Lielai daļai cilvēku klusums ir mokošāks par pirmajiem pavasara odiem! No rīta, līdzko acis vaļā, tā roka sniedzas pēc pults, lai ieslēgtu televizoru, radio, plašu atskaņotāju vai jebko citu, kas spējīgs izdot daudz maz sakarīgas skaņas. Pēc rīta kafijas atveras automobiļa durvis un tur roka automātiski nogrābstās gar veco labo kasešu magnetofonu vai, iespējams, pat gar CD atskaņotāju. Zinot, ka Latvijā vidējais automobiļu vecums ir uz piecpadsmit gadu robežas, multimedija centrs ar ekrānu un iespēju bez vadiem savienot žēlīgos skaļruņus ar pašu dārgāko mobilo telefonu, ir visai reta parādība.
Kāds klausās pūtēju orķestra maršus, lai pamostos. Kādam pie sirds liriskas balādes, lai iesnaustos. Citi iesprauž modernās mūzikas kaseti, lai saprastu, ka nekad nav tik slikti, lai nebūtu vēl šausmīgāk. Katram savs ceļš ejams, un tikai Mazās Kalnu ielas samurajs iet vientulībā un klusumā.
Mūzika ir sena kā pasaule, un tas ir viens no cilvēka izpausmes veidiem, kas rada emocijas. Reizēm labas, reizēm sliktas. Ja atskan no skaļruņiem tā dīvainā mūsdienu jodelēšana pakistāniešu stilā, tad emocijas var pārvērsties pat agresijas lēkmē.
Mūzika ir neatņemama cilvēka dzīves sastāvdaļa, kas pavada mūs no bērnības līdz vecumam. Tā ne tikai izklaidē, bet arī dziļi ietekmē mūsu psihisko stāvokli – emocijas, garastāvokli, motivāciju un pat kognitīvās spējas.
Zinātniskie pētījumi rāda, ka dažādi mūzikas žanri aktivizē atšķirīgas smadzeņu daļas, izraisot specifiskas reakcijas. Piemēram, mūzika var stimulēt dopamīna izdalīšanos, kas saistīta ar prieku un mīlestību, vai arī ietekmēt limbisko sistēmu, kas kontrolē emocijas. Kā tieši klasiskā, roka, popa, džeza un elektroniskā mūzika iedarbojas uz cilvēka psihi?
Klasiskā mūzika bieži tiek saistīta ar pozitīvu ietekmi uz kognitīvajām funkcijām un stresa samazināšanu. Pētījumi liecina, ka, klausoties Bēthovena vai Mocarta skaņdarbus, cilvēkiem uzlabojas koncentrēšanās spējas un atmiņa. Tas saistīts ar “Mocarta efektu” – fenomenu, kur mūzika uzlabo telpisko domāšanu. Klasiskā mūzika regulē garastāvokli, samazinot trauksmi un veicinot relaksāciju. Tā aktivizē smadzeņu zonas, kas saistītas ar mieru, piemēram, hipokampu un amigdalu.
Terapijā to izmanto depresijas un miega traucējumu ārstēšanai, jo tā rada spriedzes atrisinājuma modeļus, kas nomierina prātu. Tomēr efekts ir individuāls – tiem, kas pieraduši pie klasikas, tas, protams, ir spēcīgāks. Būsim godīgi, arī klasiskā mūzika ir dažāda, un tas pats vecais zēns Bahs šķiet depresīvāks par Eirovīzijas finālu. Un tomēr šajā mūzikas žanrā pasaules slavenie komponisti pratuši ieprogrammēt miera algoritmu, tādēļ pat spējš lielo bungu rībiens, kurš vienā mirklī pamodina visus filharmonijas zāles klausītājus, uzmundrina, bet ne satrauc.
Roka un smagā metāla mūzika, savukārt, bieži izraisa enerģijas pieplūdumu un adrenalīna izdalīšanos. Ja nu kāds nezina, tad ekstrēmi sporta veidi, spraigas situācijas un “Prodigy” dziesmas veicina adrenalīna izmešanu un ne tā uzkrāšanu, līdz ar to teiciens “Ķert adrenalīnu” ir tikpat absurds kā “briesmīgi skaists”.
