“Nākotnes lēmējas” Rēzeknē

Daudz ir dzirdēts teiciens, ka “bērni un jaunieši ir mūsu nākotne”. Mūsdienās, kad jaunā paaudze attīstās pavisam citā – digitālā – pasaulē, kurā diemžēl arī “karš” ir kļuvis par ikdienišķu vārdu un kurā ir mainījušās vērtības, ir grūti iztēloties pasauli un sevišķi Latviju pēc 50 un vairāk gadiem. Kā tieši nākotne izskatīsies šeit – Latvijā? Vai būs arī tādas pilsētas kā Rēzekne? Uz šiem jautājumiem atbildi centās rast Rēzeknes Teātra “Joriks” aktieri lugā “Nākotnes lēmējas”.

2080. gadā vairs neeksistēs Latvija, vismaz ne tāda, kādu mēs to pazīstam šobrīd – visi iedzīvotāji būs koncentrējušies Rīgā vai Pierīgā, Liepājā dzīvos tikai vējš, Ķekavā – mutantu vistas. Ar šādu skatu nākotnē sākas Rēzeknes Teātra “Joriks” izrāde “Nākotnes lēmējas”, kas caur piecu Rēzeknes jauniešu tēliem un dzīvesstāstiem cenšas paraudzīties nākotnē pusaudžu acīm.

Izrādes centrā ir piecas skolnieces vecumā no 12 līdz 17 gadiem, kas caur savu prizmu ataino gan šī brīža situāciju savā dzīvē, gan stāsta par nākotnes plāniem, kuros, lielākoties, neietilpst dzīve Latvijā.

Elīna Zeltiņa, aktrise, Rēzeknes Valsts ģimnāzijas 7. klases skolniece: “Par Latvijas nākotni, es īstenībā daudz par to domāju, un tiešām es ļoti uztraucos par to, jo man liekas, pēc kādiem gadiem 40 visi būs vai nu Anglijā, vai nu Amerikā, un mani tas tiešām ļoti uztrauc, bet es viena ar to neko nevaru padarīt.”

Izrādes tapšanā liela loma bijusi tieši jauno aktrišu redzējumam – gan mūziku, gan scenogrāfiju, gan notikumu attīstību lielā mērā diktējušas pašas jaunās aktrises.

Roberts Dauburs, režisors: “Ko arī mēs no pirmā mēģinājuma runājām, ka jūs tā kā vairs neesat skolā, un mes neesam skolotāji, mēs esam kolēģi, un jūs esat tikpat lielas un nopietnas mākslinieces, kā mēs, un, par ko ir ļoti liels prieks, ka viņas to ļoti nopietni uztvēra un arī izmantoja.”

Izrādes apmeklētāji uzsver, ka izrāde bijusi enerģiska, patiesa un mazliet skaudra, un likusi daudz dziļāk aizdomāties par Latvijas nākotni un savu vietu tajā.

Inga, izrādes apmeklētāja: “Man ļoti patika, bija tik dinamiski, enerģiski, un tādi momenti, ka tu reāli jūti to jauniešu dzīvi, notikumus, emocijas, es nezinu, super. Bija tā mazliet pesimisma piegarša, bet tas arī parāda to mūsdienu ne tikai jaunatnes, bet arī pieaugušu cilvēku skatījumu. Man gribas domāt un ticēt, ka mēs būsim, jā, tāpēc ir tagadne, tāpēc tagadne ir jāveido, lai būtu nākotne.”

Andrejs, Rēzeknes Valsts tehnikuma 1. kursa students: “Manuprāt, tā nebūs, es domāju, ka būs tā pozitīvāk. Pats palikšu, jā, man patīk te.”

Kristaps, Rēzeknes Valsts tehnikuma 1. kursa students: “Domāju, ka Latvijas nākotne izskatās ne visai skumji, jo tomēr ir cilvēki, kas ir valsts patrioti, es domāju, ka vienmēr būs kāds, kas vēlēsies šeit palikt. Es pats… es pats laikam tomēr nepalikšu.”

Arī izrādes galveno lomu atveidotājas gan uz skatuves, gan intervijās atzina, ka neredz savu nākotni Latvijā. Izrādes veidotāji kopumā cer adresēt vairākas problēmas – gan aizceļošanu no Latvijas, gan jauniešu sadzirdēšanu citu ikdienas un nākotnes karjeras jautājumu kontekstā. Izrāde tapusi ar British Council pārstāvniecības Latvijā, Valsts kultūrkapitāla fonda un Rēzeknes valstspilsētas pašvaldības atbalstu un būs skatāma līdz teātra sezonas noslēgumam.