Sabiedriskie mediji tikai latviski – ko tas nozīmē Latgalei?

Saeimas apstiprinātā Nacionālās drošības koncepcija paredz, ka no 2026. gada 1. janvāra sabiedriskie mediji pāries uz raidīšanu latviešu valodā, lai visa Latvijas sabiedrība atrodas vienotā informatīvajā telpā, patērē vienotu saturu un lai tādējādi tiek pārtraukta sabiedrības šķelšana un veicināta tās saliedēšanās uz valsts valodas pamata.

Tāda piedāvājuma izstrādāšanā Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome (SEPLP) kā prioritāti plāno noteikt Latgali kā etniski un kulturāli īpaši daudzveidīgu, un arī valsts ārējai drošībai īpašu reģionu, taču Latgalē plānotā reforma netiek uztverta viennozīmīgi. 

Lai gan kopš neatkarības atjaunošanas Latvijas mediju telpai ir bijusi raksturīga izteikta divvalodība, Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu un to pārvaldības likums neuzliek par pienākumu sabiedriskajiem medijiem veidot radio un televīzijas programmas ne svešvalodās, ne mazākumtautību valodās, ne krievu valodā. Ar šādu pamatojumu un ar mērķi stiprināt Latvijas informatīvo telpu no 2026. gada plānota pāreja uz sabiedrisko mediju saturu tikai valsts valodā.

Jānis Siksnis, SEPLP priekšsēdētājs: “Protams, pastāv riski, ka pārāk ātra vai pārāk liela sabiedrisko mediju izslēgšana krievu valodā varētu palielināt dezinformācijas draudus. Mēs nekad neviens neesam atbalstījuši pilnīgu krievu valodas izslēgšanu un viens no punktiem, ko mēs kā padome definējām, ir – jāsaglabā punkti saziņai ar mazākumtautību pārstāvjiem mazākumtautūbu valodās, piemēram, krīzes situācijās.”

Lai gan Latgale šajā kontekstā tiek izcelta kā prioritārs reģions, domājot par Latgali gan kā par Austrumu robežu, gan kā par reģionu ar izteikti multikulturālu vidi, bažas ir, pirmkārt, par to iedzīvotāju, kas patērē medijus pamatā krievu valodā, informācijas sniedzēju turpmākajām izvēlēm.

“Gadījumā, ja kāds galīgi nesaprot un grib kaut ko klausīties, gan jau, ka varēs atrast kaut ko savu, bet es uz šo skatos pozitīvi,” viedokli pauž Daugavpils iedzīvotāja Ingūna. 

“Man liekas, ka citās valstīs mīl savu dzimto valodu, bet nekādas represijas pret citām valodām netaisa, jo cilvēkam jābūt izvēlei, ko lasīt, it īpaši mūsu galā, kur daudz krievvalodīgo iedzīvotāju,” savukārt izsakās Daugavpils iedzīvotājs Dmitrijs.

Bet Daugavpils iedzīvotāja Jeļena uzskata, ka tas varbūt palīdzēs apgūt latviešu valodu: “Man pašai dzimtā valoda ir krievu, tāpēc man šķiet, ka tas varbūt tikai motivēs apgūt latviešu valodu. Un man liekas, ka visi jau pieraduši. Tie, kam vajadzēs, varēs uzspiest “Google translate” (tulk. – “Google tulks”) pogu, un nav problēmu.”

“Tās izmaiņas skar ļoti plašu cilvēku loku un apdraud tajā ziņā, ka viņi, iespējams, skatīsies kaut ko krievu valodā, un nevis Latvijai lojālu, bet arī kādām citām pusēm,” uzskata Evelīna Maibogina, “Chayka.lv” sociālo mediju redaktore. 

Nav arī skaidrs, kā šī reforma izskatīsies galējā pierobežā, kur Latvijas sabiedrisko un citu mediju pārklājums joprojām nav pieejams un kur iedzīvotāju informatīvās telpas izvēli ietekmē arī faktiskais dzīves līmenis kopumā. 

Ilga Ivanova, Ilggadēja Zilupes tūrisma organizatore, interešu izglītības skolotāja: “Nu Ludzys braucūt, jau aiz Skrynu kolna, nadarbaucūt da Zylupis, jau mes Latvejis radeji nadzieržam. Ir ļūti daudz tendenciozi braukušs televizejis un itkai mierejušs, oi, cylvāki nagryb viertīs Latvejis televizeji, bet jim nav taidys īspiejis. Nu byutu forši, ja atbrauktu itī medeju puorstuovji kaidu nedeli pīrūbežā padzeivuot!”

(Tulk. – “Ir ļoti daudz tendenciozi braukušas televīzijas un it kā mērījušas – cilvēki negrib skatīties Latvijas televīziju -, bet viņiem nav tādu iespēju. Būtu forši, ja atbrauktu šie mediju pārstāvji kādu nedēļu pierobežā padzīvot!”)

Plānotā reforma paredz, ka turpmākā valsts informatīvās telpas aizsardzības un attīstības politika fundamentāli balstāma uz latviešu valodas un Satversmes vērtību bāzes, tas ir, veidojama tāda mediju politika un tiesiskā vide, kas atbalsta saturu valsts valodā. Ņemot vērā arī jaunā mediju centra izveidi Daugavpilī, Latgales simtgades kongresa rezolūciju un jau sen no valsts pieprasīto mediju apjomu vismaz 10% latgaliešu valodā, šī ir iespēja beidzot līdz galam definēt latgaliešu valodas vietu Latvijā, kas, lai gan šobrīd formāli ietverta Valsts valodas likumā, praktiski netiek ne atbalstīta, ne attīstīta.

Agris Bitāns, Latgales kongresa lēmumu izpildes padomes priekšsēdētājs: “Ja mes skotomīs nu asūšuo lykuma, tod ir skaidri pascāts, ka latgalīšu volūda ir kai vīna nu latvīšu volūdys formom, ka jai ir juobyut. Tys, kas myusim iztryukst – nav nūsaceits konkrēts mehānisms, kai jei realizejas. Jau lykuma izstruodis gaitā mes guojom ar prīkšlykumu nūsaceit, ka juobyut kai minimums nu kūpejuo raidlaika radio un televizejā 10%. Nu, realitāte ruoda, ka tys nanūteik. Aizvīn apjūms nateik izpyldāts, mes vysu laiku syutam atguodynuojumus, ka īlicit vysmoz KPI mierķus apraidis apjūma ziņā latgaliski, bet pagaidom tys napasaruoduos programmā.” 

(Tulk. – “Ja mēs skatāmies pēc esošā likuma, tad ir skaidri pateikts, ka latgaliešu valoda ir kā viena no latviešu valodas formām, ka tai ir jābūt. Tas, kas mums iztrūkst – nav noteikts konkrēts mehānisms, kā tas realizējas. Jau likuma izstrādes gaitā mēs gājām ar priekšlikumu noteikt, ka jābūt kā minimums no kopējā raidlaika radio un televīzijā 10%. Nu, realitāte rāda, ka tas nenotiek. Aizvien apjoms netiek izpildīts, mēs visu laiku sūtām atgādinājumus, ka ielieciet vismaz KPI mērķus apraides apjoma ziņā latgaliski, bet pagaidām tas programmā neparādās.”)

Par plānoto pāreju uz satura raidīšanu tikai valsts valodā SEPLP priekšsēdētājs Jānis Siksnis vienlaikus gan arī uzsver, ka ir jāpatur prātā tas, ka ienaidnieks ar savu informācijas mašīnu arī turpmāk strādās ļoti aktīvi, un to nevar ignorēt.