Ērika Teirumneika ir Rēzeknes novada pašvaldības izpilddirektore, Rīgas Tehniskās Universitātes Rēzeknes akadēmijas (RTU RA) asociētā profesore un vadošā pētniece, strādājusi arī Rēzeknes Tehnoloģiju akadēmijā par Inženieru fakultātes dekāni, ir aktīva Latgaliešu kultūras biedrības biedre un Rēzeknes pilsētas domes deputāte.
Ērika ir no tiem cilvēkiem, kas patiešām iedziļinās procesos, cenšoties padarīt pašvaldības darbu caurredzamāku un efektīvāku, neskatoties uz to, ka dažreiz tas nozīmē ieņemt stingru pozīciju. Viņai ir apbrīnojamas darbaspējas un iekšējā brīvības sajūta, kas, kā pati stāsta, nāk no bērnības.
Ērika, ja Tev būtu jāpastāsta par sevi cilvēkam, kurš neko par Tevi nezina, kas būtu pirmais, ko Tu teiktu?
Es esmu Latgales cilvēks. Esmu dzimusi Rēzeknē, mācījusies Rīgā, bet nekad neesmu šaubījusies par to, ka man jāatgriežas Rēzeknē. Jā, es esmu latgaliete.
Kā tu nonāci no sava bērnības sapņa līdz vietai, kur esi tagad, un vai šie lielumi sakrīt?
Man jāsaka liels paldies maniem vecākiem un vecvecākiem par bērnībā dotajiem spārniem! Es biju luteklītis, viena pati meita vecākiem, dzīvoju ar mammu, tēti, vecmammu un vectēvu, un vienmer biju uzmanības centrā. Bērnudārzā es biju tikai vienu dienu, līdz ar to bērnībā mani neviens nav salauzis ar ”dienas ržīmu”. Vectēvs mani nav bāris par viņa darbnīcā noēvelētajiem sliekšņiem, gadnieku galdā sasistajām naglām. Vecmamma man ļāva zīmēt pa skapja durvīm ar krītiņiem, tēlojot skolotāju (es vēl šodien jūtu, cik labi krīts slīdēja pa virsmu). Tētis man bērnībā bija gan tēvs, gan draugs, ar kuru mēs kopā varējām mašīnas remontēt. Ejot mājās rudenīgajos vakaros, kad debesīs ir daudz zvaigžņu, tētis man bieži stāstīja par zvaigznēm, par zinātni un teica, ka: “Tev jābūt par profesori!” Mamma gan mācēja pateikt kādu piezīmi, no kuras kļuva kauns par saviem darbiem, mammas apbrīnojamā īpašība – spēja uzklausīt un atbalstīt. Es domāju, ka bērnībā es varēju kļūdīties, varēju pieņemt lēmumus, kā arī labot savas kļūdas. Es vēl šodien atceros tēva teikto: “Meit, nečīksti! Pakritīsi, nospārdīs.” Tas arī deva sava veida dzinuli nekad nepadoties un rēķināties ar sekām.
Bērnībā es negribēju būt ne kosmonauts, ne pārdevēja. Domāju, ka man jāpēta zvaigznes. Ķīmija kļuva tuva sirdij skolā, galvenokārt, pateicoties manai ļoti cienījamajai Rēzeknes 5. vidusskolas ķīmijas skolotājai Ģertrūdei Lazarevai (Skolotāja, paldies Jums!). Izvēloties augstskolu, es svārstījos starp ķīmiķi un ekonomisti, bet izvēlējos ķīmiju, ko nevienu sekundi neesmu nožēlojusi.
Foto no personīgā arhīva
Šobrīd darbojies gan akadēmijā, gan esi izpilddirektore – pastāsti, kādi ir izpilddirektores pienākumi? Šķiet, visi zinām par tādu amatu, bet ne līdz galam saprotam, ko šie cilvēki dara.
