Rokdarbi, kas aizceļo uz vairāk nekā 50 valstīm, cimdi, kuriem nav cenas, un trešdienas, kas kļūst par svētkiem – Lazdonas rokdarbu pulciņš “Rota” ir daudz vairāk nekā vieta, kur darināt rotas. Tā ir vieta, kur satiekas un rada. Vieta, kur viesojoties apņem sirds siltums, lepnums par mūsu novadnieču prasmēm un pateicība par viesmīlīgo, sirsnīgo uzņemšanu pulciņa 21. dzimšanas dienas svinību izstādē – ballītē.
Pulciņā “Rota”, kas mājvietu atradusi Lazdonas multifunkcionālā centra “Kodols” telpās, uz kopīgu darbošanos nāk dažādu paaudžu cilvēki. Te top ne tikai pērlīšu rotas, arī adīti, tamborēti, knipelēti mežģīņu, džutas, stieples, ādas un citu materiālu un tehniku darbi. Tiesa, pulciņa pirmsākumi gan saistās tieši ar pērlēm.
Natālija Baboviča ar pašas darinātu rotu. Sandras Zariņas foto
Kā stāsta rokdarbu vadītāja, rotu meistare Natālija Baboviča, viss sācies pavisam nejauši. “Sākumā palīdzēju meitai, kura tolaik gāja rokdarbu pulciņā pie Tautas daiļamata meistares Vandas Podiņas, līdz pati iemīlēju rotu darināšanu, un nu ar to nodarbojos jau 20 gadus. Manas rotas aizceļojušas uz vairāk nekā 50 valstīm, pārsvarā caur manu internetveikalu. Lielākoties uz Ameriku, arī uz Izraēlu, Japānu un citām valstīm. Smieklīgākais, ka reizēm pat nācies tulkot un meklēt, kā pareizi uzrakstīt adresi uz kastes, jo, piemēram Japānā nav latīņu burti,” par dažādiem atgadījumiem, nosūtot pasūtījumus, atceras Natālija.
“Darba pietiek, pasūtījumi ir, taču pēdējā laikā tomēr jūtamas nodokļu izmaiņas, ko ASV ieviesa Donalds Tramps, tāpat arī Latvijas pasta sūtīšanas izmaksu pieaugums. Bet tā nav tikai pie mums – arī citur pasaulē rotu meistari saka, ka pirktspēja šobrīd ir mazāka,” piebilst Natālija.
“Bet, ja runājam tieši par rotām, atkal atgriežas vecā mode. Kā pa apli. Piemēram, šogad atkal modē ir lielas, smagnējas rotas no dabīgiem materiāliem. Nevis komplekti no sīkām lietām, bet viens un pamanāms aksesuārs. Arī franču modes mākslinieki uzsver, ka 2026.gads ir rokdarbu gads. Topā ir īsts roku darbs. Un labi materiāli. Savām rotām akmeņus pasūtu no Indijas, džuta, lina izstrādājumi labi izskatās ar dzintaru, rada tautiskuma sajūtu. Stiepli, apsudrabotu vai apzeltītu, pasūtu no Lielbritānijas, savukārt pērlītes sūtam no Lietuvas, pārsvarā čehu ražojumu. Strādājam, protams, tikai ar stikla, ne plastmasas pērlēm. Ir kvalitatīvi,” uzsver Natālija.
Pustūkstoti vērta rota
Kad jautāju, kura rota pa šiem divdesmit gadiem ir bijusi tā īpašākā, Natālija stāsta: “Dārgākā rota man bijusi vairāk nekā 500 dolāru vērtībā – liela, izšūta, grezna. Es uzliku tādu cenu ar domu, ka nepirks, lai stāv kā mākslas darbs internetveikala skatlogā. Bet nē – kāda patstāvīgā kliente no Holivudas, kura jau trīs gadus bija iegādājusies manas rotas, noskatīja arī šo. Iedevu viņai dzimšanas dienas atlaidi, bet ja godīgi, pēc tam mazliet nožēloju, jo tas bija gandrīz kā muzeja vērts darbs.” Skaistais darbs bija tapis ar dzintariem.
“Cilvēki, kas saprot, atšķir roku darbu no masveida produkcijas un prot to novērtēt. Rotā ir ielikta daļa no cilvēka, varbūt tāpēc arī pircēji nāk atkal un atkal,” prāto Natālija, daloties savos novērojumos. ”Kad braucu pa tirdziņiem, bieži vien pirmo nopirka tieši pēdējo darināto rotu. Domāju, kādēļ tā, un sapratu – iespējams, ka cilvēks sajūt, ka tur vēl tas sirds siltums iekšā, ar kādu rota tiek gatavota,” par savu degsmi un mīlestību uz šo nodarbi stāsta Natālija, kura nesavtīgi māca arī citus, tostarp bērnus.
