Vai esi redzējis zīmējumu, kas izskatās kā fotogrāfija? Bet portretu, kurā ieskatoties ir sajūta, ka acis ir dzīvas? Šādu darbu izstāde patreiz ir skatāma Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā. Atlikušas vien dažas dienas, taču ticiet — ir vērts mainīt ierasto dienas ritmu un paspēt to apmeklēt.
Tas ir stāsts par mākslinieci Irinu Krjučkovu. Man gribas teikt – unikālu personību, kura zīmē portretus ar dvēseli. Viņas mīlestība ir suņi. Un tieši suns Forrests mainīja mākslinieces dzīvi, no rosīgās Rīgas restorānu biznesa pasaules atvedot uz mierpilno Sauleskalnu Madonas novadā, kur top mākslas darbi, kas atrodami 28 valstīs. Par viņu rakstījuši un viņu intervējuši specializētie kinoloģijas un mākslas izdevumi, bet plašākais darbu kopums pašlaik skatāms izstādē “Acis, kas runā” jau pieminētajā Madonā.
Ar mākslinieci un viņas dzīvesbiedru Aleksandru Grietiņu tiekamies Bērzaunes pagasta Sauleskalnā, studijā, kas ienācēju sagaida ar īstenu mākslas pieskārienu. Tur arī tieku cienāta ar kafiju un pašas Irinas ceptu dievīgi gardo šokolādes kūku, un izbaudu draudzīgu sarunu, kurā ieklausīties būtu interesanti ikvienam. Bet nu par visu pēc kārtas.
Irina Krjučkova kopā ar dzīvesbiedru Aleksandru Grietiņu un saviem suņiem. Foto no Irinas privātā arhīva
Irina, izstādē “Acis, kas runā” ir 185 portreti, no kuriem lielākā daļa ir suņi. Tu zīmē tikai suņus? Kā vispār sākās tavs ceļš uz mākslas pasauli, varbūt pārmantots?
Manā dzimtā nav bijis profesionālu mākslinieku, lai gan mans vectēvs nedaudz zīmēja. Bērnībā vecāki mani vispirms sūtīja baletskolā, pēc tam mūzikas skolā — akordeona klasē. Tas viss, protams, attīsta personību, taču iekšēji es vēlējos zīmēt. Tā kā mākslas skolā vecāki neparko mani nelaida, pati pieteicos zīmēšanas pulciņā toreizējā Rīgas Pionieru pilī. Atceros, ka bija jāzīmē valstu karogi un ainavas, tas, ko biju redzējusi laukos pie vecmāmiņas. Tad nu uzzīmēju govi un ar to mans pirmais mēģinājums beidzās. Tad sekoja gandrīz desmit gadi bez zīmēšanas. Vēlāk, jau strādājot restorānu biznesā, reiz pārzīmēju fantāzijas ilustrāciju no žurnāla vāka. Aiznesu to uz darbu, parādīju kolēģiem — un neviens neticēja, ka to uzzīmēju es. Iespējams, tieši tas kļuva par impulsu nopietni meklēt iespēju mācīties zīmēšanu.
Vai tu apzināti nolēmi mācīties profesionāli?
Jā, es iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas sagatavošanas kursos. Mūs sadalīja divās grupās — aptuveni pa 25–30 cilvēkiem. Šādos apstākļos individuāla pieeja bija gandrīz neiespējama. Man paveicās — es atradu lielisku pedagogu, mākslinieci un pasniedzēju Ludmilu Perecu. Pie viņas mācījos vairāk nekā trīs gadus. Tieši viņa man deva nopietnu akadēmisko pamatu. Tāpat es pabeidzu vasaras skolu Sanktpēterburgas Iļjas Repina Mākslas akadēmijā, noslēgumā saņemot sertifikātu. Pat pēc studiju beigšanas pirms vairāk nekā desmit gadiem es turpinu mācīties. Un, jā, Iļjas Repina Mākslas akadēmija ir vieta, kur konkurss ir ļoti liels, dažs studēt gribētājs startē pat piecas vai sešas reizes. Arī mācību maksa ir liela, taču ar naudu vien nepietiks. Ja nav prasme zīmēt, nopirkt studiju vietu nevarēs. Taču es tur tiku iekšā un patiesībā biju viena no labākajām zīmētājām. Tas bija laiks, kad sapratu – ja daru, tad nopietni.
Tavos darbos izmantotas ļoti dažādas tehnikas.
Jā, es strādāju ar pasteļiem, akvareli, krāsainajiem zīmuļiem, ogli un grafīta zīmuli. Katrs materiāls ir atsevišķa valoda ar savām iespējām un niansēm. Vienu un to pašu suni var uzgleznot četrās tehnikās un būs četras dažādas emocionālās versijas.
Foto no Irinas privātā arhīva
Bet kāpēc tieši suņi? Arī tev ir Veimāras putnu suns Forrests. Varbūt arī viņam ir kāda loma tavā stāstā?
