Laikā, kad ir cilvēki, kuri mēģina aiziet prom no latvietības, ir iedvesmojoši redzēt citus, kas to vēlas padarīt par daļu sevis.
Vadims Bogdanovs ir Daugavpils teātra aktieris, režisors un publiska personība, kas jau 5 gadus strādā arī ar sociālo mediju satura izveidi par dažādām strīdīgām tēmām. Ja pirms pieciem gadiem viņa uzmanības centrā bija Covid-19 pandēmija, tad ar laiku video saturs aizvien vairāk pievērsās politiskām tēmām, pasniedzot tās humoristiski-sarkastiskā manierē, tā cenšoties uzrunāt sabiedrības daļu, kas vai nu nevēlas, vai nespēj informāciju kritiski izvērtēt saviem spēkiem. Kā smej pats – šo gadu laikā viņa sekotāju skaits sociālajos medijos, tāpat kā naidīgu komentāru apjoms, ir divkāršojies, tādēļ šobrīd viņš jau var sevi saukt par īstu blogeri.
Sākoties karam Ukrainā, Vadims ir uzsācis ļoti aktuāla, bet smaga temata atspoguļojumu Latvijas sabiedrībā – krievvalodīgo stāvokli Latvijā, kas varētu šķist viennozīmīgi atbildams jautājums visos vēsturiskajos novados, izņemot Latgali, kur etniskais sastāvs vienmēr ir bijis krasi atšķirīgs no pārējās Latvijas. Un noteikti Daugavpili, kur krievvalodīgo skaits sniedzas krietni pāri pusei pilsētas iedzīvotāju un par kurā esošo dzīves reāliju specifiku tiek runāts maz vai diemžēl – tikai negatīvās nokrāsās.
Foto no privātā arhīva
Pirms pāris gadiem iestudēta luga “Cilvēks un tirāns”, kurā redzams pārdzīvojums par to, kā krievvalodīgie izjūt kara radīto realitāti savas piederības kontekstā.
Nupat Vadimam piešķirta prestižā Pētera Grestes Baltijas Vārda brīvības balva.
Vadims ir dzimis Daugavpilī, studējis un dzīvojis Krievijā, Sanktpēterburgā, bet 2016. gadā atgriezies Latvijā – tas ir interesants un savdabīgs stāsts, kā no cilvēka, kurš ir bijis pārliecināts, ka piedzimis nepareizajā robežas pusē, ir kļuvis par atpazīstamu pretpropogandas cīkstoni savējo – krievvalodīgo vidū.
Pastāsti, lūdzu, kāds ir bijis Tavs ceļš no Daugavpils atpakaļ līdz Daugavpilij?
Es esmu dzimis te. Īstenībā, man nekad nebija plāna doties uz Krieviju, bet, neskatoties uz to, ka tādu plānu nebija, jau kopš bērnības mani nepameta sajūta, ka man nav paveicies ar to, ka esmu dzimis tik tuvu Latvijas robežai un šajā pusē – 100 kilometri, un es būtu Krievijā. Jo te, Daugavpilī, manā bērnībā un jaunībā viss liecināja par to, ka esmu Krievijā – televīzija, apziņa, cilvēki paši par sevi – viss bija Krievijas ietekmēts.
Mazliet paaugoties gan intereses mainījās, un arī šī doma izzuda. Mans plāns, precīzāk, manas mammas plāns bija, lai es dodos uz Angliju. Taču, kad viņa atbrauca manā skolas izlaiduma gadā, skolotājas manā skolā uzstāja, lai man dod iespēju studēt aktiermākslu Krievijā – tobrīd tieši Krievija kļuva par primāro studiju vietas izvēli, jo es tolaik no skolas piedalījos “Jautro un atjautīgo klubā”, un draudzene jau bija aizbraukusi studēt aktiermākslu uz Krieviju. Mamma, kas mani audzināja pietiekami stingri un kurai man bija grūti pateikt “nē”, pajautāja, kur es gribu studēt, uz ko es automātiski atbildēju, ka vēlos studēt aktiermākslu Krievijā. Man pašam pat vairāk gribējās braukt uz Angliju, gadu nostrādāt, iemācīties valodu un uzsākt studijas tur – man labi padevās fizika un matemātika.
Bet, galu galā, iestājos Sanktpēterburgas Teātra mākslas akadēmijā, un iestājpārbaudījumu gaitā, kad man izveidojās dziļāka izpratne par aktiermākslas būtību, sapratu, ka tas ir tas, ko vēlos darīt. Kurss, kurā mācījos, bija eksperimentāls, Sanktpēterburgas – Samaras kurss, gan akadēmija Sanktpēterburgā, gan Samaras Akadēmiskais teātris bija manas pamata darba vietas. Tur man izveidojās ģimene, kuras izjukšanas dēļ biju spiests aiziet no teātra. Tobrīd domāju, ka tā ir mana aiziešana no šīs profesijas pavisam. Arī manai uzturēšanās atļaujai Krievijā tuvojās beigu termiņš, tādēļ biju spiests tomēr doties uz Angliju. Tur es pabiju gadu, strādāju par viesmīli un vakaros spēlēju teātrī, daļēji atgriežoties savā profesijā.