“Kādreiz mums bija pat vesela telpa, kur nāca jaunieši – arī puiši mācījās veidot rotas. Tagad atnāk kāds bērns, pasēž un saka – apnika. Pietrūkst pacietības. Taču mūsu pulciņš joprojām ir gana kupls. Te nāk sievietes, kuras to uztver kā svētkus sev. Trešdiena, frizūra, satikšanās. Arī tās, kurām vēlme pabūt kopā, savukārt citas – ko jaunu iemācīties,” secina Natālija.
Foto: Sandra Zariņa
No pirmajiem jautājumiem līdz pilnai mājai ar rotām
Sarunās ar rokdarbniecēm atklājas, ka ceļš uz pulciņu “Rota” katrai ir savs. Arī motivācija, kādēļ celties un doties uz Lazdonu, atšķiras.
“Kad aizgāju pensijā, radās brīvs laiks, un es pamanīju, ka Lazdonā darbojas šāds pulciņš. Man jau sen interesēja rotas, bet bija daudz nezināmā, kā tādas top. Tagad man māja ir pilna ar rotām, visi apdāvināti. Šos darbus novērtē tā gadagājuma cilvēki, kuri saprot, kas ir roku darbs, kas ir mākslinieciska pieeja. Tas ir ļoti rūpīgs darbs – katru neveiksmi uzreiz var redzēt, tāpēc tas ir lēns un skrupulozs. Citiem grūti saprast, cik liels darbs ir ieguldīts, teiksim, vienā piespraudē,” uzsver madoniete Dace Upīte, kura pulciņā darbojas jau 20 gadus.
“Šobrīd man ir adīšanas periods, pēc laika, iespējams, atkal gribēsies veidot rotas. Te viena no otras daudz iemācamies, bet pats svarīgākais – esmu satikusi ārkārtīgi labestīgus un sirsnīgus cilvēkus,” ar mīlestību pret pārējām dalībniecēm piebilst Dace Upīte.
Cimdi ar nesamaksājamu vērtību
Apskatot rokdarbnieču izstādi, kur līdzās rotām izkārtoti austie lakati, smalkie knipelējumi un citi rokdarbu brīnumi, manu uzmanību piesaista neticami mīksti, silti un smalki cimdiņi. To autore ir Antoņina Vējiņa no Aronas pagasta.
“Es nedaudz arī pērļoju, bet pārsvarā adu. Vienu brīdi tamborēju, tad bija zeķu adīšanas periods, pēc tam šalles. Ieraugu meitenēm kaut ko skaistu – gribas arī pašai tādu uzadīt,” stāsta Antoņina, uzsverot, ka pulciņā rod gan iedvesmu, gan prieku par kopā būšanu.
“Te ir draudzīga atmosfēra, tas arī mudina šurp doties. Bet, ja par cimdiem – parasti ada ar 64 vai 72 valdziņiem, man visvairāk ir bijis ar 108 valdziņiem. Jo vairāk valdziņu, jo smalkāks raksts un greznāks cimds. Es izmantoju alpaku vilnu, līdz ar to tas dod īpašu mīkstumu un siltumu. Jo naturālāks materiāls, jo labāks,” skaidro Antoņina.
Kad jautāju, cik tāds cimdu pāris maksā, viņa nosmaida: “Nemaksā. Es nekad nepārdodu savus darbus. Vienu vienīgo par simbolisku naudiņu esmu pārdevusi Brīvdabas muzejam, kas to nopirka glabāšanai. Es varu uzdāvināt labam cilvēkam, bet pārdot savus darbus negribu,” piebilst Antoņina, atklājot, ka smalkais, siltais cimdu pāris tiek adīts teju vai mēnesi. “Nu, ne jau no astoņiem līdz pieciem, tik, cik acis tur,” piebilst adītāja.
No hobija līdz iztikas avotam
Savukārt īstens veiksmes stāsts ir Mārītei Kopānei no Stāmerienas, kurai Lazdonā apgūtais pavēris pavisam citus apvāršņus.
“Pirms divpadsmit gadiem sāku braukt uz pulciņu. Trīs gadus katru trešdienu, ne reizi neizlaižot. Tolaik mēs bijām ļoti daudz, tas bija tik forši. Tagad sanāk retāk atbraukt – degviela maksā, arī laika ir mazāk. Bet esmu priecīga par iespēju satikties, apmainīties idejām, vienkārši parunāties. Laikā, kad tik daudz darām attālināti, šī tikšanās klātienē ir vislielākā vērtība,” uzsver Mārīte, kurai rotu darināšana kļuvusi par vienīgo iztikas avotu. Viņa piebilst, ka, lai arī šobrīd pieejama lētā Ķīnas bižutērija, tā nav konkurente īstam roku darbam.
