Nesen dzirdēju kāda divu bērnu tēva (sauksim viņu par Jāni) stāstu par viņa ģimenes piedzīvojumiem lidostā. Klausoties šo stāstu, smaidīju. Jo, ja Instagram rādītu ne tikai saulrietus un kokteiļus pie baseina, bet arī visu, kas notiek pirms tam, šis stāsts noteikti tur iederētos.
Jānis ar sievu un abiem bērniem bija ieradies lidostā, lai beidzot dotos ilgi gaidītajā ceļojumā. Līdz izlidošanai vēl bija laiks, un šķita, ka viss rit pēc plāna.
Taču vēl pirms lidmašīna bija pacēlusies gaisā, darbā uzradās negaidīti sarežģījumi. Un it kā ar to nebūtu gana, pēc mirkļa pienāca arī ziņa, ka lidojums kavēsies par pusotru stundu. Darba čatā turpinājās sarunas, bet stresa jau tāpat pietika, jo priekšā vēl bija vismaz pusotra stunda lidostā kopā ar divus un četrus gadus veciem bērniem.
Sākumā abi ar sievu domājuši – nekas traks, lidostā taču ir bērnu laukumiņš. Lai bērni izskrienas, laiks paies ātrāk. Bērni, protams, izskrējās. Vecāki arī. Turklāt kādas reizes trīs esot pietrūcis pavisam nedaudz, lai kādam no bērniem viss beigtos ar galvas traumu.
Gaidīšana ievilkās, bērni kļuva nepacietīgi, un nācies domāt arvien jaunus veidus, kā viņus nodarbināt, lai gaidīšanas laiku aizvadītu pēc iespējas mierīgāk. Jānis, protams, bija cerējis, ka ceļojums ģimenei atnesīs daudz skaistu un priecīgu brīžu, bet jau pašā tā sākumā viņam bija jāpārtop te par klaunu, te karuseli. Vienā brīdī viņš pat iedomājies, ka vislabprātāk tagad sēdētu lidostas kafejnīcā un nesteidzīgi divatā ar sievu malkotu kādu atspirdzinošu kokteili.
Šāda doma Jānim atgādinājusi līdzīgu ainu no citas reizes lidostā.
Kāds vīrietis pirms izlidošanas bija pasūtījis vairākus stipros dzērienus. Toreiz Jānis nodomājis – kas, nez, tam nabaga cilvēkam noticis? Tomēr tagad pārgurušajam Jānim radās, viņaprāt, gluži saprotama versija – iespējams, vīrietis vienkārši ceļojis kopā ar hiperaktīvu divgadnieku. Runājot Jāņa vārdiem, tādā gadījumā sievai gan pēc tam nāktos pieskatīt ne tikai bērnu, bet arī vīru. Lai gan pats vīrs par to, visticamāk, nesūdzētos.
Gaidīšana turpinājās. Sieva krāja soļus, staigājot pa termināli, viens bērns tika pie čipsiem, otru Jānis mēģināja aizmidzināt. Un tad pienāca vēl viens paziņojums – lidojums kavēsies vēl par pusstundu.
Atvaļinājums vēl nebija sācies, bet Jānim jau gribējās mājās. Un gribot negribot, viņam prātā atkal esot atausis vīrietis, kuru reiz bija redzējis lidostā…
Protams, viss beidzās labi. Galu galā lidmašīna pacēlās un ceļojums izvērtās gana jauks un bez turpmākām problēmām. Tomēr, klausoties šajā traģikomiskajā stāstā, sapratu, ka tas patiesībā ir par daudz ko vairāk nekā tikai ceļošanu ar maziem bērniem.
Jānis pasmaidīja un izdomāja savu versiju par lidostā redzēto vīrieti. Taču viņš tā arī nekad neuzzinās, kā bija īstenībā. Un droši vien, ja ne šis stāsts, arī mēs, ieraugot Jāņa ģimenes ceļojuma bildes Instagramā, nekad neuzzinātu, kas notika pirms to uzņemšanas.
“Salīdzini sevi ar to cilvēku, kas biji vakar, nevis ar kādu citu šodien,” vēsta viens no kanādiešu klīniskā psihologa, profesora Džordana Pītersona 12 dzīves likumiem.
Varbūt tāpēc reizēs, kad ieejam Instagramā un pieķeram sevi domājot: “Es arī tā gribētu” vai “Kaut man būtu tāda dzīve”, ir vērts atcerēties, ka mēs redzam tikai nelielu daļu no otra cilvēka stāsta. Pārējo mēs bieži vien aizpildām ar saviem pieņēmumiem. Un tas gandrīz nekad nav godīgs salīdzinājums.