Taču man gribējās strādāt uz lielākām un nopietnākām skatuvēm, kas bija iespējams Latvijā – tā nu es atgriezos. Krievijā nodzīvoju nepilnus 9 gadus.
Kā bija Krievijā tajā laikā, kad Tu tur dzīvoji?
Pirmā vieta, kur es ierados, bija Sanktpēterburga, un, protams, ka es tajā iemīlējos – te ir jāņem vērā arī fakts, ka es atrados ļoti radošā vidē, kas arī atstāj milzīgu iespaidu uz pasaules uztveri.
Tā kā studenta gadi bija ļoti skaisti, lai gan man nebija pilnīgas izpratnes par Krieviju kā tādu. Atceros, ka, braucot pirmo reizi vilcienā uz Samaru, kāds ieminējās, ka ir no Čeļabinskas, un man likās toreiz, ak Dievs, tāda pilsēta tiešām eksistē. Taču es ļoti drīz sapratu to, ka, lai gan es uzskatīju sevi par krievu, kas uz to brīdi atradās savā etniskajā dzimtenē, neesmu īsts vietējais. Visi tevi uztver tur kā ārzemnieku, vismaz sajūtu līmenī. Es biju “pārāk smaidīgs rietumnieks” tādu cilvēku vidē, kas var ne no šā ne no tā būt rupji.
Tur es ļoti spēcīgi saskāros arī ar varas gradācijas un neapstrīdamām hierarhiskajām attiecībām. Kā tagad atceros, ka automātiska reakcija, ieraugot policiju, bija nedaudz paniski meklēt dokumentus. Tur policijā gāja strādāt visi, kurus nepieņēma nekur citur – tie bija baisi cilvēki. Tā sistēma tur ir izbūvēta tā, ka arī es ļoti daudzas reizes saskāros ar mākslīgi radītu nepieciešamību dot kukuļus – tādi ir spēles noteikumi. Kad es braucu uz Latviju, man bija jāpiedomā, ka te, Latvijā, es nedrīkstu pārkāpt noteikumus, jo te šī sistēma nedarbojas.
Viens no piemēriem bija tāds, ka, braucot vilcienā, toreiz no Samaras uz Maskavu, vilcienus pārbaudīja policija, un viņiem bija informācija par ārzemniekiem, protams. Policija toreiz uzreiz nāca pie manis kā ārzemnieka, kad es jau gulēju, un netālu no manis bija jauniešu kompānija, kas iedzēra un dziedāja. Policija uzreiz man pārmeta, ka es esmu tas, kas trokšņo, un, pa ceļam pie pavadones uz kupeju viņi noslēpa manu reģistrācijas lapu. Teicu, ka tā ir pasē, bet tās tur, protams, nebija – viņi uzreiz man teica, lai maksāju, piedraudēja, ka izsēdinās mani no vilciena, un lai es tad daru, ko gribu. Tā kā biju students un naudas man īsti nebija, zvanīju uz teātri, kur, protams, bija savi sakari – pusstundas laikā problēma tika atrisināta “no augšas”. Tas bija 2008. gads, ja nemaldos. Un tā ir šī sistēma, kas darbojas visur – ja ir gali “augšā”, tad tu esi savējais, un policijas visatļautība ir absolūta norma.
Tu atbrauci 2016. gadā, tātad – 2014. gadā vēl biji tur. Kādas bija sajūtas pēc Krimas okupācijas?
Tas bija ļoti interesants gads no tā viedokļa, ka līdz Krimai es nezināju nevienu cilvēku savā komunikācijas lokā, kas atbalstītu Putinu – visiem viņš bija apnicis, visi zināja par vēlēšanu rezultātu viltošanu un visu pārējo. Arī pēc Bolotnaja laukuma notikumiem[1] (red. kad tika aizturēti un pēc tam tiesāti demonstranti, kas protestēja pret Vladimira Putina politiku) mēs reģionos par to nezinājām, medijos par to netika runāts. Par to uzzinājām nejauši no viena aktiera, kas pie mums bija ieradies no Maskavas.
Pēc Krimas okupācijas, kad sākās pirmās sankcijas pret Krieviju, viss mans draugu un paziņu loks strauji sadalījās divās daļās – tajos, kas bija pret Putinu, un tajos, kuri pat ne tik daudz bija par Putinu, cik pret faktu, ka Krievija tiek “apvainota”. Šis, cita starpā, bija arī tas laiks, kad parādījās daudz pašironisku humora raidījumu Krievijas izklaides medijos – tā bija tāda kā attaisnošanās ar domu, ka: “Jā, mēs tādi esam, un ar to neko nevar darīt,” piesaucot kā vienu no rīcību attaisnojošajiem faktoriem plašo krievu dvēseli. Arī “Jautro un atjautīgo klubā” tika par to jokots.
