Pēc Latviešu vēsturisko zemju likuma ieviešanas mainījusies sabiedrības attieksme un pieaugusi vēlme latgaliešu valodu nodot tālāk saviem bērniem. Tomēr ne visi latgalieši runā latgaliski, turklāt Rīgā dzīvojošajiem ir ļoti maz iespēju to apgūt. Tāpēc Lagaliešu kultūras kustība ”Volūda” nedēļas nogalē Rīgā noorganizēja pirmo latgaliešu valodai veltīto pasākumu.
Agnese Lukjanova stāsta un rāda bērniem Latgalē ierastos muzicēšanā izmantotos instrumentus, vienlaikus tā ir iespēja dzirdēt latgaliešu valodu, ko Rīgā dzīvojot ikdienā ir gandrīz neiespējami. Agnese, pati būdama latgaliete, latgaliešu valodu esot iemācījusies dziedot: “Es pārsvarā caur dziesmu iemācījos. Es visu laiku dzirdēju kā vecāki runā, bet ar mani vecāki īpaši nerunāja latgaliski. Es vairāk tā kā to dzirdēju caur dziesmu. Dzirdot, caur dziesmu to tiešām var izdarīt. Vajag vienkārši praktizēt un darīt regulāri, iesaistīties tādos pasākumos.”
Kā liecina 2009. gadā veiktais pētījums par latgaliešu valodas prasmi, to pilnībā saprot un runā aptuveni puse latgaliešu, bet lasīt un rakstīt prot vēl mazāk. Lagaliešu kultūras kustības “Volūda” vadītāja stāsta, ka 20. gadsimta divdesmitajos gados, kad Latgalē sākta apgūta latviešu literārā valoda, daudzas grāmatas iztulkotas latgaliski. Arī mūsdienās grāmatnīcās esot atrodamas grāmatiņas latgaliešu valodā, stāsta Lagaliešu kultūras kustības ”Volūda” vadītāja Edeite Laime: “Nav daudz, ja reizi gadā iznāk bērniem kāda grāmata latgaliski, tas jau ir notikums! Tie ir svētki, bet grāmatnīcās ir. Pateicoties vēsturisko zemju likumam un vispār mainoties sabiedrības uzskatiem par latviešu valodu – cik tā ir bagāta un dažāda – aizvien vairāk vecāki interesējas un grib runāt latgaliski, jo daudziem vecākiem pašiem tā ir dzimtā valoda, bet, diemžēl, nav šo iespēju.”
Pēc 2011. gada tautas skaitīšanas datiem 40% iedzīvotāju, kuri atzīmējuši, ka runā latgaliski, nedzīvo latgalē, tāpēc Lagaliešu kultūras kustība “Volūda” nolēmusi pirmoreizi Rīgā organizēt latgaliešu valodai veltītu pasākumu ģimenēm, kurā bērni varēja aktīvi darboties, bet pieaugušie uzzināt, kā nodrošināt valodas dzīvotspēju. Valodniece, sociolingviste un daudzvalodības pētniece Sanita Martena: “Viens pats kritērijs nenodrošina valodas dzīvotspēju, bet, ja mēs mēģinām ģimenē runāt, pat, ja bērns mums neatbild latgaliski, mēs viņu par to nekauninām, mēs saglabājam pozitīvu attieksmi, jo šādā veidā viņš arī mācās, klausoties. Ja mēs vēl iedodam kādu grāmatiņu, vispār brīnišķīgi. Ja vēl izglītība ir iespēja izvēlēties mācību priekšmetu latgaliešu valoda, tas ir skaisti.”
Sanita Martena uzsver, ka latgaliešu valoda ir reģionālā valoda, kas ir daļa no latviešu valodas, un, ja šādā veidā par to stāstītu skolā, tas vairāk mainītu sabiedrības attieksmi: “Un tas cilvēkiem identitātei reģionālajai ir ļoti svarīgi, ka manas babas un mana ģeda – omes un opīša valodu nevis noliedz pārnovadnieki, bet ciena, jo zina, ka tā nav nepareizā latviešu valoda.”
Šis bija pirmais latgaliešu valodai veltītais pasākums rīdziniekiem, bet noteikti ne pēdējais. Turklāt iecerēts arī izveidot svētdienas skoliņu, kas darbotos pēc līdzīga principa kā diasporas latvieši apgūst latviešu valodu.