Izpilddirektors ir tas cilvēks, kas pašvaldībā atbild par visu saimniecību – kas notiek Rogovkā, kas notiek Audriņos, kas notiek Centrālajā pārvaldē – tā visa ir mana atbildība. Dome pieņem budžetu un lēmumus, izpilddirektors nodrošina to izpildi – protams, ne viss man jādara pašai, bet jāuzrauga šie procesi un jādeleģē uzdevumi, un, ja kāds uzdevumu izpildē kļūdās, pa galvu dabūju es (smejas). Redz, šodien arī jau no paša rīta ikdienas jautājumi – Strūžānos aizsērēja kanalizācija, domājam, kā atrisināt. Tūlīt, visam kūstot, Rāznas ezers var iziet no krastiem, domājam arī par to. Ceļu uzturēšana un tā tālāk – viss ir jārisina un jāorganizē. Saku patiesu paldies visai Rēzeknes novada pašvadības darbinieku saimei par ikkatra individuālo ieguldījumu pašvaldības izaugsmē un Rēzekns novada iedzīvotāju labklājībā!
Tu esi arī politikā – kā tā ienāca tavā dzīvē un kāpēc vispār iesaistījies? Kā man nupat teica viena cita sieviete politikā: “Politika ir kā mēsls, vienreiz iekāpsi, smirdēs visu dzīvi”.
Tas ir atkarīgs no tā, kā mēs uz to paskatāmies – bez mēsliem, mēs zinām, arī augi labi neaug. Mans ceļš politikā sākās salīdzinoši nejauši – tas bija 2009. gads, kārtējās pašvaldību vēlēšanas, un cilvēks no Tēvzemei un brīvībai/LNNK (tagad Nacionālā Apvienība) atnāca mani uzrunāt, es tiešām par to nebiju domājusi, bet ir cilvēki, kas ar savu degsmi spēj pierunāt uz neprātīgām lietām. Tas bija tas gadījums. Un praktiski uzreiz uzrakstīju iesniegumu, un tā tas sākās.
Mana ambīcija nekad nav bijusi valsts līmenis, tas vienmēr ir bijis pašvaldības līmenis. Es apzinos, ka ir jābūt plašām zināšanām, lai varētu startēt Saeimā un lai varētu tur normāli strādāt. Es apbrīnoju cilvēku ambīcijas, kas tikko pabeidz vidusskolu vai kuri nav strādājuši ar lēmumu pieņemšanu un pretendē kļūt par likumdevēju. Man šķiet, ļoti labi, ka pirmajā Rēzeknes novada pašvaldības deputātu sasaukumā biju vienkārši deputāte, tas man ļāva izprast pašvaldības darba struktūru, līdz ar to šobrīd tas man palīdz veiksmīgāk pildīt savus darba pienākumus – es zinu šo sistēmu no iekšpuses.
Lielākā ambīcija, ar ko startēju 2025.gada pašvaldību vēlēšanās, ir kļūt par Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības vadītāju.
Zinātne un politika tiek uzskatīti par “vīriešu lauciņiem”. Vai esi kādreiz domājusi, ka Tev būtu vieglāk karjerā, ja tu būtu vīrietis?
Es domāju, ka diez vai. Kad es vadīju Inženieru fakultāti, man bija vīriešu kolektīvs. Tagad arī – apvienību vadītāji, kas ir manā tiešā pakļautībā, ir vīrieši. Es teiktu, ka ir jābūt tādam kārtainajam pīrāgam, kur ir gan dāmas, gan kungi, lai ir harmonija uzņēmumā.
Ja mēs domājam par klasiskajām “sieviešu lietām”, ka labi jāizskatās, jāspēj sevi prezentēt, teikšu, ka mūsdienās no vīriešiem arī prasa, lai tie ir labi saģērbušies un kopti, ar nolaistām biksēm viņi vairs nevar staigāt apkārt. Bet, liekot roku uz sirds, varu teikt, ka nekad neesmu saskārusies ar dzimumu diskrimināciju.
Kad es 1993. gadā pirmo reizi devos Tempus studentu apmaiņas braucienā, tas ir līdzīgi, kā mūsdienu Erasmus, man bija iespēja trīs mēnešus studēt Dānijā Roskildes Universitātē, kur man bija pirmā saskarsme ar feministēm, un es viņas nevarēju saprast – vīrietis padod roku vai atver durvis, bet šīs spļaudās. Man gan patīk, ka man vīrietis padod roku un atver durvis, patīk šī uzmanība, ko izrāda sievietēm. Bet, ja to arī nedara, mani tas netraumē.
