Svarīgākais ir saprast – cilvēks ir cilvēks

Līdzās apsargiem, uzraugiem un citiem darbiniekiem ieslodzījumu vietās darbojas arī brīvprātīgie, kuru galvenais uzdevums ir saskarsme un komunikācija ar ieslodzītajiem kā sabiedrības pārstāvjiem. Pagājušajā gadā Ieslodzījumu vietu pārvalde apmācījusi 80 brīvprātīgos, bet nedēļas nogalē notikušajās apmācībās piedalījās vairāk nekā piecdesmit interesentu.

Par to, lai pēc atbrīvošanas ieslodzītie būtu pēc iespējas sagatavotāki atkal iekļauties sabiedrībā, daļēji rūpējas valsts, bet daļēji – brīvprātīgie.

Ieslodzījumu vietu pārvaldes mācību centra priekšniece Kristīne Beitele: “Mēs apzinām vajadzības, kādas mums ir dažādās ieslodzījuma vietās, un mēģinām atrast brīvprātīgos, kuri šīs vajadzības varētu aizpildīt. Mums ir virkne sporta aktivitāšu, kas ir ļoti pieprasītas. Mums ir uzņēmējdarbība, dejas, grāmatu lasīšanas un diskusiju klubi.”

Tomēr galvenais pienesums esot ieslodzīto un sabiedrības pārstāvju saskarsme un komunikācija.

Projekta “Drošība: atbildīga resocializācija ieslodzītajiem” vadītājs Māris Luste norāda – šeit mēs nerunājam par to, ka brīvprātīgajiem būtu jāpārņem profesionālie pienākumi: “Viņi pārstāv sabiedrību cietumā un arī ticību sabiedrībā, ka notiesātais var mainīties visu mūsu vidū, daloties ar savu pieredzi.”

Jautājot, vai Māris Luste tic, ka vismaz 80% notiesāto var mainīties, viņš vien nosaka: “Ja es neticētu, ka var mainīties, es šajā sistēmā nestrādātu jau 30 gadus. Protams, ka es ticu.”

Lai kļūtu par brīvprātīgo, nepietiek tikai ar profesionālajām prasmēm, tāpēc ES atbalstītā projektā “Drošība: atbildīga resocializācija ieslodzītajiem” Olaines mācību centrā notika apmācības brīvprātīgajiem.

Apmācību dalībniece no Saldus novada Laila Arāja: “Es “skrollēju” sociālos tīklus un ieraudzīju iespēju pieteikties. Sapratu, ka man tas jādara – gribas palīdzēt kādam mazākam bērnam.”

“Man brīvā laika ir diezgan daudz. Mani bērni ir izauguši, tāpēc es varu to veltīt citiem jauniešiem,” saka Laila Arāja.

Šogad apmācībām pieteikušies vairāk nekā 50 interesentu, kuri kopīgi meklēja gan nodarbību tēmas, gan uzklausīja citu brīvprātīgo pieredzi, lai būtu sagatavoti dažādām situācijām.

Lolita Terēze Nicmane kā brīvprātīgā darbojusies gan Rīgas centrālcietumā, gan joprojām to darot Cēsu audzināšanas iestādē nepilngadīgajiem. Uz jautājumu, kas ir svarīgākā īpašība, kas nepieciešama brīvprātīgajam, Lolita Terēze Nicmane atbild: “Svarīgākais ir sevī atjaunot sapratni, ka cilvēks ir cilvēks.”

“Ja manī ir kaut mazākā drusciņa domas par to, ka viņš taču ir noziedznieks, kā mēs tautā runājam, tad nāksies ļoti grūti. Puiši, vīri un sievas to nolasīs, un viņi negribēs atvērties,” vēl piebilst Lolita Terēze Nicmane.

Lēmums par to, vai tiešām slēgt brīvprātīgo darba līgumu, apmācību dalībniekiem jāpieņem divu nedēļu laikā. 2024. gadā Ieslodzījumu vietu pārvalde apmācījusi 80 brīvprātīgos.