”Pircējs grib stāstu. Kad pērk rotu, aiziet sarunas. Arī par pulciņu pastāstu, par to, kā rotas top. Un cilvēki rotas novērtē. Interesanti, ka ne Kurzemē, ne Zemgalē šādas rotas nedarina. To saka paši pircēji,” uzsver Mārīte.
Kad pārjautāju, vai tas nozīmē, ka citviet Latvijā rotu darināšana nav tik izplatīta, Mārīte iesmejas: “Nevis nav izplatīta, bet nav vispār! Ir kādas omītes, kas kaut ko samargojušas un tirdziņā sēž, bet tik nopietni, kā es, tādu nav. Man prieks, ka cilvēki novērtē. Ir pircēji, kas nāk gadiem. Reizēm pat prasa – nu, būsi sestdien Vērmanīti? Nu būšu! Un zinu, ka viņa nāks un atkal kaut ko nopirks. Pēdējos gados cilvēki tirdziņos uzsver, ka tas nāk atkal modē – kamejas, lielās brošas, rotas,“ stāsta Mārīte. “Un vēl – es zinu, kur kas labāk iet, ko vairāk pērk Rīgā, ko, teiksim, Ogrē. Rīgā vairāk lielās rotas, Ogrē vairāk celiņa rotas. Tāpat par krāsām jau man ir novērojumi. Cilvēks izvēlas universālas lietas – lai der pie visa. Balts, melns, brūnie toņi. Oranžie, gaiši zaļie, debesszilie – man tādi tirdziņos nav, jo neiet. Tos tikai uz pasūtījumu. Sarkans ar melnu, tumši zilie toņi, bēšīgie – tie iet uz urrā. Pa ziemu tik darinu, lai vasaras mēnešos brauktu pa tirgiem. Ar aprīli tā intensīvā tirgošanās. Trīs mēnešus čubinu pilnas kastes un tad – aiziet,” par savu mazo biznesu priekpilni stāsta Mārīte.
Uz kapusvētkiem gan uzgreznojos
Arī lazdoniete Gunta Erele pulciņā darbojas kopš tā pirmsākumiem un aizrāvusies ar rotu darināšanu tā pa īstam. “Gadu laikā uztaisītas milzum daudz rotas, visi radi, draugi apdāvināti. Ja vajag dāvanu – pati varu uzdarināt. Pa šiem gadiem daudz pērlītes sakrājušās. Salieku uz galda, citreiz pat uz grīdas. Staigāju apkārt, domāju, ko var no tā izveidot. Un ļoti daudz palīdz Natālija. Viņai ir savs redzējums, viņa iesaka, kā labāk,” stāsta Gunta.
“Pārdošanā savas rotas nelieku. Tikai dāvinu. Un kas interesanti – es pati rotas faktiski nenēsāju. Man tās īpaši neuzrunā. Nu jā, uz kapusvētkiem gan es uzgreznojos, bet ikdienā nē. Nereti man prasa, kas darinājis, kur pirku. Kad atbildu, ka pati, dažs labs acis vien noplikšķina,” smaidot stāsta Gunta.
Savukārt madoniete Lilija Zelča rokdarbniecēm pievienojusies salīdzinoši nesen. “Būs kādi divi gadi, kopš te darbojos. Prieks, ka viena no otras apgūstam dažādas rokdarbu tehnikas, padalāmies ar jaunumiem. Man patīk knipelēt, to daru jau kopš 1999.gada. Rīgā pabeidzu knipelēšanas kursus, pēc tam arī pati strādāju kā pasniedzēja. Rokdarbus esmu mācījusi arī skolā, tur bija bērni, kam ļoti patika rokdarbi, taču bija bērni, kuriem mammas pateica – kam Tev to vajag? Tieši mammas,” uzsver Lilija.
Kad mēģinu oponēt, ka tagad var visu nopirkt, pasūtīt internetā, rokdarbniece tam nepiekrīt: “Tur jau tā lieta, ka nevar! It kā šķiet, ka visa kā ir gana, bet, kad sāc meklēt konkrēti, nav nedz īstā krāsa, nedz forma. Tādēļ roku darbs un šīs prasmes ir vērtība.”
“Tieši tā. Rokdarbi ir, bija un būs modē,” Lilijai piekrīt Natālija. “Tādēļ, ja vien ir brīvs laiks, nāciet, lūdzu, par velti katru trešdienu te ir meistarklases, kuras citur maksā pat 50 eiro. Mūs atbalsta Madonas novada pašvaldība, tādēļ bez maksas varam darboties un radīt,” aicina Natālija Baboviča.
Pulciņa “Rota” dalībnieces 21. jubilejas pasākumā. Foto: Sandra Zariņa