Forrests lielā mērā mainīja manu dzīvi. Tā ir medību šķirne, kas prasa nopietnu pieeju audzināšanai un apmācībai. Viņš ir medību suns, putnu suns. Ļoti inteliģents, ļoti prasīgs. Dzīvojot ar šādu šķirni, tu pats kļūsti disciplinētāks. Un jutīgāks. Mēs piedalījāmies izstādēs, sacensībās, nodarbojāmies ar hendlingu, frisbiju, kanikrosu, gājām medībās. Es gan biju mednieks bez ieroča, ar suni. Brīžiem Forrestam bija treniņu vairāk nekā man. Un tieši treniņos es iepazinos ar Aleksandru un mūsu ceļi savijās. Es atstāju darbu Rīgā un pārcēlos uz laukiem. Un beidzot pilnībā pievērsos dzīvnieku portretiem.
Visvairāk tu esi atpazīstama ar īru vilku suņu portretiem.
Jā, tiesa. Es dievinu Veimāras suņus, bet gleznoju galvenokārt īru vilku suņus. Kad pirmo reizi ieraudzīju viņu dabā, bija sajūta, ka viņš izkāpis no viduslaiku leģendas. Neraugoties uz iespaidīgo augumu – ap metru skaustā – viņi saglabā smalkumu un iekšēju maigumu. Tik daudz grimases, šķiet, tikai viņi spēj izveidot. Un jā, tur ir kāds stāsts. Reiz treniņos es iepazinos ar Larisu Blaževiču, kura izdod žurnālu par īru vilku suņiem 22 valstīs. Darbs viņai patika, mani uzaicināja uz interviju, un tā par mani uzzināja vilku suņu audzētāji un cienītāji dažādās valstīs. Kopš tā laika ievērojama daļa pasūtījumu nāk no ārvalstīm. Taču man svarīgākais nav ģeogrāfija. Galvenais ir noķert tieši to skatienu, kas pieder konkrētajam sunim un ko atpazīst viņa saimnieks.
Esmu sadarbojusies ar starptautiskām kinoloģijas kopienām un šķirņu audzētājiem, intervēta specializētajos izdevumos , tostarp Amerikā. Īru vilku suņu audzētāju aprindās mani jau atpazīst, un kā smejos – Amerikā pat vairāk nekā Latvijā.
Vai tev ir kādas lielākas nākotnes ieceres?
Pašlaik manā mājaslapā tiek izstrādāts projekts “202 Wolfhounds” – īru vilku suņu portretu kolekcija ar īsiem stāstiem par katru no tiem. Tāpat plānoju darbu sēriju par savvaļas dzīvniekiem. Dažas ieceres lai paliek pārsteigums.
Foto no Irinas privātā arhīva
Ja atgriežamies pie izstādes Madonā, tās nosaukums ir “Acis, kas runā”. Vai tas ir tavs radošais manifests?
Jā, man dzīvnieka portrets sākas ar acu skatienu. Tur ir raksturs, attieksme pret pasauli, viņa daba.
Bet kā notiek šis process? Tev atsūta fotogrāfiju un tu vienkārši pārzīmē?
Nē. Man ir svarīgi vispirms sajust suņa būtību. Mani interesē personība. Ja tas ir pasūtījuma darbs, es lūdzu vairākas fotogrāfijas un nelielu aprakstu par dzīvnieka raksturu. Fotogrāfijas dod ārējo formu, bet stāsts palīdz ielikt emocionālo dziļumu. Un arī video, ja ir. Tad es redzu, kā viņš kustās, saprotu, kāds viņš ir. Vai bija. Bieži tie ir piemiņas portreti, tāpēc atbildība ir ne tikai profesionāla, bet arī ētiska. Un vēl – man ir jāuzglezno nevis suns kā tāds, bet konkrētais suns. Ar viņa dzīves pieredzi.
Cik ilgā laikā top tāds darbs?
To grūti tā atbildēt. Trīs, četras dienas zīmēju, tad nolieku darbu malā. Man jāatpūšas no viņa, viņam no manis. Pēc tam atkal paņemu, saprotu, vai vajag ko papildināt. Reizēm gadās, ka trīs, četras reizes sāku no jauna, jo liekas, ka kaut kas neapmierina. Un kuriozākais, ka reizēm uzzīmēju vairākus darbus, gribot panākt labāku rezultātu, nofotografēju visus un aizsūtu pasūtītājam, un viņš izvēlas to pašu pirmo. Patiesībā agrāk zīmēt bija vieglāk. Tagad, kad zini vairāk, rodas atbildība par katru pieņemto lēmumu. Svarīgi saglabāt vieglumu un nepārslogot darbu ar liekām detaļām. Bet jā, man ir labs kritiķis – mans vīrs. Viņš arī ir mākslinieks, mēbeļu dizaineris un ražotājs. Ja agrāk viņš bija sajūsmā par jebko, pašu vienkāršāko vabolīti, ko uzzīmēju, tad tagad viņš ir jau sajutis, ko no manis var sagaidīt un līdz ar to arī kritiskāk pieiet.
