Lielā diena ir pavasara saulgrieži. Latvijā tos sauc arī par vienādībām, kad tumsa un gaisma ir līdzsvarā – diena un nakts vienāda garuma. Latvijas novados ir saglabājušies vairāki pavasara vienādību nosaukumi – Lielā diena, Lieladiena, Liela diena, Lieldiena, Lieldienas, Lildine, Lendīna, Leņdīna, Leldīna, Leldīne, Lyldīna, Lyugdīne, Lela dīna, Lindīna, Leudīna, Šūpoļu diena, Gaviļu diena. Pavasara Saulgrieži jeb Lielā diena ir laiks, kad jāsmeļ dabas enerģija un jāseko simboliem tajā. Šī diena sākas agri ar “putnu dzīšanu” – tā tiek aizdzītas raizes, savukārt saullēkta sagaidīšana – tā tiek svētīta gaismas uzvara pār tumsu. Šajā dienā esot arī mute jāmazgā strautā vai upē, kas tek pret rītiem – tas vairojot skaistumu, veselību un enerģiju.
Lieldienas daudzās zemēs un, iespējams, kādreiz arī Latvijā uzskatīja par jaunā gada sākumu. Iemesls, kādēļ tieši pavasara saulstāvji ir tikuši izvēlēti par šādu atskaites punktu, sakņojas ne tikai dabas atmodā un jauna zemkopības cikla sākotnē; tas varētu būt meklējams šā notikuma vienreizībā un samērā vienkāršajā praktiskajā noteikšanā dabā. Arī mūsdienās saules gadu, ko citādi sauc par tropisko gadu, mēra kā laika nogriezni no vieniem pavasara saulstāvjiem līdz nākamajiem, jo, izrādās, tieši saulstāvjos astronomiskās ierīces esot sevišķi jutīgas.
Ir dažādi minējumi, kā ir radušies nosaukumi šiem pavasara svētkiem. Vispirms tiek akcentēts fakts, ka ar šo brīdi diena kļūst lielāka par nakti. Šis ir gaismas kulminācijas sākums. Lielā diena ir nomainījusi lielo nakti, kura sākās rudenī ar veļu laiku. Arī pūpols, ko izmantojam veselības pērienam, lai atvairītu slimības, ir Austras koka variants. Veicot maģisko rituālu, jāskaita vārdi: “Apaļš kā pūpols, vesels ka rutks, lunkans ka žagars, sarkans kā ābols, zaļš kā zars, drošs kā lauva, veikls kā vāvere. Veselība iekšā, slimība ārā.”
Lielā diena ietver arī nozīmīgu jēdzienu – “liels”. Tieši šāds apzīmējums agrīnajās kultūrās ticis lietots Zemes dievietei, saucot to par Lielo Māti, Pirmmāti, Lielo Pirmmāti. Tātad Lielā diena ir saistīta arī ar Zemes māti un svinēta par godu tai. Tautasdziesmās Lielā diena tiek minēta kopā ar sieviešu apģērba svarīgu sastāvdaļu – villaini, kas ne tikai silda, bet arī sargā un simbolizē debesis.
Liela nāca liela diena,
Mazas manas villainītes;
Ko apsegšu lielu dienu
Ar mazām villainēm? (Lielvārde)
Gadskārtu svētku svinēšanai ir svarīga saskaņošanas funkcija – pasaule pamazām ir novecojusi, iztērējusi savus resursus. Gadskārtu svētkus svinot, ikreiz no haosa tiek radīts kosmoss, atjaunojas robežas starp savējo un svešo. Cilvēka pasaule ar dabas pasauli stājas dialoga attiecībās kā partneri – es un tu. Veidojas individuālas, personīgas attiecības ar ārpasauli, kas ir pilna ar citas, ne cilvēku pasaules būtnēm. Svētku rituālos nodibinās, atjaunojas, līdzsvarojas attiecības ar šo ārējo pasauli, kas vienlaikus ir mūsu dziļākā iekšējā pasaule. Kā zināms, cilvēks un pasaule ir saistīti viens ar otru tā kā mazais lielajā un lielais mazajā. Mēs esam pasaules daļa, un mūsos ir visa pasaule.
