Mūžībā devies kino un teātra režisors, scenārists, aktieris, rakstnieks un gleznotājs Jānis Streičs (1936–2026), vēsta lsm.lv.
Jānis Streičs apbalvots ar Triju Zvaigžņu ordeni, viņš ir Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis, bijis Latvijas Kinematogrāfistu savienības priekšsēdētājs un Rīgas Latviešu biedrības priekšsēdētājs.
Viņa radošais mantojums ir bagāts ar vairāk nekā 20 spēlfilmām, no kurām daudzām bijis arī scenārija autors. Jāņa Streiča krājumā ir tādas filmas kā “Mans draugs – nenopietns cilvēks” (1975), “Cilvēka bērns” (1991), “Likteņdzirnas” (1997) un “Rūdolfa mantojums” (2010). Šie darbi kļuvuši par latviešu kino klasiku, un filma “Limuzīns Jāņu nakts krāsā” (1981) iekļauta Latvijas kultūras kanonā.
Jānis Streičs dzimis Preiļu pagasta “Anspokos”, Jāņa Streiča vecākā un Olgas Streičas (Žihares) ģimenē. Pēc pamatizglītības gūšanas Gailīšu pamatskolā (1943–1951) režisors devās uz Rēzeknes pedagoģisko skolu (1951–1955), kur aizrāvies ar glezniecību, teātra mākslu un darbošanos stīgu orķestrī. Bērnības un jaunības gadu mākslinieciskā ievirze Jāni Streiču pavadīja arī trīs gadus ilgajā obligātajā karadienestā, kur armijas klubā viņš uzstājās kā aktieris, iestudēja izrādes, gatavoja tām dekorācijas, dziedāja korī un spēlēja dombru kluba stīgu orķestrī. Pēc dienesta devies uz Rīgu un 1959. gada rudenī uzņemts Latvijas Valsts konservatorijas Teātra fakultātes režijas nodaļā.
Pašmācības ceļā Jānis Streičs apguvis arī glezniecību, mācoties no citiem meistariem, piemēram, Jāzepa Pīgožņa.
“Tas tāds bērnu dienu sapnis, jaunu dienu sapnis bija – kļūt par gleznotāju, nevis par kinorežisoru vai aktieri, bet teātris aizvilināja neceļos, bet, kad tiku vaļā no tā, laikam ar šī gadsimta sākumu, pievērsos jaunu dienu sapnim. Viss ir pašmācības ceļā, no daudziem māksliniekiem bezgala tikai mācos un arī šobrīd mācos, neko vairāk,” stāsta Streičs. Gleznotāja talantu režisors skatītājiem parādīja, svinot 88 gadu jubileju ar personālizstādi Rīgas Latviešu biedrības namā.
Kā norādīts Nacionālā kino centra mājaslapā filmas.lv, pirmā patstāvīgā Jāņa Streiča kinorežija ir filma “Šauj manā vietā!” (1970), šajā filmā viņš pats arī spēlējis mācītāja – tēva Arsēnija lomu. Jāņa Streiča filmogrāfijā ir vēl vairākas kinolomas – pedagogs Dūms Oļģerta Dunkera filmā Cāļus skaita rudenī (1973), direktors Kalsons Oļģerta Dunkera filmā Vīrietis labākajos gados (1977). Jānis Streičs vienmēr aktīvi piedalījies savu filmu scenāriju tapšanā, bijis scenārija līdzautors arī Dzidras Ritenbergas filmai Šīs bīstamās balkona durvis (1976), bet pats rakstījis scenārijus septiņām savām filmām, ieskaitot filmu Rūdolfa mantojums (2010).
Streičs ir daudzu starptautisko filmu festivālu laureāts. Streiča režisētā filma “Cilvēka bērns” saņēmusi galveno balvu Sanremo autorfilmu festivālā (1992), otro godalgu Starptautiskajā bērnu filmu festivālā Čikāgā. Režisors arī saņēmis Vatikāna prēmiju Beato Angelico per L’Europa, viņš ir pirmais no Latvijas, kam piešķirts šis pagodinājums.
Pēdējos dzīves gadus režisors vadīja lauku mājā Lietuvā kopā ar sievu Vidu.