Te gan nelielai atkāpei jāpiebilst, ka uzreiz ir redzams, cik ļoti Aleksandrs lepojas ar savu sievu un viņas talantu. Un ir jau arī par ko. Tas tiešām ir unikāls meistardarbs, kas raugās teju vai dzīvām acīm no gleznas rāmja. Līdz niansei atstrādāts, sajusts, izdzīvots, iedzīvināts. Un suņu saimnieku novērtēts. Bet pati Irina atzīst, ka agrāk, laikā, kad vēl nebija akadēmiskās izglītības, zīmēt bijis vieglāk. To pašu pirmo, jau pieminēto no žurnāla vāka pārzīmēto sievieti Irina uzgleznojusi ar parastajām guaša krāsām, ko katrs savulaik esam pirkuši sev skolas solam. Neko nezinot par krāsu jaukšanu, pareizām tehnikām, vien vadoties no sirds. Šobrīd, kad talantam piepulcējušās zināšanas, arī pati kritiskāk vērtē, un ne reti pat nevietā.
“Zīmējumam jābūt vieglam, tam jāļaujas tapt. Tad arī darbs būs izdevies,” tā nosaka Irina.
Foto no Irinas privātā arhīva
Tu esi apguvusi un sasniegusi tik daudz. Vai ir kāda doma, kuru no tehnikām vēl gribētu apgūt?
Jā, es gribētu apgūt gleznošanu ar eļļas krāsām. Es to esmu darījusi, taču varētu vēl mācīties un pilnveidoties. Tiesa, tas ir pavisam kas cits, un kas zina, varbūt ar laiku arī sanāks tam pievērsties. Šobrīd turpināšu strādāt jau ierastajā stilā.
Tu esi māksliniece ar Dieva dotu talantu. Kā tavas dienas aizritēja līdz pārbraukšanai uz Sauleskalnu?
Es esmu dzimusi Murmanskā, bet visu dzīvi dzīvojusi Latvijā. Bērnībā visas brīvdienas un vasaras pavadīju pie vecmāmiņas Dobeles pusē. Tur bija visdažādākie mājdzīvnieki, un man patika viņus vērot. Es vienmēr vēroju dzīvniekus viņu dabiskajā vidē, gan laukos, gan vēlāk ceļojumos.
Bet kur tava dzīve aizritēja tieši pirms pārbraukšanas uz Madonas pusi?
Es strādāju Rīgā, restorānu biznesā. Sākotnēji biju viesmīle, tad mani pamanīja kāds uzņēmējs, piedāvāja darbu komandā, kura veidoja tā laika jaudīgākos Rīgas restorānus. Darīju, plānoju, menedžēju visu, sākot no trauku iepirkuma līdz personāla vadībai un restorāna atvēršanai. Faktiski lēnām kļuvu par grupas līderi, vadīju apmācības, tas bija darbīgs un interesants laiks. Taču es lēmu par aiziešanu no tā, nomainot spraigo Rīgas ritmu pret lauku ainavu aiz loga. Un tagad katru dienu par to priecājos, jo dzīvojot ārpus pilsētas, kur vien paskaties — jau gatavs sižets. Bezmaz vai jāsāk ainavas gleznot!
Irina runā mierīgi, bez teatrāluma. Viņas teikumos nav skaļu manifestu, taču ir pārliecība. Viņas darbi, gluži tāpat kā viņa pati, neuzspiež sevi, tie pievelk. Un, iespējams, tieši tajā slēpjas viņas unikalitāte – klusā, koncentrētā spēkā, kas neprasa aplausus, bet atstāj nospiedumu. Un atstāj, jo pati personīgi šo izstādi apmeklēju pirms mēneša, taču sajūtās dzīvoju joprojām. Tieši tādēļ arī rakstu. Runāju ar Irinu un rakstu, lai plašākai auditorijai tepat Latvijā pastāstītu par mākslas pērlēm, kuras top Madonas pusē, un kuras ikviens vēl pašlaik var pagūt aplūkot vienuviet izstāžu zālēs. Trijās, kur katra iekārtota atbilstoši darbu tematikai. Izstādes kuratore ir māksliniece un muzeja darbiniece Elīna Krupko, kura iekārtojot izstādi, prasmīgi apvienojusi portretus ar medību trofejām, radot savdabīgu dialogu starp mākslu un realitāti.
Izstāde skatāma Madonas Novadpētniecības un mākslas muzejā līdz 8.martam, un esmu droša, ka patiks gan pieaugušajiem gan bērniem. Patiks, un paliks atmiņā ilgi!
