Rēzeknes vārds nu jau pāris gadu publiski izskan parādsaistību, pagaidu administrācijas un lielu finansiālo problēmu kontekstā. Izsaimniekotā pilsētas nauda, mēra un viņa tuvinieku krāpnieciskās shēmas būvprojektu iepirkumos – viss, šķiet, gājis Rēzeknes pilsētas iedzīvotājiem gar ausīm, jo ar 50% vēlētāju atbalstu Aleksandra Bartaševiča pārstāvētā partiju apvienība “Latvija 1. vietā” kopā ar “Kopā Latvijai” guvusi pārliecinošu uzvaru šajās pašvaldību vēlēšanās. Partijas priekšvēlēšanu solījumi un programma, ņemot vērā pilsētas parādsaistības un budžetu, ir optimistiska un ambicioza, komentē Rēzeknes pagaidu administrācijas vadītāja Guna Puce, jo uz šo brīdi apstiprinātajā budžetā finansējuma pietiek vien primāro pašvaldības funkciju nodrošināšanai, kas nesaskan ar nu jau vadošās partijas solījumiem (ar kuriem pilnā apmērā var iepazīties šeit: https://dati.cvk.lv/PV2025/kandidatu-saraksti/rezekne/latvija-pirmaja-vieta-politiska-partija-kopa-latvijai/ ).
Kā rēzeknieši atkal izvēlējušies par pilsētas galvu cilvēku, kura dēļ pilsēta iegrimusi parādsaistībās, par kurām būs jāmaksā vēl vairākus gadus? Par to spriežam ar LU profesoru, politologu un filozofu Juri Rozenvaldu.
Juris Rozenvalds,bpolitologs un filozofs, Latvijas Universitātes profesors:
“Ir jārunā par situāciju, kas veicināja “Latvija 1.vietā” kopā ar “Kopā Latvijai” uzvaru vēlēšanās, un, manuprāt, šajā gadījumā ir jārunā arī par divām lietām. Pirmkārt – par vairākām kļūdām, ko pieļāva Rīgas vara, ko pieļāva ministrija, VARAM un citas ministrijas. Ko pieļāva, manuprāt, valdības partijas priekšvēlēšanu procesā. Ir labi zināms un ne man stāstīt rēzekniešiem, kā pilsēta nokļuva visai bēdīgā situācijā finansiālā ziņā. No 2009. gada pie varas ir Bartaševiča kungs, un te jārunā par to, kāda bija Rīgas reakcija. Pirmkārt, jautājums – vai tomēr to nevarēja laicīgi kontrolēt? Ministrijas saka,- nē, viss notika pēc likuma. Tas ir, protams, arī jautājums par to, cik mūsu finanšu struktūras, finanšu ministrija ir spējīga kontrolēt procesus un tos pieskatīt.
Otrkārt, faktors, kas netiešā veidā, bet tomēr veicināja šīs situācijas izveidošanos Rēzeknē, bija ministrija. Kā zināms, no 2023. gada Rēzeknē tiek atstādināts Bartaševiča kungs, tad, ar ļoti lielu nobīdi, kad likums paredzēja divus mēnešus, bet bija jāgaida četrus mēnešus, tika apstiprināts vietas izpildītājs Steca kungs, un pilsētai tomēr ar Rīgas institūciju palīdzību izdevās pieņemt. Sabalansētu budžetu. Bet tad sekoja, manuprāt, viena no galvenajām kļūdām – mēģinājums Rēzeknē pielietot to pašu shēmu, ko pielietoja Rīgā. Vispirms no amata atcēla Ušakova kungu, Rīgas mēru, un tad arī Rīgas domi, un, tad, kad atlaida Rīgas domi, tad izdevās – pie varas nāca tā saucamā pārmaiņu koalīcija. Cik veiksmīgi tā ir darbojusies, tas ir cits jautājums, bet gājiens bija izdevies – pie varas Rīgā nāca tās partijas, kas bija lojālākas valdošajai koalīcijai.
