Daudzi pasaules jauniešu 2×2 saieta dalībnieki, kas turpina iedziļināties latviskajā kultūrā, apgūstot gan teorētiskas, gan praktiskas zināšanas, ir uzauguši ārzemēs, bet, neskatoties uz to, ka nekad nav dzīvojuši Latvijā un arī uz to, ka citviet dzīves līmenis ir augstāks, vienalga uzskata Latviju par vietu, ar ko vēlas saistīt savu dzīvi un kur nākotnē, iespējams, veidot ģimeni.
Alfs Pūpols ir uzaudzis Austrijā, un, lai gan bērnība un skolas gadi aizvadīti vien viesojoties Latvijā, jaunietis izjūt simtprocentīgu piederību tieši Latvijai un savai latviskajai identitātei.
Alfs Pūpols (23 gadi): Es piedzimu Rīgā. Mans tēvs ir diplomāts un strādā ANO, un kad tēvs dabūja darbu Kazahijā, mēs pārcēlāmies turp, pēc tam uz Vīni Austrijā. Tur es uzaugu, gāju skolā, bet no 18 gadu vecuma dzīvoju Lielbritānijā, kur šobrīd arī studēju. Māsa arī dzīvo Lielbritānijā, Londonā, mamma ir pārcēlusies atpakaļ uz Latviju.
Tev ir ļoti labas latviešu valodas zināšanas. Kur to apguvi?
Vienmēr ar mammu runāju latviski. Katru vasaru un ziemu esmu Latvijā, ziemā parasti Kurzemē pie mammas radiem, vasarā esam pa šo pusi, tuvāk Latgalei, mums ir lauki Rožupē, tur pavadu laiku ar māsīcām.
Vai šis te latviskais uzstādījums ir bijis ģimenē?
Lielākā daļa svētku un tradīciju jā, bet kaut kā nekad nav sanācis svinēt Jāņus. Mana mamma bija izveidojusi latviešu skoliņu Vīnē, tur mēs daudz ko svinējām. Arī tur ir latviešu kopiena, un, neskatoties uz to, ka mana mamma ir atpakaļ Latvijā, skola turpina pastāvēt. Tā ir tāda svētdienas skola, kas pēc uzbūves ir līdzīga šim semināram – bija gan mācību stundas, gan dažādas aktivitātes, kur visi nāca, dziedāja, dejoja un ēda.
Cik lielā mērā Tu identificē sevi kā latvieti, ja jau principā nekad šeit neesi dzīvojis?
Simtprocentīgi, manas asinis ir latviešu, abi vecāki nāk no Latvijas. Es Vīnē nekad īpaši neintegrējos, es sevi neuzskatu par austrieti. Daudzi nezina, kur ir Latvija. Es arī tā parasti par sevi stāstu, ka es esmu latvietis, kas ir uzaudzis Austrijā, es sevi saucu par “3rd culture kid” (trešās kultūras bērnu), tādu, kas ir uzaudzis citās valstīs. Bet principā pasaulē Latviju asociē ar Austrumeiropu, viņi nezina, ka te, piemēram, ir tik skaistas pludmales – man patīk tā mūsu pludmale, tā ir viena no manām mīļākajām.
Vai, ņemot vērā tavu ārzemju pieredzi, Tu būtu gatavs dzīvot Latvijā?
Jā, domāju, ka es to varētu, bet tad, kad es būšu vecāks un kad domāšu par ģimeni, te es to redzu veidojamies, jo par ģimenes izveidi Londonā es pat nedomāju. Ir jāpelna miljonus, ja tu gribi tur atļauties ģimeni. Latvijā iespējas šajā ziņā ir plašākas. Domāju, ap 30 gadiem vai vēlāk varētu doties uz šejieni, pagaidām manam vecumam atbilstošāka ir Londona.
Ko Tu studē?
Bakalaura izglītība man ir Part Design Engineering (detaļu projektēšanas inženierija), maģistrs – tehnoloģiju menedžmentā, un tad tagad es strādāju kā tehniskais darbinieks, kas uzņēmumiem palīdz piesaistīt programmētājus. Mani interesē tā dizaina puse un tehnoloģijas.
Kā Tu nokļuvi 2×2?
Man mamma un māsa ieteica, viņas pazina dažus, kas te bija, un man nebija īpašu plānu vasarai. Par saietu es īstenībā uzzināju tajā laikā, kad viens no saietiem notika Lielbritānijā, bet to jau es biju nokavējis, tad nu braucu uz Latviju.
Ar kādu domu vai kādām gaidām Tu atbrauci?
