Rēzeknietis par godu meitas jubilejai noskrien 104 kilometrus

Andžejs Titovs no Rēzeknes ir pilots Valsts robežsardzes Aviācijas pārvaldē, taču, esot dekrēta atvaļinājumā ar dvīņu puikām, aktīvi pievērsies skriešanai. Rēzeknietis ir kopumā četru bērnu tēvs, un par godu viņu dzimšanas dienām noskrietas jau vairākas distances – 20, 30 un 50 kilometru garumā, bet viena no garākajām pievarēta tieši aizvadītajā nedēļas nogalē – vairāk nekā 100 kilometri, šo skrējienu veltot vecākās meitas 11 gadu jubilejai.

“Tādas gatavošanās tieši 100 kilometriem nebija. Bija tā, ka es piecus mēnešus atpakaļ sāku skriet. Izdomāju, ka noskriešu katru dienu vienu mēnesi. Sāku ar mazām distancēm, pamazām, pamazām. Otrajā mēnesī palielināju slodzi,” stāsta Andžejs Titovs.

Kopumā 104 kilometri pievarēti 13 stundās maršrutā Rēzekne – Ludza – Ņukši – Stoļerova – Sprūževa – Rēzekne. Skrējiena laikā atbalstījusi sieva Olga ar bērniem, apgādājot ar ūdens un pārtikas rezervēm, tāpat arī morāli atbalstot. 

“Veiru varu raksturuot kai napruoteigu, bet tymā pat laikā mierktīceigu, naatlaideigu i apjiemeigu cylvāku. Ka jis ir izdūmuojs sovā pruotā koč kū, tod jis tū panuoks, lai voi kaida byutu cena tam vysam. Darieju vysu, kū maņ saceja. Vajadzēja kuojis maseit – masieju kuojis. Laistieju ar iudiņi, soltū dušu. Nu, prūtams, pats svareiguokīs, ka es vīnkuorši beju blokus,” stāsta Andžeja sieva Olga Titova. 

(Tulk. – “Vīru varu raksturot kā neprātīgu, bet tajā pat laikā mērķtiecīgu, neatlaidīgu un apņēmīgu cilvēku. Ja viņš ir izdomājis savā prātā kaut ko, tad viņš to panāks, lai vai kāda būtu cena tam visam.”)

“Tā kā tie ir mani pirmie 100 kilometri, plānoju maršrutu pa tādu vietu, kur ir mazāka satiksme, mazāk pacēlumu, kritumu, lai vieglāk skriet. Pēc 50. kilometra atvērās otrā elpa, tāds uzrāviens – jā, es to izdarīju, pārsniedzu latiņu, kuru iepriekš uzstādīju. Bija uzrāviens, bet neilgi. Ap 60. kilometru palika grūtāk un ar katru kilometru bija grūtāk, grūtāk un grūtāk,” atzīst Andžejs Titovs.

Viņš norāda, ka mērķa sasniegšanā svarīgākā ir disciplīna, kas izveidojusies, skrienot katru dienu pusgada garumā, tāpat arī motivācija no apkārtējiem un citu pieredzes stāstu izzināšana. 

“Es smēlos motivāciju no citiem skrējējiem. Pārņēmu viņu pieredzi, skatījos, kā viņi to dara, jo tā jau ikdienā, vienkārši nodarbojoties ar sportu, ir grūti iedomāties, ka varētu paņemt un noskriet 100 kilometrus. Tas iedeva morālo atbalstu, ka sieva ir blakus, tur īkšķus, bērns redz, motivē arī. Es arī motivējos, ka es rādu pozitīvu piemēru bērnam,” piebilst Andžejs Titovs. 

“Tajā momentā es biju noguris. Atskrēju – laimīgs, jā, super! Un tad atkal uz mājām, karstā dušā, zem segas, ēst, dzert un atjaunoties.”

Šobrīd Andžejs Titovs atgūstas pēc lielā skrējiena un kopā ar ģimeni izvirza jaunus mērķus ne tikai skriešanā, bet arī peldēšanā un citās sportiskās aktivitātēs.