Bet šeit Rēzeknē izveidojās tāda paradoksāla situācija, ka no šīs domes atlaišanas ieguva tieši Bartaševiča kungs un viņa komanda, jo visus nepopulāros lēmumus bija jāpieņem pagaidu administrācijai. Pagaidu administrācija to visu izdarīja, un no iedzīvotāju puses zināmā mērā uz viņiem arī krita visi tie “čiekuri”. Un šajā ziņā mums ir obligāti jāņem vērā, ka vēlētājus vispār maz nodarbina ideloģioskie jautājumi. Viņi saprotamu iemeslu dēļ interesējas par sociāliem jautājumiem. Būs pabalsti, vai būs sociālais atbalsts, vai būs saremontēti ceļi, vai būs infrastruktūra, vai būs skolas, tā kā nākas – tās ir tās galvenās funkcijas, ko pilda pašvaldība. Un šajā ziņā mēs varam teikt, ka tāds vēlētājs ir ne tikai Rēzknē, bet arī citur. Līdz ar to tā Bartaševiča kunga pozīcija, arī tad, kad viņš tika izslēgts no “Saskaņas” ar paziņojumiem par to, ka Latvijai jābūt neitrālai valstij, šī pozīcija varbūt mazāk nodarbina vēlētāju. Tā būtu pirmā, manuprāt jau kļūda, bet otrā – neskatoties uz šo visu konfrontāciju starp Rīgas struktūrām un Rēzeknes pašvaldību, ko ilgu laiku vadīja Bartaševiča kungs, arī šajā konfrontācijas situācijā, arī situācijā, kad Rēzeknē ilgu laiku darbojās šī pagaidu administrācija, šajā priekšvēlēšanu kampaņā, var teikt, tādām nacionālām partijām, uz valdību orientētām partijām, neizdevās koordinēt savus spēkus.
Rezultāts ir tāds, ka pat valdošās koalīcijas partijas neizveidoja vienu sarakstu. Ja paskatāmies uz vēlēšanu iznākumu, tad “Progresīvie” apstājās uz 5% līnijas, ZZS savāca 2,31%, arī citas partijas savāca vairāk, bet arī tas nebija pietiekami, lai liktu kaut ko pretī “Latvija 1. vietā” un “Kopā Latvijai” apvienotajama sarakstam. Līdz ar to izveidojās šī situācija. Domāju, šis vēlēšanu iznākums nav patīkams valdībai, teiksim kā ir, kādā veidā šīs savstarpējās attiecības veidosies, tas ir pietiekami sarežgīts jautājums. Uzreiz pēcvēlēšanu debatēs finanšu ministrs Ašerādena kungs teica, ka tā būs liela problēma nacionālā līmenī, jo, cik es saprotu, caurums budžetā ir milzīgs. Tai pašā laikā es gribētu arī teikt, ka šo, teiksim tā, vēlētāju ievirzi, ļoti labi izmantoja “Latvija 1. vietā” un “Kopā Latvijai” saraksts. Tas, ko šobrīd piedāvā, tas pašreizējā situācijā ir tīrākais populisms, viņi vienkārši sola atgriezt atpakaļ visu to, ko pagaidu administrācija noņēma. Atjaunosim atvieglojumus sabiedriskajā transportā, atjaunosim brīvpusdienas, piešķirsim 500 000 eiro gadā pilsētas grants ceļu asfaltēšanai.
Bet nauda no kurienes? Tas ir ļoti svarīgs jautājums. Līdz ar to te arī tālāk iespējami skaļi konflikti ar valdību, ar ministrijām un Rēzeknes domi, no kā, galu galā, cietīs tie paši Rēzeknes iedzīvotāji, bet pie šīs vadības, kas, visticamāk, gribēs turpināt iepriekšējo kursu, attīstības perspektīvas ir vājas, līdz ar to var gaidīt tikai turpmākos saasinājumus šajā ilgstošajā konfliktā.”
Daudzi šobrīd runā arī par Šlesera ienākšanu šajā vēlēšanu stāstā apgalvojot, ka, ja viņa iesaiste nebūtu notikusi, vēlēšanu iznākums būtu varējis būt arī citāds.
“Par to var spriest, cik lielā mērā – es domāju, ka Šlesers ir ļoti spilgts līderis, ļoti agresīvs savā priekšvēlēšanu kampaņā. Viņš ir panācis, lai gan ne visu, ko gribējis, Rīgā, bet šajā gadījumā, es domāju, ka tas ir veiksmīgs viņa darbības piemērs. Taču, ja mēs runājam vispār par “Latvija 1. vietā” tā ir tāda, var teikt, laulība, no kuras Bartaševiča kungs nevarēja īsti izvairīties, tas bija piespiedu kārtā, viņam bija kaut kur plecs jāpiespiež, lai varētu justies drošāk. Bet tas jākomentē cilvēkiem, kas pazīst labāk Rēzeknes situāciju.”