Cik ilgi svin Lieldienas?
Ievērojot gaismas laušanu Zemes atmosfērā un vēl dažas ģeometriskas nobīdes, jau divas diennaktis pirms pavasara ekvinokcijas diena kļūst garāka par nakti. Pašas Lieldienas, līdzīgi kā Ziemassvētkus, svin trīs dienas un ceturto vēl klāt – klibuma novēršanai un cilvēka dzīves telpas – četru debess pušu – atjaunošanai. Mazais Lieldienu cikls ietver vēl trīs dienas pirms Lieldienām un ilgst no Ģērdām līdz Lieldienu atsvētei. Lielais cikls ilgst pat veselu mēnesi – no Austrām līdz Mārām (šo dienu noteikšana, iespējams, ir saistīta ar pilnmēnesi). Šajā laikā tautas reliģiskajos priekšstatos Saule modina Zemi, lai to apaugļotu un sāktos jauns cikls, bet pēc deviņiem mēnešiem dzimtu jaunā Saule.
Kā nosaka gadskārtu svētku datumus, un kāpēc kalendārā tie mēdz atšķirties?
Visgarākajā dienā, 21. jūnijā, Saules loks pie debesīm ir visaugstākais, tātad tās ceļš ir visgarākais. Garākā diena un īsākā nakts iezīmē vasaras saulgriežus.
Visīsākajā dienā, 21. decembrī, saule paceļas pavisam nedaudz virs horizonta, un tās noietais loks pie debesīm ir pavisam neliels. Īsākā diena un garākā nakts iezīmē ziemas saulgriežus.
Divas reizes gadā starp saulgriežiem dienas un nakts garumi ir vienādi, un tie ir pavasara un rudens saulstāvji jeb vienādības. Šajās dienās – 20. martā un 22. septembrī – Saule lec tieši austrumos un riet tieši rietumos.
Mūsdienu kalendārā iepriekšminētie datumi katru gadu var nedaudz mainīties, tāpēc ka astronomiskais Saules gads nedaudz atšķiras no diennakšu kalendāra.
Latvijas teritorijā ir atrastas vairākas Saules lūkotavas, kurās, domājams, zinoši ļaudis vēroja saules lēktus un rietus, lai noteiktu gadskārtu svētku svinamo laiku. Saullēktu virzieni ir iezīmēti ar akmeņiem, kuros tika iekaltas līnijas vai iedobumi, kuros iestiprināt mietiņus vai sveces (degļus) azimutu vizēšanai naktī.
Cits paņēmiens ir izmantot no koka izgatavotu vizieri. Šim nolūkam to novietoja uz koka stabiem precīzi iezīmētā vietā un vēroja saullēkta punktu pie horizonta. Ja tas sakrita ar atzīmētu svītru uz viziera, bija pienācis attiecīgais svētku laiks.
Lielās dienas noteikšanai dabā tika izmantots arī ļoti vienkāršs paņēmiens. Ēna šajā dienā iet gandrīz pa vienu līniju rietumu–austrumu virzienā. Tādējādi, ja saullēktā viena mietiņa ēnas līnijā iesprauž otru mietiņu, tad saulrietā ir novērojams pretējs ēnas virziens.
Gadalaiku sākumu – Meteņu, Ūsiņu, Māras un Mārtiņu – noteikšanai rēķinās arī ar Mēness cikliem. Tos iezīmē otrā (dažkārt trešā) jaunā Mēness sirpīša parādīšanās pēc attiecīgajiem saulgriežiem vai saulstāvjiem. Iespējams, kāda cikla sākuma vai beigu datumus noteica, vienkārši skaitot dienas pēc kāda dabā ticami nosakāma laika punkta.
Atbildi uz jautājumu, kādēļ Lieldienu simbols ir ola, mums priekšā saka daba – šajā laikā putni dēj olas. Perēt sāk gan savvaļas putni, gan vistas un zosis. Ola ir ideāls dabas veidojums, jaunas dzīvības simbols.