Žanri kā roks vai metāls var palielināt motivāciju un fizisko aktivitāti, jo to ritms un intensitāte stimulē motoro sistēmu smadzenēs. Tomēr pētījumi rāda, ka roks vai smagais metāls dažiem cilvēkiem izraisa negatīvas emocijas: palielina naidīgumu, skumjas, spriedzi un nogurumu, samazinot garīgo skaidrību un relaksāciju. Tas notiek, jo agresīvie elementi aktivizē cīņas vai bēgšanas reakciju. Interesanti, ka fani šajos žanros atrod emociju izlādi, palīdzot tikt galā ar frustrāciju. Tādēļ roks var būt terapeitisks dusmu vadīšanai, bet noteikti ne visiem.
Popmūzika jeb populārā mūzika, ar tās atkārtojošajiem ritmiem un vienkāršajām melodijām, ir paredzēta, lai ātri ietekmētu smadzenes. Tā veicina dopamīna izdalīšanos, radot prieka sajūtu un uzlabojot garastāvokli. Populārās dziesmas bieži ir vidēji priecīgas vai pat skumjas, kas ļauj klausītājiem justies saistītiem. Pētījumi parāda, ka popmūzika uzlabo atmiņu un sociālo saikni, jo to ir viegli atcerēties un tā ir piemērota dejošanai. Tomēr pārāk daudz popa var radīt “ausu tārpu” efektu, kad melodija “iesprūst” galvā, izraisot kairinājumu. Psiholoģiski tas saistīts ar smadzeņu atkārtojuma sindromu, kas veicina pozitīvas asociācijas. Lai gan nedēļu no vietas galvā dunošs Kaspara Markševica dziesmas “Meitene ar zaļām acīm” piedziedājums nekādas īpaši labas asociācijas neatstās. Visu ar mēru un bez fanātisma!
Džeza un blūza mūzika ietekmē emociju regulāciju dziļākā līmenī. Šie žanri, ar to improvizāciju un sarežģītām harmonijām, stimulē reflektīvo domāšanu un palīdz apstrādāt negatīvas emocijas. Džezs palielina pozitīvas un negatīvas emocijas bez uzbudinājuma pieauguma, bet blūzs var palīdzēt izpaust skumjas, veicinot katarsi. Pētījumi liecina, ka šādi žanri korelē ar atvērtību un introspekciju personībā. Tie aktivizē smadzeņu zonas, kas saistītas ar atmiņu un emocijām, palīdzot depresijas gadījumos.
Elektroniskā un hip-hopa mūzika palielina uzbudinājumu un pozitīvas emocijas, lai kā mums tas dīvaini neizklausītos. Ritmiskā un enerģiskā mūzika, kā EDM vai reps, veicina motivāciju un sociālo iesaisti, izraisot dopamīna pieplūdumu. Tā ir efektīva sportā vai darbā, kur vajadzīga enerģija. Tomēr pārspīlēta klausīšanās var izraisīt trauksmi, jo intensīvie bīti stimulē perifēro nervu sistēmu.
Kopumā mūzikas ietekme ir atkarīga no individuālajām īpašībām – personības, pieredzes un konteksta. Tā var būt terapeitiska, uzlabojot mentālo veselību, bet var būt arī negatīva, ja neatbilst garastāvoklim. Visbēdīgāk būs ar tā dēvēto alternatīvo mūziku, kuru visbiežāk sev piedēvē tie izpildītāji, kam ir problēmas ar mūzikālo dzirdi un talantu. Lai arī bieži vien tā šķiet komiska vai pat uzjautrinoša, patiesībā tā degradē nervu sistēmas laimes hormona izdalīšanos, jo pat cilvēkam ar “ziloni uz auss” kakofonija rada nepatīkamas emocijas. Eksperti apgalvo, ka kaut kas līdzīgs notiek arī tad, ja sajaukti atskaņošanas saraksti un netīšām nospiesta podziņa “punk rock”.