Šobrīd mēs redzam, ka Rēzeknē ir Bartaševičs, Daugavpilī – Elksniņš. Cik tas ir droši no ģeopolitiskās situācijas viedokļa?
“Elksniņa kungs, es domāju, manevrē šajā situācija. Man, skatoties no Rīgas, liekas, ka Daugavpilī situācija nedaudz atšķiras no Rēzeknes. Tādā ziņā, ka Daugavpilī tomēr ir daudz veiksmīgāka, labāka ekonomiskā situācija, un Elksniņa kungs vienkārši parādīja sevi kā veiksmīgāks menedžeris, es teiktu. Jo, ja mēs runājam par SPA celtniecību, kas arī izrādījās tas pēdējais akmens, to nevar nosaukt par stratēģiski pamatotu rīcību, kad pēc tam ir tukši baseini un neviens nezina, ko darīt. Bet Daugavpilī, cik var spriest, tas notiek veiksmīgāk, un arī tie panākumi ir lielāki, Elksniņš savāca lielāku balsu procentu. Bet kopumā – jā, un, es pat domāju, šeit būtu jārunā ne tikai par ģeopolitisko izaicinājumu, kas, protams, ir. Jādomā valdībai, ko darīt. Bet izaicinājums būs vēl arī cits, un šis izaicinājums nāk no Rīgas.
Pilnīgi pamatoti Rīga visu laiku cilā jautājumu par pašvaldību izlīdzināšanas fondu, par fonda sadales un kontroles mehānismiem. Ja Rīga maksā vairā kā 100 miljonus eiro katru gadu izlīdzināšanas fondā, noņemot naudu sev, protams, jābūt solidariotātei, šaubu nav, bet te ir liels, manuprāt, filozofiski ekonomisks jautājums – kas būtu labāk? Vai nu tas, ka Rīgai dotu plašākas iespējas attīstīties, un viņa velk kā lokomatīve pārējos, vai vienkārši pārdalīt naudu, jo veidojas, manuprāt absurda situācija, lai gan es nevarēšu nosaukt konkrētus ciparus, bet Daugavpilī, piemēram, jaundzimušo pabalsts ir trīsreiz lielāks, kā Rīgā, kas ir absurdi – tā ir nauda, kas domāta palīdzībai, bet rezultātā tas, kas palīdz, ir spējīgs mazāk veicināt dzimstību, nekā tam, kuram palīdz. Un šis jautājums varētu skart gan Rēzekni, gan Daugavpili. Tas ir gan ekonomisks, gan politisks jautājums, kā neradīt frustrāciju Latgales lielāko pilsētu iedzīvotājiem, bet, skaidrs, ka atstāt bez ievērības šo situāciju šajās pilsētās ir stratēģiski bīstami.”
Rēzeknes dome.
Runājot par pabalstiem – Bartaševiča partijas programmā arī redzam unikālu piedāvājumu: “Nodrošināsim jaundzimušo pabalstu – 1000 eiro, bet par trešo un katru nākamo bērnu – 1500 eiro. Atjaunosim brīvpusdienas visiem daudzbērnu ģimeņu bērniem, kuri apmeklē bērnudārzu un skolu.” Bet, ja mēs runājam par elektorātu, kas atkal ir izvēlējies par pilsētas galvu Bartaševiča pārstāvēto politisko spēku, ir jāņem vērā, ka lielākajā daļā gadījumu tie ir krievvalodīgie Rēzeknes iedzīvotāji, un arī viens no punktiem skan sekojoši: “Veidosim atklātu un konstruktīvu dialogu ar pilsētas iedzīvotājiem, nodrošinot informāciju arī nacionālo minoritāšu valodās, kā arī atjaunosim pašvaldības informatīvo izdevumu “Rēzeknes Vēstnesis””, kas principā nozīmē krievu valodas aprites atjaunošanu vadošajai partijai lojālā pilsētas medijā. Kā jūs komentētu šo valodas un etniskās piederības jautājumu šajā kontekstā?