Lieldienas kristietībā
Lieldienas (grieķiem, aramiešiem, slāviem – Pasha) jeb augšāmcelšanās diena kristietībā ir svētki, kur tiek atzīmēta Jēzus Kristus augšāmcelšanās diena. Ievērojot šīs tradīcijas, 40 dienas pirms Lieldienām noris gavēnis, kura laikā tiek skaitītas lūgšanas, lūgta grēku piedošana un kristieši atturas no noteiktu ēdienu grupu lietošanas uzturā.
Arī nedēļa pirms Lieldienām šīs tradīcijas ietvaros tiek uzskatīta par svētu. Svarīgākās dienas ir Zaļā ceturtdiena jeb Palmu ceturtdiena (Kristus pēdējā vakarēšana), Lielā Piektdiena (sišana krustā) un pašas Lieldienas (augšāmcelšanās). Savukārt septiņas nedēļas pēc Lieldienām tiek atzīmēti Vasarssvētki (svētā gara parādīšanās apustuļiem), savukārt pareizticīgajā baznīcā 40 dienas pēc Pashas tiek atzīmēta Debesbraukšanas diena (Kristus ķermeņa pacelšanās debesīs).
Kā tiek noteikts Lieldienu datums kristietībā?
Computus (latīniski “computation”) ir aprēķināšanas veids, ar kura palīdzību nosaka Lieldienu kalendāro datumu. Lieldienas iekrīt svētdienā, kas seko pilnmēnesim pēc pavasara saulgriežiem ziemeļu puslodē. Tomēr pavasara saulgrieži un pilnmēness netiek noteikti pēc astronomiskiem novērojumiem. Pavasara saulgrieži ir noteikti 21. martā (pēc saules kalendāra), bet pilnmēness tiek noteikts, balstoties uz mēness kalendāru.
Lieldienas iekrīt agrākais piecpadsmitajā mēness kalendāra dienā, bet vēlākais – divdesmit pirmajā. Šis posms radies no fakta, ka tiek uzskatīts, ka krustā piesišana notika četrpadsmitajā dienā (Pashas svētku priekšvakarā), savukārt augšāmcelšanās sešpadsmitajā dienā. “Computus” ir procedūra, ar kuru nosaka pirmo svētdienu pēc pirmā pilnmēness, kas iekrīt 21. martā vai pēc tā. Līdz ar to agrākais iespējamais Lieldienu datums ir 22. marts, bet vēlākais – 25. aprīlis.
Lielbritānija
Vārds “Lieldienas” (anļu – Easter) cēlies no senā angļu vārda Eastre vai Eostre. Eostre attiecas uz anglosakšu rītausmas un pavasara dievieti, bet kristiešu ietekmē mūsdienu angļu termins Easter pārņēma pašreizējo nozīmi. Līdz ar to vārds tika aizgūts kā semantisks aizņēmums, kas nozīmē tikai vārdu, bet netiek aizgūta tā sākotnējā nozīme. Britiem raksturīga tradīcija šajos svētkos ir ēst lielu daudzumu olu formas šokolādes.
Vācija
Līdzīgi kā Apvienotās Karalistes Lieldienu vēsture un kultūrā, arī vācieši svētku nosaukumā atsaucas uz anglosakšu pavasara dievieti (Eostre), ko vāciski dēvē par Osternu. Anglosakšu paraža vārīt un krāsot olas, jaunas dzīves simbolus, visticamāk, radusies Vācijā. Daudzus gadus pirms Lieldienu zaķa ierašanās Lielbritānijas krastos vācieši saviem bērniem ir stāstījuši pasakas par svētku trusi. Vācu rakstos zaķis pirmo reizi pieminēts 16. gadsimtā.
Francija
Francijā Lieldienu nosaukums ir Paques. Francijā dominējošā reliģija ir Romas katoļu reliģija, un neviena pilsēta, ciems vai mazpilsēta nav bez baznīcas. Sērojot par Kristus krustā sišanu, ceturtdien pirms Lielās piektdienas visi baznīcu zvani Francijā tiek apklusināti, apliecinot un apraudot Jēzus nāvi. Mardi Gras ir diena pirms Pelnu trešdienas. Tā ir ļoti īpaša diena, un vārds burtiski nozīmē “treknā otrdiena” – tā ir pēdējā diena, kad var ēst visu pirms gavēņa, ko sauc par Le Carême. Francijas dienvidu pilsētā Nicā katru gadu notiek pasaulē vecākais Mardi Gras karnevāls.
Itālija
Lieldienās reliģiskās procesijas notiek daudzās Itālijas pilsētās, piektdienās vai sestdienās pirms Lieldienām un dažreiz Domenica di Pasqua (“Lieldienu svētdienā”). Daudzās baznīcās ir īpašas Jaunavas un Jēzus statujas, kurām ir liela nozīme gājienos. Statujas bieži tiek parādītas pilsētā vai tiek izliktas galvenajā laukumā. Parādes dalībnieki ir tērpušies tradicionālos senatnīgos tērpos. Olīvzarus izmanto kā dekoru kopā ar palmu lapiņām gājienos un baznīcās.
Brazīlija
Brazīlijā ir gandrīz tikpat daudz kristiešu, cik visās pārējās iepriekš minētajās valstīs kopā… Tas var nozīmēt tikai divas lietas: cieņpilnu tūkstošu piemiņu un lielu ballīti! Páscoa (“Lieldienu”) svinības Brazīlijā sākas ar Klusās nedēļas rituāliem, kas ietver palmu zaru svētīšanu, kas savīti sarežģītos rakstos, kas attēlo dažādus kristietības simbolus. Tāpat kā spāņi un itāļi, brazīliešu dievlūdzēji dodas gājienā, nesot Jaunavas Marijas statujas un Jēzus Kristus ķermeni.
Kā jau var sagaidīt no brazīliešiem – ballīte sākas vairākas nedēļas iepriekš. Pasaulē slavenais Rio karnevāls notiek pirms “Pelnu trešdienas”, kas ir pirmā no 40 gavēņa dienām.
Meksika
Gandrīz 90% meksikāņu praktizē katolicismu, kas nozīmē, ka gandrīz 100 miljoniem kristiešu ir pamats uzskatīt, ka Semana Santa, svētā nedēļa pirms Lieldienām, ir vissvarīgākie svētki baznīcas kalendārā.
Lielā sestdiena, Sabado de Gloria, ir ļoti īpašs svētku notikums. Papīra vai kartona figūru konstrukcija, kas dažkārt piestiprināta pie petardēm, tiek prezentēta parādē un pēc tam tiek sadedzināta. Domingo de Pascua (“Lieldienu svētdiena”) tiek svinēta savādāk nekā Eiropas valstīs: bērni nesaņem Lieldienu zaķus vai šokolādes olas. Šī diena ir pilnībā veltīta, lai dotos uz Lieldienu Misi un klusi svinētu kopā ar ģimeni.
Āfrika
Lieldienas tiek plaši svinētas baznīcās visā Āfrikā no ceturtdienas pirms Lieldienām (sauktas par “Zaļo ceturtdienu”) līdz Lieldienu svētdienai. Baznīcas bieži tiek dekorētas ar drānām, uz kurām ir tauriņi, ziedi un daudz kas cits. Dievkalpojumi ir vissvarīgākā Lieldienu daļa visā reģionā, un cilvēki apmeklē Lieldienu priekšvakara mises, lai atzīmētu Jēzus augšāmcelšanos. Naktī pirms Lieldienām kristieši ir nomodā, kas sākas drūmi; bet, kad pienāk rīts, sākas dejas un mūzika!
