Vēlme pēc sava mājokļa ir, bet cenas un kredīts attur

Mājokļa iegāde ir viens no finansiāli lielākajiem lēmumiem cilvēka dzīvē, un iedzīvotāji to šobrīd vērtē ļoti piesardzīgi. Jaunākā Baltijas mēroga aptauja liecina, ka Latvijas iedzīvotāji jaunam mājoklim ir gatavi tērēt vismazākās summas kaimiņvalstu vidū. Lai gan vēlme pēc jaunas dzīvesvietas ir daudziem, reālu pirkumu iedzīvotāji bieži vien atliek.

Mūsdienu ekonomiskā situācija un ģeopolitiskie apstākļi liek rūpīgi pārdomāt lielus tēriņus. Dati rāda, ka vēlme mainīt dzīvesvietu ir teju pusei Latvijas iedzīvotāju, taču konkrēti plāni tuvākajiem trīs gadiem ir vien katram piektajam. Lai noskaidrotu, cik aktuāls šis jautājums ir reģionos, uzrunātie Valmieras iedzīvotāji dalās ar saviem plāniem.

Vineta Ārense norāda: “Jā, ir tāds plāns un mērķis šogad iegādāties mājokli, jo gribas lielāku un plašāku platību. Bērni aug un katram vajag savu istabu.”

Turpretī Baiba Mince atzīst, ka pašlaik nedomā par pārmaiņām: “Nu, pašreiz man tas nav aktuāli, jo mums jau ir ģimenes mājoklis un nav tādas nepieciešamības.”

Arī Nora Urbāne saredz mājokļa maiņu nākotnē, sakot: “Tuvāko piecu gadu laikā noteikti gribētos iegādāties mājokli, bet šogad nē. Gribas savu īpašumu un ir pienācis tāds vecums, ka vai tu tagad nopērc par labiem nosacījumiem, vai vēlāk būs grūtāk.”

Savukārt Sergejs Zubovs plāno māju celt pats: “Ir plānā pašam uzbūvēt māju, jo gribas dzīvot ārpus pilsētas – lai ir sava zeme un savs dārziņš.”

Aptauja norāda, ka galvenie iemesli ieceru atlikšanai ir augstās mājokļu cenas un bailes no ilgtermiņa parādsaistībām. Kamēr Igaunijā un Lietuvā iedzīvotāji daudz biežāk apsver īpašumus virs simt piecdesmit tūkstošiem eiro, divas trešdaļas Latvijas sabiedrības meklē mājokli cenu kategorijā līdz simt tūkstošiem. Šī piesardzība tieši atspoguļojas arī ikmēneša maksājumos. Ja kaimiņvalstīs kredītam gatavi atvēlēt līdz pat astoņsimt eiro, Latvijā lielākajai daļai griesti ir sešsimt eiro mēnesī. 

Uzrunātā valmieriete Sanita Ķeņģe teic: “500 eiro stabili varētu maksāt, bet noteikti vairāk arī varētu.”

Vineta Ārense papildina: “Droši vien tie būtu vairāk nekā 500 eiro mēnesī, ja tas ir hipotekārais kredīts.”

Tikmēr Nora Urbāne rēķinās ar summu, kas līdzvērtīga īrei: “Tas varētu būt kā īres maksa. Teiksim, līdz 400 eiro būtu ļoti labi.”

Savukārt Sergejs Zubovs uzsver pirmās iemaksas nozīmi: “Bija atkarīgs no pirmās iemaksas, bet laikam man tika aprēķināts kaut kur tūkstoš simts eiro mēnesī. Tas būtu tas, ko var.”

Iedzīvotāju piesardzība skaidri redzama arī banku statistikā. Kamēr kaimiņvalstīs, īpaši Tallinā un Viļņā, jauno projektu tirgus attīstās straujāk, un cilvēki izvēlas jaunbūves, Latvijā lielākā daļa pircēju joprojām iegādājas sērijveida dzīvokļus vecākās mājās. Tomēr eksperti uzsver, ka noteicošā atšķirība starp Baltijas valstīm meklējama nevis ienākumu līmenī, bet gan pircēju psiholoģijā. 

“SEB bankas” valdes loceklis Arnis Škapars skaidro: “Ienākumu ziņā nav nemaz tik liela atšķirība no Lietuvas, piemēram. Jā, Igaunijā ir 20% augstāki ienākumi cilvēkiem, bet ar Lietuvu tā atšķirība nav tik liela. Īpaši, ja mēs paņemam mūsu sakārtoto un augošo Rīgu – es domāju, Lielrīgu un visu Pierīgu. Es teiktu, atšķirība nav liela, bet psiholoģiski latvieši ir piesardzīgāki dažāda iemesla dēļ. Droši vien mēs atceramies, ka ir tāds teiciens, ka parāds nav brālis, un mums tas teiciens joprojām kaut kur ir. Mūsu apetīte aizņemties ir zemāka pašreizajā posmā nekā kaimiņiem, un es redzu, ka kaimiņvalstu cilvēki aizņemas lielākas summas un agresīvāk – proporcionāli vairāk pret ikmēneša ienākumiem. Tātad, viņi, iespējams, vairāk tic, ka nekādas ķibeles nebūs un mana dzīve kļūs tikai labāka.”

Cita tendence vērojama jaunās paaudzes vidū. Lai gan nelielā starta atalgojuma dēļ viņiem uzkrāt pirmo iemaksu ir visgrūtāk, pat finansiālu iespēju gadījumā jaunieši arvien biežāk izvēlas mājokli īrēt. Banku speciālisti to skaidro ar vēlmi saglabāt mobilitāti un nesaistīt savu dzīvi ar vienu konkrētu valsti, kas nākotnē liks arī nekustamā īpašuma tirgum pielāgoties šiem jaunajiem paradumiem.