Mēs zinām, ka Latvija joprojām ir pirmajās vietās pasaulē pēc vardarbības rādītājiem ģimenē, kur visbiežāk cieš sievietes. Vai tev ir kāds veids, kā šo problēmu varam risināt?
Protams, nedrīkst atļaut sev ”kāpt uz galvas” – ja to izdarīsi, atpakaļceļa nebūs. Jā, mēs kā sabiedrība varam to nosodīt un tas var palīdzēt, bet te gatavas atbildes man nav. Domāju, ka ļoti liela nozīme ir tam, kā mēs audzinām savus dēlus. Tā ir vislielākā atbildība – mājās, piemēram, mums nevajadzētu nodalīt “vīriešu” un “sieviešu” darbus, visu taču varam darīt kopā. Vardarbība nāk arī no vīriešu bērnības traumām, viņiem kaut kur sevi jāpierāda, un diemžēl cilvēks pēc dabas ir pietiekami vardarbīgs, tāpēc parasti šī “izrādīšanās” notiek uz vājāko rēķina.
Foto no personīgā arhīva
Tev ir ģimene, bērni, tu strādā Rēzeknes pilsētas domē, Rēzeknes novada pašvaldībā, gan jau, ka esi arī pie skaistumkopšanas speciālistiem – kā tu visu paspēj?
Es papildināšu, ka brīvdienās kopā a ģimeni strādājam mūsu ģimenes nelielajā lauku saimniecībā, kur ir 80 vistas un govs, iepriekš bija divas cūkas. Sestdienās un svētdienās es vēl tos 60 litrus piena pārstrādāju par citiem produktiem, vasarās arī ravēju dārzus. Tas ir savām vajadzībām, apdalu visus kaimiņus, paziņas ar biezpienu, sieru un citiem piena produktiem.
Jāsaka tā, ka tie visi ir dažādi darbi un, kad tu dari vienu, darot citu atpūties. Kāpēc es turpinu darbu akadēmijā un novadā? Kad es aizeju citā vidē, es domāju citas domas. Kad atbraucu uz laukiem, es atpūšos no darba zinātnē un vadībā. Es nevaru atpūsties, guļot uz dīvāna un skatoties televizoru. Tāpēc es varu paspēt – darot kaut ko citu, es atpūšos no iepriekšējā darba.
Ko tu teiktu par mūsdienās aktuālo “vīriešu vientulības epidēmiju” un “sieviešu karjeras gājienu” – vai šāda situācija, tavuprāt, ir normāla?
Jā, tagad ir tā, ka vīrieši jūtas mazāk kā līderi, atšķirībā no sievietēm. Varbūt mums viņiem ir jāpalīdz justies drošāk (smejas)? Es domāju, ka mums, sievietēm, jābūt kā tajā teicienā par vistu, kas bēg no gaiļa, visu laiku atskatoties un uzdodot sev jautājumu: ”Vai neskrienu par ātru?! Domāju, ka šajā gadījumā jāstrādā/jāsadarbojas kopā un nav jābaidās arī no sieviešu dominances. Uz mani paskatoties, daudzi domā, ka esmu dusmīga, bet es tāda neesmu! Es vienkārši esmu par kaut ko aizdomājusies. Un svarīgākais tomēr ir komunikācija, un sarežģītākais ir nojaukt šo savstarpējās komunikācijas barjeru.
Mēs no visa aizsargājamies, mēs bieži vien komunicējam attālināti, sevi pasargājot, bet svarīgākais ir runāt, skatoties acīs, tad tā barjera izzūd. Tā ka atgriežamies pie tā paša vārda – mums ir jābūt cilvēkiem un jārunā vienam ar otru, skatoties acīs. Un varbūt tajā brīdī pazudīs šķērslis starp vīrieti un sievieti, starp vīriešiem, starp sievietēm – jebkurā gadījumā – mēs visi esam cilvēki. Mēs visi esam Dieva pasparnē!