“Šajā gadījumā etniskais sastāvs šajās pilsētās ir jāņem vērā. Interesentiem vajadzētu aizbraukt uz Igauniju, uz Narvu, un paskatīties, kā brāļi igauņi, kas nav mazāk nacionāli domājoši, iespējams pat vairāk, kā viņi tur rīkojas. Tā ir smalka lieta. Un te ir svarīgi atzīmēt, ka Langas kundze Rīgas sarakstā ir noslīdējusi no 2. uz 4. vietu. Līdz ar to, cilvēki, kuri balso par Nacionālo apvienību, arī viņi saka, ka tas ir par traku. Un man arī šķiet, ka tas, ko proponē Ratnieka kungs Rīgā, ir pāri veselā saprāta robežām, viss jādara ar galvu. Šajā ziņā, es domāju, no vienas puses ir jārespektē to cilvēku zināmas vajadzības – mēs gribam Latvijas krievus iekļaut sabiedrībā, bet šeit tā robeža ir ļoti smalka, un šāda politika, piemēram, Daugavpilī, kur latvieši ir 20%, nav iespējama. Bet tajā pašā laikā ir jābūt arī valsts politikai. Starp citu, es nezinu, kā ar Rēzekni, bet pagājušajā gadā es apmeklēju Daugavpili, un biju patīkami pārsteigts, ka, piemēram, tirgū man nebija problēmu komunicēt latviešu valodā. Jā, primāri saruna tiek uzsākta krievu valodā, bet tie ir tirgotāji, tā ir ekonomika, cilvēks saprot, ka viņam tas ir vajadzīgs, un tad viņš to dara.
Bet kopumā Latgales lielajās pilsētās tai jābūt smalkai politikai – no vienas puses tam jābūt spiedienam, bet no otras puses, acīmredzot, tāda pārcenšanās var novest pie pretējiem rezultātiem un lielākas atsvešināšanās. Bet kopumā, es domāju, tas nav lielākais grēks, ka pašvaldība rāda, ka tai rūp viņas iedzīvotāju etniskās vajadzības.”
Un noslēgumā jautājums par šo jau pieminēto vienkāršo vēlētāju – informācijas par Bartaševiča kunga pretlikumīgajām darbībām, shēmām, kurās iesaistīta viņa ģimene – šādas informācijas pirms vēlēšanām bija pa pilnam visos latviski vēstošajos valsts līmeņa medijos. Tajā pat laikā Bartaševiča kungs par savu platformu potenciālo vēlētāju uzrunāšanai pamatā izmanto vietni TikTok, kas, visticamāk, vidusmēra pilsonim, vēlētājam, par kuru jau runājām, ir vistuvākā. Kā no šī aspekta vajadzēja rīkoties, lai vēlēšanu iznākums būtu citāds?
“Tas ir viens labs jautājums. Faktiski – divi jautājumi. Pirmā ir latviski rakstošā informācijas telpa, tad jautājums – vai krieviski rakstošie mediji ir? Un vai tā informācija tajos ir tāda pat, ko saņem latviski lasošie? Un šeit atkal jārunā par tiem pašiem censoņiem Rīgā, kas saka, ka no 2026. gada nekādas informācijas krievu valodā – es domāju, ka te ir tas pats jautājums par muļķi, kam liek Dievu lūgt (red. Ir teiciens ”dod muļķim Dievu lūgt, un viņš sasitīs pieri”). Skaidrs, ka te ietekme no Austrumiem ir vēl lielāka, un uzsvars tiek likts tieši uz pierobežas iedzīvotājiem. Manuprāt, šeit mazināt informāciju krievu valodā ir absolūts neprāts no valsts drošības viedokļa. Tas ir pirmais. Otra tēma, un kas ir ļoti svarīga, – tiktoki un tādas lietas.
Tas, ko redzam,- šobrīd liela daļa priekšvēlēšanu aģitācijas iet caur sociālajiem medijiem – kad KNAB publicē pārskatus par partiju tēriņiem, izrādās, ka internets gandrīz visiem ir pēdējā vietā, jo tur nav kontroles – visi dara to, kas viņiem ienāk prātā. Un te kurš nu ir veiksmīgāks – Bartaševiča kungs pats par sevi ir kā medijs, tāpat kā Elksniņa kungs, viņš pats sevi performē un pasniedz iedzīvotājiem. Šajā ziņā tas ir jautājums par to, nezinu, kā valsts to risinās – lielāku kontroli līdzekļiem, kas tiek apgrozīti šajās platformās. Par to ir jādomā, jo, mēs redzam, ka var vides reklāmas ierobežot, var televīziju, bet īstā cīņa notiek socialajos medijos un internetā.”
Par nākotnes prognozēm Rēzeknē gan vēl pāragri spriest – ticami, ka jaunā dome tiešām centīsies īstenot vismaz daļu priekšvēlēšanu programmā solītā, taču, ņemot vērā pilsētas ekonomisko situāciju, jautājums, uz kā rēķina tas tiks darīts, paliek atklāts.