Es cerēju satikt vairāk latviešu, iegūt jaunus draugus, jo man, protams, visi draugi ir no ārzemēm, no citām valstīm. Kad es esmu Latvijā, es parasti pavadu laiku ar māsīcām un ģimeni, tāpēc būtu forši uz šejieni atbraukt un pavadīt laiku ar plašāku draugu loku. Te visi ir ļoti forši, atvērti, viss atbilst manām ekspektācijām, bet kopumā par latviešiem jāsaka, ka viņi nav īpaši atvērti. Šeit, seminārā, ir pirmā vieta, kur cilvēki tiešām nāk pretī. To es esmu pamanījis, salīdzinot laika pavadīšanu ar māsīcu draugiem un cilvēkiem citviet – Latvijā parasti ir ļoti jācenšas iet uz komunikāciju, jāuzsāk saruna pašam, nav tik viegli kā ar semināra dalībniekiem vai citām tautām. Tas, es domāju, ir mūsu vēstures dēļ, kas mūs ir izveidojusi intravertākus.
Kāpēc, Tavuprāt, šādi semināri un tikšanās reizes ir svarīgas?
Tā ir mūsu kultūra, vēsture un kopiena. Tas ir tas, kā mūsdienu pasaulē trūkst – kopienas un piederības sajūtas. Mēs vairs neesam tik iesaistīti reliģijā. Cilvēki, kas pamet mājas, visbiežāk vairs neatgriežas savā dzimtenē, un tāpēc viņi šķiet pazuduši, viņos ir tāds kā tukšums.
Foto no privātā arhīva
Redzu, ka Tev uz rokas ir tetovējums ar Lielvārdes jostas fragmentu.
Jā, tā arī ir daļa no manas latviskās pašidentifikācijas. Ļoti patīk, kā izskatās. Es vienmēr būšu latvietis, tā ka tas nav tetovējums, kas kādreiz varētu zaudēt savu nozīmi.
Ja mēs runājam par latviskajām kvalitātēm, nacionālo raksturu, kādas kvalitātes piemīt Tev?
Es arī esmu atturīgs, bet tajā pat laikā ļoti tiešs, kas arī mūsu tautai ir raksturīgs. Man darba intervijā vienreiz jautāja par to tiešumu – tu tāds esi vai visi latvieši tādi ir? Tas tā ir, jo es esmu latvietis.
Vai ir kaut kas izteikti latvisks, ko tu neesi sastapis citviet pasaulē?
Tas, kā nav citur, bet ir Latvijā, un ko es gribētu, lai ir citur arī, ir vārda dienas – citviet šos svētkus nesvin, lai gan es saviem draugiem stāstu un atgādinu par šādu tradīciju, cerot, iespējams, saņemt kādu dāvanu. Parasti gan nesaņemu. Arī tautasdziesmas, folklora – te visi bērni to dara un tas te tiek augstu novērtēts. Ja es šeit dzīvotu, es arī noteikti iesaistītos ar folkloru saistītās aktivitātēs, bet citviet tā nav – tur vienkārši ar sportu nodarbojas. Es, piemēram, nezinu, cik daudzi Lielbritānijā zina savu lokālo folkloru. Mums laikam vienkārši ir ļoti foršas tās dziesmas un dejas. Mēs to darām no bērnības un arī tālāk visu dzīvi – ja ārzemēs tusiņos skan hiphops, te visi sāk dziedāt.
Kas Latvijā ir tāds, ka tu esi gatavs te nākotnē veidot ģimeni? Jau runājām, ka ekonomiskie rādītāji te nav īsti stabili un augsti.
Lai kā tas izklausītos, sēžot 50 kilometru no Krievijas robežas, bet – drošība. Drošība tieši uz ielas, starp cilvēkiem, sabiedrībā. Londonā, izejot ārā, visu laiku ir jāuzmanās, lai tevi neapzog. Šeit, man liekas, tādā ziņā ir daudz drošāk. Ar karjeru un algu – jā, te nav lielākās algas, bet te noteikti var atrast labu darbu un dzīvot. Salīdzinājumam Londonā – es zinu daudzus, kas pelna ļoti labi, bet dzīvo kopā vēl ar 4 cilvēkiem nelielā dzīvesvietā, tur algu un cenu attiecība ir vēl nesamērīgāka kā šeit. Un, protams, kultūra. Es gribētu, lai mani bērni arī runātu latviski un zinātu savas saknes. Lai viņi būtu tuvi ar dabu – tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc es nevarēšu dzīvot visu dzīvi Londonā. Mums ir saikne ar šo pagānisko kultūru, rituāli – tas man patīk.
Ja Tev būtu jāpastāsta par Latviju kādam, kas neko par mūsu valsti nezina, kas būtu pirmais, ko tu uzsvērtu?
Pludmale! Tad ēdiens, noteikti ēdiens, rupjmaizes kārtojums, zirņi ar speķi. No ēdiena, īstenībā, daudz kas. Jāņi jāpamēģina! Arī man. Dziesmu un deju svētki – pilnīgi noteikti. Un noteikti laukos pavadīt laiku, ja ir tāda iespēja.
Foto no Alfa Pūpola privātā arhīva