Āzija
Āzija ir lielākais kontinents, un tajā ir daudz cilvēku grupu, kultūru un tradīciju. Lieldienas ir galvenie reliģiskie svētki Filipīnās, kur atrodas vairāk nekā 7000 salu. Šajā valstī Lieldienu laikā notiek divas procesijas – vīrieši ir vienā gājienā un seko no mirušajiem augšāmcēlušā Jēzus tēlam, savukārt sievietes veido citu gājienu un seko Jēzus mātei Marijai, kura valkā melnu plīvuru. Abas grupas satiekas baznīcā kā simbols tam, ka Jēzus mierina Mariju pēc tam, kad viņš bija augšāmcēlies no miroņiem. Tad meitenes, kuras Lieldienās ir ģērbušās kā eņģeļi, noņem Marijas plīvuru (sauktu par lambong), un cilvēki svin.
Filipīnu arhipelāgs vairākus gadus bija daļa no Spānijas impērijas, un, lai gan valoda lielā mērā ir zudusi, reliģija joprojām pastāv. Tas nozīmē, ka tur ir nostiprinājušās dažas katoļu tradīcijas, piemēram, Lieldienu procesijas un Jēzus dzīves pēdējo dienu atspoguļojums – filipīnieši burtiski piedzīvo Lieldienas kā sāpju periodu – tur pastāv daudz fizisku grēku nožēlu, tostarp sevis sišana ar pletnēm un cilvēki, kas patiešām pēc savas vēlmes tiek pienagloti pie krusta.
Ķīna
Pavasara svētki ir nozīmīgākie tradicionālie svētki ķīniešu kultūrā. Tie iemieso visas cilvēces vērtības, piemēram, ģimenes atkalapvienošanos, harmoniju, sociālo iekļaušanu un līdzsvarotas attiecības starp cilvēku un dabu. Ķīniešu kultūra ir dziļi sakņota lauksaimniecības civilizācijā. Pavasara iestāšanās bija signāls zemniekiem uzsākt jauno darba gadu, tāpēc senie ķīnieši to uzskatīja par svarīgāko gada laiku, lai lūgtu labu sēju pavasarī un bagātīgu ražu rudenī.
Pūķu un lauvas dejas ir neatņemama publisku Pavasara svētku sastāvdaļa. Pūķis simbolizē lietus kontroli un bagātīgu ražu, savukārt lauva iemieso veselību un spēku, novēršot nelaimes un neveiksmes. Ķīniešu pelmeņi, pildīti un vārīti miltu mīklas rullīši, ir Jaungada vakara un pirmo dienu ēdiens. Tie simbolizē bagātību. Dienvidķīnā populāri ir pavasara rullīši, kas simbolizē labklājību un ģimenes atkalapvienošanos.
Somija, Zviedrija, Norvēģija
Somijā un Zviedrijā Lieldienās bērni pārģērbjas par raganām, tiem tiek krāsotas sejas un likti kabatlakatiņi galvā. Viņi iet no mājas uz māju, lūdzot olas un saldumus. Pretī viņi dzied dziesmas. Raganas Skandināvijas pussalā ir ierasta Lieldienu zīme, jo dažādās vietās Lielajā piektdienā tās iededzina ugunskurus ar mērķi izdzīt raganas, kas lidinās apkārt, meklējot garus, ko pievilināt.
Viena no dīvainākajām Lieldienu paražām meklējama Norvēģijā, kur svinību vajadzībām izdod kriminālstāstu speciālizdevumus. Šai paražai, kas pazīstama kā “paaskekrimmen”, nav reliģisku vai pagānisku saistību. Tas sākās 1923. gadā pēc tam, kad presē tika ievietots sludinājums par noveli – stāsts bija tik reālistisks, ka daudziem lasītājiem šķita, ka tās ir autentiskas ziņas.
Polija
Poļi svin Śmigus Dyngus (Poured Monday — slapjie svētki, kas notiek Lieldienu pirmdienā), aplejot viens otru ar lielu daudzumu ūdens. Agrāk tradīcijas izpildītāji galvenokārt bija vientuļi puiši, kas dzenāja vientuļās meitenes, bet tagad gandrīz visi laistās ar ūdeni. Ieroči pēc izvēles ir ūdens pistoles, tukšas šampūnu un trauku mazgāšanas ziepju pudeles un, protams, vecie labie spaiņi. Būtībā tas ir jebkas, kur var iepildīt ūdeni.