Sešpadsmitais marts ir diena, kad 1944. gadā netālu no Latvijas robežas kaujā kopā cīnījās abas Latviešu leģionāru divīzijas. 1952. gadā trimdas organizācija “Daugavas vanagi” nolēma to atzīmēt kā leģionāru piemiņas dienu. Lai gan mūsdienās visu karavīru piemiņu godina 11. novembrī, Lestenes Brāļu kapos 16. martā ik gadu notiek piemiņas pasākums, uz kuru sabrauc simtiem cilvēku no visas Latvijas.
Neoficiālajā leģionāru dienā Lestenes Brāļu kapos jau tradicionāli notiek svētbrīdis, gulst ziedi un iedegas svecīšu liesmiņas, godinot tos, kuri cīnījās un cerēja, ka Latvija būs brīva.
Jūrmalnieks Ivars Sniķeris stāsta, ka leģionāros neviens no dzimtas neesot bijis, tomēr ik gadu apmeklējot šo pasākumu: “Manu tēvu un pusbrālīti jau paņēma 1941. gada 14. jūnijā. Apcietināja un aizveda uz Krieviju un nobendēja, un tāpēc es visu Neatkarīgās Latvijas laiku, sākot jau no astoņdesmito gadu beigām, nāku šeit. Es uzskatu, ka tie latviešu leģionāri un policijas bataljona vīri, kuri cīnījās pret Krieviju Otrā pasaules karā, atrieba manu tēvu un pusbrāli, kuri neatgriezās.”
Saskaņā ar Hāgas konvenciju okupācijas vara nav tiesīga iesaukt savos bruņotajos spēkos okupētās valsts iedzīvotājus, tomēr no vairāk nekā 110 000 leģionos dienējušajiem tikai aptuveni desmit procenti bijuši brīvprātīgie. Sabiedrības attieksme pret leģionāriem ir atšķirīga, tomēr gan tie, kuri leģionā iestājās brīvprātīgi, gan tie, kuriem izvēles nemaz nebija, lielākoties, visticamāk, esot domājuši, ka cīnās par brīvu Latviju.
Cilvēki pulcējušies Lestenes Brāļu kapos. Foto: Vidzemes televīzija
Jūrmalniece Īrisa: “Man te ir mani radinieki tajā sarakstā. Puķītes atnesu, un tagad staigāju un atceros. – Vai līdz jums kādi stāsti ir atnākuši par tiem radiniekiem? – Nu… man tā tieši nav stāstījuši, pastarpināti ir.”
Zemessargu 44. bataljona zemessargs Haralds Everts piebilst: “Viņi paši nebija nekādi lielie stāstītāji. Ja tā vīri sanāca kopā un tēju iedzerot.. tad kādreiz kaut ko puišelis varēja saklausīt zem galda sēžot, bet tā jau tikai teica – liecies mierā. Es pagāju, paskatījos – uz vienas plāksnes simts zēni, un cik viņu te nav to plākšņu, un cik vēl zemē nemaz nav.”
Daudzi 16. martā Brāļu kapos ierodas ik gadu, bet Antons Kozlovs no Pierīgas to tikai sācis ieviest kā tradīciju: “Puķītes noliku pie pieminekļa un tagad nolikšu pie kāda nezināmā karavīra kapa. Otro reizi šogad. Pagājušajā gadā biju pirmoreiz, un tagad to ieviešu kā tradīciju.”
16.martu atzīmēt kā leģionāru piemiņas dienu, godinot tos latviešus, kuri leģiona sastāvā cīnījās zem Vācijas karogiem, 1952. gadā izlēma trimdas organizācija “Daugavas vanagi”, kurai šogad aprit astoņdesmitā gadskārta. 16. marts leģionāru piemiņas dienai izvēlēts, jo 1944. gada 16.-18. marta kaujās 40 kilometrus uz Austrumiem no Latvijas robežas pirmoreiz kopā cīnījās abas Latviešu leģiona divīzijas.
Stāsta biedrības “Daugavas vanagi” Centrālās valdes priekšsēdis, Latviešu karavīru piemiņas biedrības “Lestene” valdes priekšsēdētājs Aivars Sinka: “Bet ne dēļ tās kaujas, bet dēļ to, ka ļoti daudz jaunu vīriešu tika iesaukti Vācijas bruņotajos spēkos. Liela daļa no viņiem atdeva savas dzīvības vai tika izsūtīti uz Sibīriju. Tas ir jāpiemin, to nevaram tā vienkārši aizmirst vai atstāt vēsturē. Mums katru gadu tas ir jāpiemin.”
Lestenes Brāļu kapu piemiņas sienā iegravēti aptuveni 20 000 vārdu, bet aptuveni 1000 leģionāriem šī ir pēdējā atdusas vieta. Joprojām gan vēl tiekot atrasti jauni apbedījumi, bet lielākais mērķis esot mājās atgriezt simtiem kritušo leģionāru, kuri apglabāti Krievijā, Polijā un arī Vācijā.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |