Šī gada nemateriālā kultūras mantojuma iekļauto vērtību sarakstā redzama arī latviskā pirts, kas, šķiet, lielākā vai mazākā mērā pazīstama ikkatrā latviešu ģimenē. Taču šobrīd, iekļaujot vērtību nemateriālā kultūras mantojuma sarakstā, ir definēts, kas tad īsti ir tradīcijas pamatā un kas – attīstījies vai nācis klāt mūsdienās.
Uz sarunu aicināju Aiju Stepanovu, Latvju Pirts un SPA Asociācijas valdes locekli.
Latviskā pirts, ja mēs tā padomājam, šķiet pati par sevi saprotama nemateriālā kultūras mantojuma tradīcija – kādēļ tikai tagad šī vērtība ir nokļuvusi nemateriālā kultūras mantojuma vērtību sarakstā?
Ideja par pirts tradīcijas iekļaušanu nemateriālās kultūras mantojuma sarakstā radās jau 2023. gadā, bet, ņemot vērā pieteikuma specifiku, bija jāizstrādā virkne dokumentācijas, jāapkopo materiāli, jāizveido pieteikuma audiovizuālie materiāli pietiekamā kvalitātē. Tas viss prasīja laiku, un ar Valsts Kultūrkapitāla fonda atbalstu, piesaistot speciālistu pieteikuma izstrādei, mums beidzot izdevās arī pašiem kristalizēt un pamatot šīs tradīcijas kodolu. Tādēļ viss šis milzīgais darbs ir bijis vērtīgs, saprotot to, kas tiešām ir pirts tradīcijas pamatā, bet kas ir piejaukumi un pirts kultūras attīstības tendences mūsdienās.
Kas tad ir latviskās pirts tradīcijas kodolā?
Pirts tradīcijai Latvijā ir vairākas raksturīgas iezīmes. Pirmkārt, tā ir pati pirtī iešana un pirtošanās, pārmantots zināšanu un prasmju kopums, kuru praktizē Latvijas ģimenēs jau no sendienām. Latviešu tradicionālā pirts ir “slapjā” pirts, kur dažādos veidos notiek mazgāšanās un pēršanās ar augiem nolūkā attīrīt ķermeni, uzturēt veselību un labsajūtu, dziedināties un atpūsties. Nereti tautā pirti mēdz dēvēt par ķermeņa, gara un dvēseles dziednīcu, jo pirts palīdz cilvēkam saglabāt labsajūtu un harmoniju saskaņā ar dabas ritmu. Otrkārt, pirts ir speciāla ēka vai telpa ar pērtuvi, kas aprīkota ar lāvām un pirts krāsni ar akmens krāvumu, kas tiek kurināta ar malku, lai pērtuve būtu piemērota pirts tradīcijas praktizēšanai.
Pēršanās pirtī.
Mūsu pirts tradīcijas pamatā ir ar malku kurināma pirtiņa – ne ar elektrību, ne ar mazutu, ne ar ko citu. Mums arī tautasdziesmās un ticējumos ir minēts par dažādu koku malku, ko izmanto pirts kurināšanai. Mēs izmantojam diezgan daudz ūdens, pirts vide mums ir mitra, mums nav sausā pirts. Latviskā pirts nav tik karsta kā sauna un kāpēc tajā nav 100°C karstuma – augiem šādā vidē nepatīk, tie zaudē savu potenciālu un dažādās izmantošanas iespējas. Vienojošais ir, ka pirtī iešana ir ģimeniska tradīcija. Nav tā, ka puse ciema saiet vienā publiskajā pirtī. Tā ir ģimene un tuvāko kopiena – radi, draugi, iespējams, vietām tās ir vairākas ģimenes, kas iet kopā uz pirti, bet pamatā tā ir individuāla tradīcija dziļai ķermeņa attīrīšanai. Ar dušu un vannu ienākšanu mūsu ikdienā, protams, ka primārā ķermeņa mazgāšana tieši pirtī vairs nav tik aktuāla, bet dziļāka ķermeņa attīrīšana, atpūta un, tādējādi, dziedināšanās ir iespējama tikai siltā un mitrā pirtiņā, kārtīgi izsvīstot. Un šī funkcija mums ir saglabājusies no senatnes.
Un, protams, Pirtī iešana ir individuāla ģimeniska tradīcija – daudziem Latvijā ir sava pirtiņa, kas tiek kurināta parasti nedēļas nogalēs. Mūsdienās pirts ir spēka un enerģijas atjaunošanas vieta pat vairāk, kā tas bija agrāk, tā ir arī ģimenes saliedēšanās vieta, kur zūd šīs paaudžu robežas, vecāki, vecvecāki iet pirtī kopā ar mazbērniem, un tā šīs pirtošanās un pēršanās tradīcijas tiek nodotas tālāk, nesteidzīgi veltot uzmanību savai un/vai ģimenes veselībai un labsajūtai. Te jāpiemin, ka pirts tradīcijai raksturīgs arī kailums, jo ģimenes ietvaros, ja tam nav specifisku reliģisku vai personīgās pārliecības iemeslu, viens no otra nekautrējas un iet pirtī kaili.
Cik ģimeniska ir šī tradīcija šobrīd? Zinām, ka pirts popularitāte aug tieši SPA un skaistumkopšanas pakalpojumu kontekstā, var arī iegūt pirtnieka kvalifikaciju un oficiāli šādā amatā strādāt.
Es varu spriest pēc tiem mūsu aptaujas datiem, kas saistās ar lielāko pirts skolu absolventu skaitu, jo nebūt ne visi cilvēki, kuri pabeidz kādu pirts skolu, kļūst par profesionāliem pirtniekiem. Kā rāda dati, 95% mācās sev un savai ģimenei, nevis lai pelnītu ar to naudu, bet lai iemācītos veselīgāk pērties, pareizāk vadīt tvaiku, apgūtu dažādas pēriena tehnikas, prastu strādāt ar augiem un nestu šīs zināšanas tālāk savai ģimenei vai pirts kopienai. Pēdējo divdesmit gadu laikā lielākās Latvijas pirts skolas ir absolvējuši aptuveni 4000 cilvēku, bet tikai aptuveni 5% paliek profesionāli strādāt šajā sektorā. Līdz ar to, varam droši apgalvot, ka arī mūsdienās pirts tradīcija primāri sagalbājas kā ģimenes vai kopienas tradīcija. Pie tam, to pirtnieku skaits, kas šīs zināšanas apgūst sev, noteikti ir droši reizināms vismaz ar 3, jo arī šajās kopienās, grupās, ģimenēs, pie kaimiņiem arī tiek savstarpēji nodotas pirts zinības un notiek apmainīšanās pieredzē.
Pirts.
Ja mēs domājam par pirti latviskās dzīvesziņas un vēsturiskajā kontekstā, domāju, ka pirmais, kas daudziem nāk prātā ir tās senās pirts tradīcijas, kas saistās ar bērnu dzimšanu pirtī, pirtīžu rituālu, viņsaulē aizvadīšanu. Vai arī šie ir latviskās pirts tradīcijas elementi nemateriālajā kultūras mantojumā šobrīd?
Lielajam vairumam droši vien šīs senākās pirts funkcijas vairs nav aktuālas. Lai gan joprojām ir sievietes, kas izvēlas dzemdēt pirtī, bet tas ir ārpus tradīcijas kodola, un te ir nepieciešami nopietnāki pētījumi – cik daudz patiešām ir tradīcija, bet cik jauninājumi un cilvēku radošums, pirts kultūrai attīstoties laiku laikos. Tradīcija, ko daudz apdzied tautasdziesmās, ir pirtīžu tradīcija jaundzimušajiem, bet arī tai trūkst dziļāka pētnieciskā materiāla.
Kas ir šie pirts pētnieki?
Tie paši folkloras un tradīciju pētnieki un vēsturnieki. Pirts ir pieminēta vai ar pirti saistītas ir vairāk kā 300 tautasdziesmas, kā arī daudz un dažādu ticējumu, paražu, buramvārdu, pasaku un nostāstu. Un es saprotu, kāpēc – pretendējot uz nemateriālā kultūras mantojuma statusu, ir arī nepieciešami šie nopietnie pierādījumi. Ja ir šis pierādījums folklorā un tradīcijās, tad tas jau ir spēcīgs pamats vērtības apzināšanai un dziļākai izpratnei. Un pirts tradīcijas kodols, es domāju, ir attiecināms uz ikvienu cilvēku, kas Latvijā iet pirtī. Ikvienu, kas ņem pirtī augus – vai visu meža bagātību, vai vienu bērza pirtsslotu – katrs no pirtī gājējiem visā Latvijā ir šai tradīcijai piederīgs. Jautājums vien, cik daudz “piemaisījumus” šai tradīcijai mēs mūsdienās pievienojam, jo pirts kultūra attīstās astronomiskā progresijā. Tie paši skrubji – kādreiz jau nebija blenderu! Labi, ja tika norauts kāds vībotnes zars vai kārkla miza, ar ko pirtī norīvējās. Šobrīd skrubis ir gandrīz vai neatņemama pirts sastāvdaļa, mūsdienu cilvēkam ļoti iemīļota pirtī iešanas sastāvdaļa. Un tieši, lai mēs paši saprastu, kas ir tas kodols, kas ir tas pamats, tika izstrādāts šis pieteikums Latvijas nemateriālajam kultūras mantojumam, un paldies Latvijas nacionālajam kultūras centram un Nemateriālās kultūras mantojuma padomei par to, ka lika padomāt, vērtēt un svērt.
Pirts slotas.
Pieminēji skrubjus – sāls un medus – cik tas ir raksturīgs latviskajai pirtij?
Trūkst pētījumu. Sendienās sāls bija ļoti dārga manta, diez vai, ka to nesa uz pirti, varbūt kādā bagātā ģimenē to varēja atļauties, bet, kā jau minēju – trūkst pētījumu. Ja jautātu par augiem, māliem vai dūņām – jā, noteikti. Tas vienmēr ir bijis mūsu dabā, dīķmalā viegli atrodams un pirtī izmantojams. Arī par medu – es pati to izjūtu kā tradīcijas sastāvdaļu, bet vai tāda tā ir bijusi pirmsākumos, to es nevaru apgalvot.
Par augu nešanu pirtī – vai Latvija šajā ziņā ir unikāla?
Mēs esam raksturīgi ar to, ka mēs pirtī nesam visdažādākos augus, jo citās tradīcijās klasiski var dzirdēt pamatā tikai par bērzu un ozolu. Bet arī tas pasaules līmenī attīstās – uz Latviju brauc ārzemnieki ar lielu interesi apgūt tieši mūsu pirts tradīciju un to augu klāstu, kas dabā ir pieejams un var tikt pirtī izmatots tik dažādos veidos pirtī – peroties, sutinoties, berzējoties utt. Pērtuvēs ir īpaša karstuma un mitruma regulācija, to mēdz dēvēt arī par sava veida 120 grādu standartu, kas apzīmē mitruma un karstuma proporciju, ko tad pirtī gājēji attiecīgi pielāgo pēc vajadzības – tie var būt 60°C un 60% mitruma, vai 70°C un attiecīgi 50% mitruma, ko katrs nosaka pēc sava komforta līmeņa, sezonas un paradumiem.
Par pašu pirtī iešanu – vai tai arī ir noteikumi? Saunai, piemēram, vēlamā intensitāte, cik zinu, ir 15 minūtes saunā, 15 ārpus tās.
Te ir tāpat kā virtuvē – ir profesionāli pavāri un ir ģimenes pavāri, tāpat ir ar pirtniekiem. Ja tā ir ģimenē nodota tradīcija, diez vai tā tiks pakārtota profesionālās pirtniecības kanoniem. Jo nav divu vienādu pirtnieku un pirtsmīļu, attiecīgi katrs izvēlas savu vislabāko, mīļāko pirtī iešanas laiku, veidu, kārtību. Ja mēs runājam par profesionālo pirtniecību, tad, protams, tur ir zināmi noteikumi un standarti, bet tā ir jau pirts kultūras attīstība un cilvēku dzīvesveida diktēta nepieciešamība, īpaši dzīvojot pilsētas, kur sava ģimenes pirts ir vairs tikai retajam. Katrs piekopj savu – gādā savu ģimenes pirti, īrē pirti vai dodas saņemt pirts pakalpojumus pie pirtnieka, un tas ir pareizi. Mana pārliecība, ka latviešiem asinīs ir rūpēties par savu un savu tuvāko, protam apčubināt, palutināt sevi un savējos mīļos vienkārši un dabiski talantīgi, nemaz neejot gudrās skolās. Domāju, ja saskaitītu tos pirtī gājējus, kuri pirtī viens otram labprāt noper muguriņu, mēs atklātu, ka latvieši ir pirmajā vietā pasaulē pēc pirtnieku daudzuma uz vienu iedzīvotāju. Jo arī 5-gadīgs puika ir īsts pirtnieks, savas ģimenes pirtnieks, ja viņam patīk pašam pērties, nopērt opi vai mammu pačubināt ar pirtsslotām uz pirts lāvas sestdienas pirtiņā. Katrā ģimenē atrastos pat vairāki pirtnieki, kuri tur rūpi par malkas gādāšanu un pirts kurināšanu, pirtsslotu siešanu un ģimenes locekļu aicināšanu uz pirti. Somi var lepoties ar visvairāk saunu uz vienu iedzīvotāju, bet mēs varam lepoties ar visvairāk dažādiem pirtniekiem.
Tautasdziesmu dziedāšana un skaitīšana pirtī, latvisko rakstu izmantojams, kas arī vērojams mūsdienu pirtīs – vai arī tā ir daļa tradīcijas?
Tas ir papildinājums, tas nav tradīcijas kodolā. Kultūra attīstās, cilvēkiem patīk nest zīmes pirtī, jo viņuprāt, tas harmonizē pirts telpu. Tāpat arī mūzikas atskaņošana pirtī kļūst populārāka, arī dziedāšana – mēs taču vispār esam dziedoša tauta, daudzi dzied koros, ansambļos, folkloras kopās, un, ja tas cilvēkam nāk dabiski, tad tam ir vieta būt arī cilvēka pirtī. Atkārtošos, nav vienādu pirtnieku un vienādu pirtsmīļu. Pirts ir dzīves sastāvdaļa, kā dziedošu, tā nedziedošu ļaužu, bet abi vienlīdz piederīgi pirts tradīcijai, ja mīl iet pirtī.
Pirtnieks ir arī profesija. Kur to var apgūt profesionāli?
Šobrīd pēc standarta pirtnieka profesiju var apgūt tikai Pirts skolā, kas ir vienīgā tam akreditētā iestāde Latvijā, ja ir vēlme kļūt par profesionālu pirtnieku un kārtot valsts eksāmenu. Bet, ja pirts zinības ir vēlme apgūt savam un savas ģimenes priekam, tad Latvijā ir daudz dažādu pirts skolu vai var individuāli apmācīties pie kāda pirts meistara, kas ir gatavs strādāt ar mācekļiem, vai apmācīties pie ikviena pirts lietās zinoša kaimiņa vai radinieka, kam uzticies, vai apmainīties pieredzē dažādās pirts kopienas grupās, kas atrodamas visā Latvijā. Ja palaimējas nokļūt ģimenē, kur pirtī iešana tiešām ir tradīcija, tā ir īsta laime. Pirts skolā tiek apgūtas zināšanas, kas tieši saistās ar pakalpojuma sniegšanu kā tādu – pareiza sasildīšana, pēršana, higiēna, drošība – tas ir skaistumkopšanas pakalpojums, kas arī profesiju klasifikatorā ir zem skaistumkopšanas sadaļas. Attiecīgi, ejot pirtī, nevajag gaidīt, ka tas ir speciāls veselības veicināšanas pasākums, lai gan pozitīvo efektu pirtij ir daudz – tas ir skaistumkopšanas pasākums, un katrs ir pats atbildīgs par savu veselību, labsajūtu un gatavību piedalīties šajā procesā.
Pirts.
Ja runājam par nemateriālo kultūras mantojumu, kāds bija galvenais mērķis, iekļaujot tajā pirts tradīciju?
Pirts kultūra, kā jau minēju, ļoti attīstās, pirtī gājēju ir daudz. Daudzi brīnījās, ka tikai tagad mūsu pirts tradīcija ir nonākusi šajā nemateriālo kultūras vērtību sarakstā. Šobrīd mēs par to runājam tieši tāpēc, lai saprastu, kas ir šis tradīcijas kodols, bet kas jau pirts kultūras dabiska attīstība un dažādie jaunievedumi. Jo mūsdienās pirtī tiek nesti arī marakujas skrubji, apelsīni, skandinātas Tibetas bļodas, bet vai tā bija tradīcijā? Noteikti nē, bet laiki mainās un dažādas lietas ienāk pirtīs līdz ar individuālu katra cilvēka attīstību un vēlmēm. Tas ir līdzīgi kā ar dziedāšanu pirtī, ja tā ir Tavā dzīvē, tad dabiski tā ienāks arī pirtī. Ja cilvēks aizraujas, piemēram, ar aromterapiju, tad, visticamāk, tā ienāks arī pirtī, un tamlīdzīgi. Bet, ja mēs runājam par pirts tradīcijas kodolu, nevis tās attīstību mūsdienās, tur ir tikai uguns, ūdens, augi un cilvēks ar savu individuālo dabu un dzīvo dabu visapkārt sev, savā ģimenes lokā, savā pirtiņā. Es priecājos par jebkuru cilvēku, kurš iet pirtī, bet īpaši – par katru, kur apzinās, lepojas un kopj tīru pirts tradīciju savā ģimenē – ar dzīvu uguni, ūdeni un augiem visā to bagātībā, ko sniedz Latvijas daba mūsu pašu veselumam un labsajūtai.
Ir patiešām svarīgi arī tas, ko un kā mēs stāstām saviem draugiem un ārzemju viesiem, kuri interesējas par mūsu pirts tradīciju un pašu vārdu “pirts”. Skaidrs, ka lai tulkotu ēku vai telpu, mēs varam sākotnēji to tulkot vai izskaidrot cilvēkam saprotamākā veidā, piemēram, sauna vai baņa, vanna, termo-spa vai citādi, kas nu katram labāk būtu saprotams, bet vairāk kā 800 gadu senu tradīciju nevar un nevajag tulkot, tādējādi nonivelējot senču mantojumu. Mūsu tradīcijas nosaukums ir “pirts” un tā ir netulkojama vērtība, kuru mīlēt un cienīt tieši tādu kāda tā saglabājusies līdz mūsdienām. Ne sauna, ne baņa, ne hamams – tā ir pirts un mūsu pirts tradīcija Latvijā par ko mums būt patiesi lepniem, saudzēt un godāt, un nodot saviem bērniem un bērnu bērniem. Ar pirts tradīcijas iekļaušanu Latvijas nemateriālajā kultūras mantojuma sarakstā nostiprinām ar malku kurināmās pirts krāsnis, augu bagātību un to devumu cilvēku labsajūtai kā mūsu tradīcijas kodolu, lai iespējams nākotnē pirts tradīciju secīgi virzītu uzņemt arī UNESCO pasaules nemateriālās kultūras mantojuma saimē.
