Pieminot 1940. gada 17. jūniju – dienu, kad tika okupēta Latvija, Okupācijas muzejā atklāja izstādi “Hibrīdkarš pret Latviju. 1939–1940”. Izstāde aicina paraudzīties uz tā laika notikumiem no šodienas skatupunkta un atklāj līdzības metodēs, ko Padomju Savienība izmantoja, lai okupētu Latviju ar šodienas hibrīdkaru.
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā ar hibrīdkaru sastopas arī Latvija, tomēr tā nebūt neesot pirmā reize. Daudzas pazīmes liecinot, ka arī 1939. – 1940. gadā, kad Latvija zaudēja savu suverenitāti, tika izmantoti hibrīdkara elementi.
”Protams, visas šīs lietas, ko mēs redzējām 1940. gadā, varbūt nepiepildās pilnībā, bet metodes un veidi, kā tas tiek darīts, lielākoties ir palicis ļoti līdzīgs. Jā, mainās tehnoloģijas, bet konceptuāli tie procesi ir tādi paši,” skaidro vēsturnieks un izstādes “Hibrīdkarš pret Latviju. 1939–1940” autors.
Pieminot 86. gadskārtu, kopš padomju karaspēks okupēja Latviju, Okupācijas muzeja ārtelpā atklāta izstāde “Hibrīdkarš pret Latviju. 1939–1940”. Kārlis Dambītis gan teic, ka vēsturnieki vēl varētu pastrīdēties par izstādes nosaukumu, bet notikumiem toreiz un tagad esot daudz kopēja: ”Šajā gadījumā tas uzsvars ir uz to, lai sabiedrībai varētu parādīt – norādīt, vilkt kaut kādas līdzības ar notikumiem pagātnē ar notikumiem, kas notiek mums apkārt. Ekspozīcijā viens no pēdējiem stendiem mums ir arī ielikts tas, ko mūsu pašu muzejs piedzīvoja pirms pāris gadiem.”
Kā viens no hibrīdkara aspektiem ir arī sabiedrības šķelšana ar viltus ziņām, kas arī esot kopīgas gan mūsdienām, gan 1940. gadam, vien toreiz interneta un sociālo tīklu vietā bija avīzes un vietējās iedzīvotāju tikšanās vietas.
Rīdzinieks, Lutera Akadēmijas docents Guntis Kalme, aplūkojot izstādi, teic, ka attieksme ir viena un tā pati: ”Vērtību attieksme ir viena un tā pati. Proti, tas ir tas ļoti vecais princips, manuprāt, vēl no 1555. gada, kas saucas – kā reliģija, tā teritorija. Šodien mēs to varam pārtulkot – kā vērtības, tā teritorija. Proti, vispirms tiek okupēta valsts ar svešām anticivilizācijas vērtībām. Šinī gadījumā mainīga valdība, draudu uzbrukumus, ultimāts, Abrene un viss pārējais. Un tad, kad mēs esam zaudējuši savu pretestības gribu, jautājums par tehnisko aneksiju ir vienkārši tehnisks jautājums, kas arī tika izdarīts. Tieši tas pats atkārtojās Krimā un tika mēģināts Donbasā un Doneckā.”
”Ir paralēles, noteikti, tikai toreiz, varbūt, nebija tādas iespējas, kā šodien, bet Krievijā visu laiku ar to nodarbojās.” – Kas mums, kā sabiedrībai būtu vairāk jādara, lai arī turpinājums nesanāktu paralēls? “Pašiem jāmācās iepazīt internetā viltus ziņas” stāsta Latvijas okupācijas izpētes biedrības valdes priekšsēdētāja Ruta Pazdere.
Izstāde, kas izvietota Okupācijas muzeja ārtelpā būs apskatāma visu diennakti vismaz pusgadu.