču ir kapitālsabiedrība, kurā nedrīkst premjers iejaukties un nedrīkst premjers zināt neko, kas tur iekšā. Tu esi vienkārši akcionārs – sēdi maliņā! Bet tad, kad vajag naudu, tad esam pie Ministru kabineta, stāstām pasaciņas. Šīs pasaku stāstīšanas ir jāizbeidz!
Skatoties atpakaļ, ir bijuši vienkārši tādi Minhauzena plāni! 100 lidmašīnas 10 miljoni pasažieru. Lai apkalpotu tieši mūsu Latvijas vajadzības un nodrošinātu šeit transporta mezglu, vajag 30, nevis 100 lidmašīnas. Bet 10 miljoni pasažieru ir dubults skaits no pašreizējā! Kur ir plāns, lai to sasniegtu? Viņu plānus neviens nav normāli pārskatījis, bet viss vienmēr uz tiem tika balstīts.
Es pats nāku no starptautiskās uzņēmējdarbības, man arī ir izglītība tajā, un man ir ļoti gara pieredze, kontakti daudzās valstīs ar starptautiskajiem partneriem. Es neesmu eksperts aviācijā, bet es jau šobrīd, mēneša laikā, vienkārši iedarbinot manus starptautiskos kanālus un aprunājoties bez maksas ar profesionāļiem, esmu ieguvis ļoti skaidru ainu par to, kādas ir perspektīvas tirgū, kādi ir nākotnes scenāriji un kas notiek aviobiznesā tieši Baltijā.
Varu pateikt, ka mums ministrijās ir augsti apmaksāti cilvēki, bet viņi nav biznesā bijuši, viņiem nav nedz izglītības, nedz pieredzes, un mēs viņiem liekam atbildēt par kapitālsabiedrībām. Piedošanu, bet bieži vien šie cilvēki nemaz nezina, kā uzraudzīt kapitālsabiedrību, vēl jo vairāk starptautiska līmeņa aviosabiedrību.
Un tad man saka – Kulberga kungs, mums nav finansiālu līdzekļu algot šos konsultantus, kas būtu pareizi. Ja “airBaltic” ir noalgojuši šos slepenos superkonsultantus, pie kuriem tu netiec klāt, tad tev kā akcionāram vajadzētu arīdzan algot šādus pašus. Tas ir absurds, ka mēs varam 570 miljonus eiro “nolaist podā” un tas ir “okei”!? Bet noalgot konsultantu par, piemēram, miljonu – nē, nē, tam mums nav naudas!
Šī problēma nav tikai “airBaltic”. Precīzi tas pats ir “Rail Baltica”, un tieši to pašu es redzēju arī “Rīgas siltumā”. Visur ir šī problēma – valsts nemāk pārvaldīt kapitālsabiedrības.
“Rīgas siltums”, protams, ir mazs, salīdzinot ar tiem simtiem miljonu, kas ir “airBaltic”. Un tas ir tas, kas mani neapmierina. Jā, “airBaltic” Latvijai ir stratēģiski nozīmīgs uzņēmums. Taču tas nevar būt arguments bezgalīgai valsts finansējuma piešķiršanai. Uzņēmumam ir jāpierāda, ka tas spēj kļūt finansiāli ilgtspējīgs. Mums ir svarīgi būt savienotiem ar finanšu centriem Eiropā, kur ir bizness, un arī cilvēkiem atpūtai. Bet ne par nodokļu maksātāju naudu! Tā nedrīkst būt nodokļu maksātāju naudas dedzinātava!
Arī tad, ja tagad valdība noslēgtu kontraktu ar sabiedrību un sāktu gadā dotēt “airBaltic” 50 miljonus eiro, lai viņi būtu lidotspējīgi, to neļautu Eiropas likumdošana. Tādēļ tāds plāns nevar eksistēt!
Man iepriekš žurnālisti pārmeta, ka Saeimā nebalsoju par 30 miljonu eiro aizdevuma piešķiršanu viņiem. Bet tas viss bija bez plāna! Valdība lēma vienkārši iedot kārtējo izdzīvošanas devu – bez skaidra plāna uz priekšu.
Esmu pieprasījis satiksmes ministram kā kapitāldaļu turētājam, lai atnes šādu biznesa plānu, lai es varu skaidri pārliecināties, kas notiek. Līdz šim esmu saņēmis atbildes, ka plāns ir, tad, ka tas tomēr jāuzlabo utt. Rodas sajūta, ka kāds apzināti spēlē paslēpes un nemitīgi smilšu kastē būvē sapņu pilis. Diemžēl visas no smiltīm būvētās pilis kādreiz sabrūk.
Vārdu sakot, ja šis biznesa plāns ir lidotspējīgs, tad mums ir cita saruna. Tad mēs varam domāt par to, kā virzīties uz priekšu. Plānam jābūt šomēnes.
Vai var gadīties, ka prasīs naudu?
Skatīsimies, bet es domāju, ka “airBaltic” nav spējīgs lidot bez naudas “piešprices”.
Noslēgumā – kas notiek ar parlamentāro sekretāru? Tāda jums joprojām nav.
Man ir nepieciešams parlamentārais sekretārs. Tiešām ir nepieciešams. Es vēl neesmu paspējis šo jautājumu atrisināt.