Es esmu malēniete, kura kļuvusi par sēlieti. Tā smejoties saka rakstniece Māra Svīre, kura nedēļas nogalē savā mīļajā Aizkraukles novada Staburaga pagastā atzīmēja savu deviņdesmito jubileju. Ar Staburagu cieši saistīta gandrīz puse no rakstnieces mūža, un šeit iemantota arī nedalīta ļaužu mīlestība.
Savos deviņdesmit gados rakstniece Māra Svīre var lepoties ar bagātu sarakstītās literatūras pūru un īpašu Staburaga pagasta ļaužu mīlestību. Staburaga amatierteātra ”Pirmā prognoze” vadītāja Ināra Galvanauska: “Gaiša, saulaina, vieda un vienmēr gatava uzņemt viesus. Vienmēr gatava ar humoru pajokot, pateikt labu. Tāda ir Māra. No viņas var daudz ko mācīties – viņas dzīves prieku un vitalitāti. Brīnišķīgs cilvēks, un, lai viņai vēl daudz, daudz skaistu gadu priekšā!”
Lielu daļu sava mūža rakstniece Māra Svīre vadījusi vietā, kas atrodas vien pārdesmit metru attālumā no Daugavas dzelmē nogremdētā leģendārā Staburaga: “Es neesmu īsti domājusi, ko man nozīmē Staburags, vienkārši es sevi tik cieši saistu ar Staburagu, ka man liekas, ka nekādi jautājumi nav vajadzīgi. Vienkārši es esmu kopā ar Staburagu joprojām. Joprojām.”
Un ir tikai likumsakarīgi, ka apaļā 90. gadskārta tiek atzīmēta viņas mīļajā Staburagā, kur divās stundās izdzirkstī simtiem epizožu, kuru nozīmi nereti apjaušam tikai pēc daudziem gadiem.
Kuģīša kapteinis Uldis Albiņš atceras Māras interesantos stāstus: “Mēs bieži braukājām ar kuģīti, un tad man bija pārsteigumi, ka viņa atkal par kādu vietu ir izlasījusi vai atradusi. Piemēram, par Tarzānu mēs tur apspriedām. Protams, ka es jau špikoju. Ekskursijas vadot, es stāstu tos stāstus, un ir patiess lepnums, ka mums rakstniece šeit ir tik ilgi dzīvojusi, abi ar Vladimiru Kaijaku. Viņi ir izbraukājuši Daugavu krustu šķērsu ar airu laiviņu, un es zinu, ko tas nozīmē.”
Māras Svīres sarakstītās grāmatas.
Runājot par literatūru, Māras Svīres pūrā ir arī stāsts un vēlāk arī scenārijs joprojām populārajai filmai “Limuzīns Jāņu nakts krāsā”, un tad jau nav arī brīnums, ka oktobrī Staburaga saieta nama zālē skan līgo dziesma. Bet, kā tad radās leģendārais stāsts? Kā stāsta rakstniece, viņa draudzējusies ar mākslinieci Ernu Rubeni, kura bijusi vientuļa un kurai bijusi māja Cēsīs. Un gluži kā romānā Mirtas tante, Erna mēģinājusi novēlēt savu māju dažādiem cilvēkiem: “Trīs Ernas Rubenes testamenti. Reiz mēs braucām pa Vidzemes šoseju ar Vladimiru Kaijaku, un tur tā pie Ieriķiem, es ļoti labi atceros, man pēkšņi iešaujas prātā – trīs testamenti! Par to taču ir jāuzraksta stāsts, bet Erna Rubene joprojām vēl dzīvo, un es nevaru rakstīt par māju. Tur ir vēl kaut kas jāsataisa citādi, un tāpēc jau rakstnieks ir, lai izdomātu kā.”
Savā garajā un darbīgajā mūžā Māra Svīre uzrakstījusi 36 grāmatas, no kurām pēdējā izdota vien šā gada pavasarī. Vēl kādu romānu rakstniece nesola, jo tos nevarot cept kā pankūkas, bet uz priekšu viņa vairs neko neplānojot. Pašreiz viņa, pēc atmiņām no vecāku stāstītā, rakstot savas dzimtas vēsturi, lai, kā pati saka, mazbērni nedomātu, ka dzimta sākusies ar viņu. Tomēr tā netikšot publicēta grāmatā.
 |
Projektu līdzfinansē Mediju atbalsta fonds no Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par "Novadu ziņas kanālā ReTV" saturu atbild SIA "Re MEDIA” |
| Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. | |