Cilvēkiem kopumā ir stipri vien mazas zināšanas par “labo” un “slikto”. Lielākā daļa mūsdienu cilvēku uzskata, ka demokrātija ir visatļautība, ignorējot vai pat nesaprotot, ka arī demokrātijā valda likumi, noteikumi, morālās un ētiskās normas. Ka nosaukt internetā kādu par “stulbu āzi” nav gluži tas pats, kas izteikt konstruktīvu kritiku, kas pamatota ar personisko viedokli. Protams, neaizskarot nevienu personīgi.
Vai skaļš, nevaldāms knēvelis teātrī vai lepnā restorānā ir kultūras trūkums vai normāla parādība? Tas, ka šādas situācijas ir uz katra stūra, ir nenoliedzams fakts, taču vai tas ir fakts, ka šāda rīcība jāuztver kā norma?
Kad mēs augām, tad gan tā nebija – līdz sāpēm dzirdēts teiciens, kurš droši vien ir tieši tikpat sens kā pati pasaule. Droši vien tā domāja arī alu cilvēks, kuram, dzenoties pakaļ dinozauram, kāju pēdā iedūrās bērneļu izmētātie mamuta kauli. Tas ir gluži parasts paaudžu konflikts vai mūsu pašu nolaidība nākamās paaudzes audzināšanas procesā? Mēs, protams, varam minēt vai zīlēt kafijas biezumos, bet zinātnieki šajā jautājumā ieguldījuši ne mazums pūļu un zināšanu!
Paaudžu atšķirības ir mūžīga tēma, kas atkal un atkal aktualizējas sabiedrībā. Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, cilvēki, kas dzimuši 1960. un 1970. gados – tā dēvētie “baby boomers” un agrīnie “Gen X” paaudzes pārstāvji – bieži sūdzas par jauno paaudzi. Par “millennials”, kas dzimuši aizvadītā gadsimta astoņdesmitajos un deviņdesmitajos gados, kā arī “Gen Z”, kuri dzimuši pēc 1997. gada.
Vispirms aplūkosim vecāko paaudzi. Cilvēki, kuri dzimuši 1960. un 1970. gados, auga laikā, kad Latvija bija daļa no Padomju Savienības. Viņi pieredzēja deficītu, stingru disciplīnu skolā un darbā, kā arī pāreju uz neatkarību deviņdesmito gadu sākumā. Šī paaudze raksturojas ar spēcīgu darba ētiku – lojalitāti darba devējam, gatavību strādāt garas stundas un uzskatu, ka panākumi nāk caur smagu darbu.
Pētījumi rāda, ka “baby boomers” vērtē stabilitāti, karjeras lojalitāti un materiālo drošību. Viņi bieži uzskata, ka darbs ir dzīves centrā, un mazāk pievērš uzmanību balansam starp darbu un personisko dzīvi. Latvijā šī paaudze veido aptuveni 14 procentus no darba tirgus, bet viņi nereti ieņem vadības pozīcijas, pateicoties pieredzei.
Turpretī jaunā paaudze – “millennials” un “Gen Z” – auga pavisam citā vidē. Viņi piedzīvoja digitālo revolūciju, globalizāciju un ekonomiskās krīzes, piemēram, 2008. gada finanšu katastrofu. Latvijā “Gen Z” ienāk darba tirgū ar uzsvaru uz fleksibilitāti, tehnoloģijām un personīgo attīstību. Pētījumi liecina, ka viņi vēlas elastīgu darba laiku, attālinātu darbu un jēgpilnu nodarbošanos, nevis tikai algu. Tiesa gan, arī šeit jaunieši neizrāda īpašu kautrību un pat bez jebkādām zināšanām, pieredzi un prasmēm uzstājīgi pieprasa atalgojumu, kas darītu laimīgu pat īstus nozares profesionāļus.
Viņi ir digitālie “iedzimtie”, kas izmanto sociālos tīklus darba meklēšanai un komunikācijai, bet mazāk paļaujas uz tradicionālām metodēm, kā klātienes sarunas vai vismaz pārrunas pa telefonu. Latvijā Z paaudze veido tikai piecusprocentus no darba spēka, bet viņi sagaida darba vietas pielāgošanos savām vajadzībām un nav gatavi pieņemt darba devēja noteikumus.
Vai tas ir tikai paaudžu konflikts? Vēsturiski paaudžu nesaskaņas ir bijušas vienmēr. Senie grieķi sūdzējās par jauniešiem, ka tie ir izlutināti un necieņpilni. Mūsdienās pētījumi apstiprina, ka atšķirības starp paaudzēm ir mazas un bieži balstītas uz stereotipiem, nevis faktiem.
Piemēram, lai gan “boomers” redz jaunos kā mazāk strādīgus, dati rāda, ka “Gen Z” un “millennials” strādā tikpat daudz, bet citādi – efektīvāk izmantojot tehnoloģijas.
Latvijā bieži vien komunikācijas atšķirības rada pārpratumus – vecākie dod priekšroku zvanam vai klātienes sarunai, bet jaunie – īsziņām un emocijzīmēm, kas vecāka gada gājuma cilvēkiem šķiet necieņpilni. Tas ir sociālo un tehnoloģisko izmaiņu rezultāts, nevis izlaistība.
Tomēr daži argumenti par jaunās paaudzes “izlaistību” nav bez pamata. Latvijā un pasaulē jaunieši mazāk vēlas strādāt fiziski smagos darbos un sagaida ātru karjeras izaugsmi. Stereotipi par “Gen Z” kā “lēkātājiem” no darba uz darbu pastāv, jo viņi maina darbu biežāk, meklējot labākas iespējas.
Pieredzes bagātākie bieži vaino audzināšanu – iepriekšējo paaudžu vecāki bija stingrāki, bet mūsdienu mammas un tēti, kuri paši ir “millennials” paaudzes pārstāvji, dod bērniem vairāk brīvības, veidojot visatļautību.
Pētījumi rāda, ka “Gen Z” ir ambiciozi un inovatīvi, bet viņu “izlaistība” bieži ir mīts. Daudzi jaunieši vēl agrīnā vecumā cīnās ar garīgās veselības problēmām un ekonomisko nedrošību. Tas ir izturības trūkums, kurš diemžēl ar katru nākamo paaudzi samazinās platiem soļiem. Lietas, kas mūsdienu sešdesmitgadniekam šķiet pašsaprotamas un viegli pārvaramas, jauniešiem ir teju vai traģēdija un biļete depresijas virzienā. Tajā pat plauktā liekama nenoturība pret kritiku, aizrādījumiem vai atteikumiem.
Secinājumā – atšķirības starp mums lielākoties ir paaudžu konflikts, ko pastiprina straujās sabiedrības izmaiņas. Latvijā, kur darba tirgus mainās digitalizācijas dēļ, vecāko paaudžu pieredze var papildināt jauno tehnoloģisko prasmi. Nevis vainot izlaistību, labāk veicināt sapratni – apmācības komunikācijā un fleksiblās darba politikās. Galu galā, katra paaudze domā, ka viņu laiks bija labāks, bet progress nāk caur sadarbību.
Savukārt jauno māmiņu un tētu visatļautības sindroms ir nekas cits kā elementāras pieklājības, ētikas un kultūras jautājums. Diemžēl jebkurā paaudzē ir liels ganāmpulks ar melnajām aitām un tam nav sakara ar paaudžu konfliktu!