“Mammu, paņem mani klēpī” – Reiņa pēdējie vārdi pirms aiziešanas

Dažreiz ļoti personīgi pārdzīvojumi kļūst par grāmatām – lai saglabātu atmiņas un dalītos pieredzē ar citiem. Tā tapusi grāmata “Mammu, paņem mani klēpī” – stāsts par zēnu Reini, kurš dzīvoja ar smagu diagnozi. Viņš nodzīvoja 18 gadus. Grāmatu sarakstījusi viņa mamma. Šis stāsts liek aizdomāties, cik gatava mūsu sabiedrība ir pieņemt cilvēkus ar invaliditāti un saprast viņu ģimenes.

Reinim jau zīdaiņa vecumā tika noteikta reta ģenētiska slimība – spinālā muskuļu atrofija. Tā pakāpeniski ietekmē muskuļus un kustības, un dzīve ar šādu diagnozi ģimenēm nozīmē daudzus izaicinājumus.

Reiņa draudzene Elīna Ermane uzskata, ka šī grāmata var palīdzēt sabiedrībai labāk izprast ģimenes, kurās aug bērni ar īpašām vajadzībām. 

“Šī grāmata visvairāk noderētu sabiedrībai, kura vēl joprojām nav gatava pilnībā integrēt un pieņemt bērnus ar īpašām vajadzībām un viņu mammas. Lai cilvēki patiešām rezonētu un saprastu, kāda ir šo mammu dzīve un kāda ir šo bērnu dzīve. Jo tomēr arī mūsu sabiedrībā – lai gan mēs cenšamies visu pielāgot tā, lai var piekļūt, aiziet un aizvest ar ratiņiem – šo emocionālo nastu līdz galam izjust nevar,” saka Elīna Ermane.

Šovasar apritēs pieci gadi kopš Reiņa aiziešanas. Kā stāsta grāmatas autore Dace Lapiņa, kuras literārais pseidonīms ir Jasmīna, doma uzrakstīt grāmatu “Mammu, paņem mani klēpī!” radās vienā no vissmagākajiem dzīves brīžiem. 

“Tajā brīdī, kad viņš nomira, es sapratu – tie bija viņa pēdējie vārdi, un tie ir arī grāmatas nosaukumā. Iespējams, tā bija arī mana personīgā psihoterapija, un, iespējams, tas ir mans veids, kā sadzīvot ar jauno realitāti,” stāsta Reiņa mamma. 

Viņa grāmatu raksturo kā gaišu, pārdomu un iedvesmas stāstu. Lai gan tajā runāts arī par aiziešanu, tās centrā ir dzīve un tās vērtība. 

“Mēs visi, it īpaši mūsu laikos, baidāmies no nākotnes un tad mēs palaižam garām dzīves piedzīvojumu kā tādu. Jā, slimība, jā – nemieri, jā – kataklizmas… Tik daudz, no kā mēs šajā dzīvē tiekam biedēti, ka patiesībā ir dažādi iemesli raizēties par nākotni. Bet mums ir dots brīdis šeit un tagad, un to mēs bieži palaižam garām,” saka Dace Lapiņa.

Spinālā muskuļu atrofija ietekmē kustības, taču tā neskar cilvēka prātu un emocijas. Tie, kas Reini pazina, saka – viņš bija ļoti gaišs cilvēks. Grāmatas prezentācijā pulcējās viņa ģimene, draugi un skolotāji.

“Es viņu pazinu kopš viņam bija trīs gadi, un nevienu brīdi viņš neizrādīja, ka būtu bēdīgs vai noguris. Nekad viņš ne par ko īpaši nepārdzīvoja. Viņš vienmēr nesa sev līdzi tādu mieru, spēku un prieku,” atceras Reiņa draugs Mārtiņš Ermanis.

Arī draudzene Elīna Ermane uzsver, ka Reinis bijis cilvēks, kurš spēja pieņemt ikvienu. “Viņš bija ļoti patiess, ļoti sirsnīgs. Viņam bija fantastiska humora izjūta. Tāds cilvēks, kurš pieņem visus – pat tad, ja citiem reizēm bija grūti pieņemt viņu. Viņš simtprocentīgi pieņēma visus,” viņa saka.

Savukārt Reiņa logopēde Indra Reisone uzskata, ka viņš daudzus cilvēkus iedvesmojis ar savu attieksmi pret dzīvi: “Reinis ir viens no tiem cilvēkiem, kas atnāca uz zemes, lai mācītu citiem, kādiem vajadzētu būt. Kas ir labestība, kas ir izturība, kas ir cieņa. Kā katras sāpes pārvērst par laimes mirkli un prieku. Šodien daudzi bērni pīkst un pukst – tas ir grūti, to es negribu, to nevajag, labāk attālināti un tā tālāk… Viņi nesaprot, kas viņiem ir dots.”

Šodien Reiņa mamma nākotnē skatās ar cerību. Neraugoties uz smagajiem dzīves pārbaudījumiem, viņa saka – tieši šī pieredze iemācījusi patiesi novērtēt dzīvi.