Pirms piecpadsmit gadiem Tukumā pie kādas privātmājas žoga pēkšni parādījās milzīgs rūķis, kurš laipni noraudzījās uz samulsušajiem apkārtējo daudzstāvu namu iedzīvotājiem. Varētu teikt, ka tā rīdzinieki Kristīne un Juris Rītiņi sevi pieteica Tukumā. Tagad visā Baltijā vienīgā Salmu muzeja pagalmā sapulcējušies visdažādākie lielizmēra tēli, bet mazākie raduši ekspozīciju zālēs, pārsteidzot gan tuvus, gan tālus apmeklētājus.
Salmu muzeja apmeklētāja no Daugavpils Tatjana: “Tāda pasakaina gaisotne kā pasakā. Te ir kaķis, te vardīte kā pasakā, ļoti tā gaiši. Mūsu mērķis bija vienkārši izbaudīt šo dienu. Paskatīties. Es vienmēr apbrīnoju tos cilvēkus, kuri prot visu darīt paši savām rokām. Arī tad, kad notiek gadatirgus mūsu dzimtajā pilsētā, es vienmēr saku, ka tas ir fantastiski, ka cilvēki ko prot darīt savām rokām.”
Materiālu savām lellēm muzeja saimnieki izaudzējot paši savā lauku īpašumā Talsu pusē, un to vajagot daudz. Arī tehnoloģijas leļļu darināšanai esot dažādas. Dažas no tām arī patentētas, bet izkontrolēt, vai kāds to nav piesavinājies, nemaz neesot tik vienkārši.
Salmu muzeja saimniece Kristīne Zihmane – Rītiņa teic, ka viss esot pašu spēkiem apgūts. Tā teikt -kopā ar salmiem esot apēsts puds sāls: “Jā, tas darbs ir tāds. Sēdi salmos un no vienas salmu čupiņas vienkārši ņem un veido. Protams, tas viss ir attīstījies. Kā lai saka – tu jau nepiedzimsti uzreiz par meistaru. Tu izmēģini vienu veidu, otru veidu. Kaut vai to pašu sēnīti var uztaisīt piecos, sešos veidos. Pašus pirmos mazākos darbiņus mēs vispār taisījām atsevišķi pa detaļām. Vienu rociņu, otru, kājas, galva, vēders un pēc tam visu stellējām kopā. Braukājot pa izstādēm muzejos, sapratām, ka tas nav ērti, un arī lelles nav tik izturīgas. Tā pēc tam pārgājām jau uz tehnoloģiju, kad viss tiek taisīts no viena gabalā, un tad ir ļoti svarīgi saprast, ko tu gribi.”
Salmu leļļu darināšanā laika gaitā iesaistīta visa ģimene. Visbiežāk darbi tiekot taisīti tematiskās kolekcijās, stāsta Kristīne: “Te ir pirmie darbiņi. Dažādi var veidot – līmēt, tīt, pīt, siet. Tas nav viens veids. Tas, ka no salmiem veidotie darbi nav spuraini, ir darba stils, viņi nav ne ar ko appūsti. Mums jau paši pirmie darbi nebija spuraini. Vienkārši drusku vairāk pacietību vajag.”
Skices darbiem netiekot zīmētas, kaut Kristīne saprot, ka tā vajadzētu darīt: “Piedodiet, atvainojiet, bet mēs jau neesam mākslas skolas beiguši. Man visa tā skice stāv prātā. Es redzu, ko es gribu, un savādāk nemaz nevaru izdarīt. Vienīgais, kad mēs kaut ko skicējam, ir taisot kādas lielās skulptūras. Ja Jurim (red. Salmu muzeja saimnieks Juris Rītiņš) jāizveido kāda konstrukcija, tad to pozīciju, kā to roku vai kāju turēs tādu, bet tā principā nē.”
Līdz ar Salmu muzeja izveidošanu visi ģimenes locekļi kļuvuši arī par gidiem. Kādam komunikācijas prasmes nākušas viegli, citam mazliet grūtāk, bet nu jau visi labprāt stāstot, izrādot un atbildot uz muzeja viesu jautājumiem.
Teic Salmu muzeja saimniece Kristīne Zihmane – Rītiņa: “Tas ir darbs ar cilvēkiem. Ja viņš atnāk smaidīgs un priecīgs, tad jau vispār tas ir vesels miljons. Mēs jau arī esam tādi. Mums patīk cilvēki, mēs mīlam cilvēkus. Ja viņi ir forši, tad tas ir tāds enerģijas apmaiņas veids, bet, ja kaut kas jātaisa, vajag pacietību. Citreiz jau arī mums gribās to rezultātu redzēt tā ātrāk. Vajag pacietību un tas ir ļoti grūti.”