Atceros labi, ka tolaik ziņās bija divi sižeti par vienu un to pašu māju, kas jau atradās Krievijas okupētajā Krimas daļā, un vienā stāstīja, ka šo māju ir apšaudījuši krievi, otrā – ka ukraiņi. Tolaik internets nebija tik attīstīts, patiesību noskaidrot bija grūti, un es pats īpaši neiesaistījos Krievijas politiskajos jautājumos – tas bija tieši tas laiks, kad man bija ģimenes problēmas, man nebija laika par to domāt. Tad man kļuva interesants Navaļnija (red. Aleksejs Navaļnijs bija krievu jurists, politiskais aktīvists un pret Vladimiru Putinu vērstās opozīcijas līderis, kas pēkšņi miris stingra režīma soda izciešanas kolonijā[2]) izmeklēšanas gadījums, un tad jau es atgriezos Daugavpilī, kur mazinājās Krievijas informatīvā lauka ietekme – tad notiekošais kļuva daudz acīmredzamāks.
Es jau sākotnēji idejiski biju pret Putina valsts vadības veidu – tajā brīdī, kad es ieraudzīju šo ikdienas dzīvi Krievijā – gan apstākļus, gan likumus, kas tur darbojas. Bet īpaši neiesaistījos diskusijās. Jā, gāju, piemēram, uz Navaļnija atbalsta pasākumiem, bet kopumā – es biju latvietis citā valstī.
Kāda bija Tava pirmā reakcija, kad 2022. gada 24. februārī Krievija iebruka Ukrainā?
Sākotnēji man nebija laika iedziļināties un analizēt jautājumus, piemēram, kas būs tālāk? Laika nebija, jo es nepārtraukti šķirstīju telefona lenti, sekojot līdzi visām iespējamajām ziņām. Es domāju, gandrīz visiem bija šāds periods. Tad vienā brīdī es sapratu, ka es īsti to nevaru mainīt, un tad mani sagrāva daļas mūsu sabiedrības reakcija Latvijā. Galvenokārt krievu sabiedrības daļas. Es vienmēr esmu teicis, ka Krievijas ideoloģija ir pats baisākais, kas ir nonācis šo cilvēku galvās. Un šī ideoloģijas mērķauditorija, protams, ir krievvalodīgie, taču tā diemžēl var iekļūt jebkurā galvā, arī latviešu vidū ir Kremļa politikas atbalstītāji. Un es biju pārliecināts, ka tagad taču jau visi sapratīs, nav citu variantu, bet tas nenotika. Tas arī bija šī mana sociālo mediju satura veidošanas sākumpunkts, primāri koncentrējoties tieši uz to, kas notiek Latvijā.
Kā tu raksturotu auditoriju, ko vēlies ar savu vēstījumu sasniegt?
Kad es tikko sāku filmēt, man tas bija vajadzīgs arī pašizpausmei, un es īpaši nekoncentrējos uz to, kāda būs mērķauditorija. Toreiz likās, ka tie ir vecākās paaudzes pārstāvji, tad sapratu, ka ne tikai. Un pirmo pāris gadu laikā bija skaidrs, ka mainīt to Kremlisko domāšanu ir grūti vai nav iespējams nemaz. Tajā pat laikā es sāku saņemt daudz pozitīvu atsauksmju no līdzīgi domājošajiem un noformulēju sev, kā dēļ es to daru. Tā ir mana, pirmkārt, iekšējā terapija, otrkārt, man tas pierāda, ka man ir līdzīgi domājošie, tādu ir daudz, un mēs esam normāli, ar mums viss ir kārtībā.
Foto no privātā arhīva
Uzreiz pēc kara sākuma sociālo mediju vidē strauji kļuva populārs video, kurā krievvalodīgs jaunietis ļoti emocionāli vēršas pie Latvijā dzīvojošajiem krieviem, un tas kļuva tik populārs, jo krievvalodīgie to gribēja dzirdēt tieši krievvalodīgajiem – tāds veselā saprāta malks, tas bija tik vajadzīgs. Un es daru kaut ko līdzīgu, bet ne tādā ziņā, ka es esmu gaisma tuneļa galā – nē, es to daru arī sev. Tāpēc mana mērķauditorija nav gluži prokrieviski noskaņotie, es diemžēl neticu, ka es viņu uztverē kaut ko īpaši varu mainīt.
Kāpēc Tu esi izvēlējies tieši šādu – humoristisku – izteiksmes veidu savos video?
Es sākotnēji izmēģināju dažādus izteiksmes veidus, un humors ir tas, kas man patīk. Jā, saturs var kādu aizskart. Mani bieži komentāros vaino par naida kurināšanu, bet galvenais, ko gribu pateikt, ka mēs, krievi, nemaz neesam tik slikti čaļi. Un viss, ko redzu komentāros, arī mani ietekmē, man par to ir jāreflektē, attiecīgi, spēcīgāka reakcija rada spēcīgāku reakciju.
Kādi ir, teiksim, pārsteidzošākie komentāri, ko esi saņēmis? Vai ir draudējuši?
Ir draudējuši. Bet viens man šokējošs gadījums bija ar manu bijušo klasesbiedru – viņš zināja, ka esmu dzīvojis un studējis Krievijā, savukārt es zināju, ka viņš noteikti tur nav dzīvojis, varbūt vien bijis kādu reizi ekskursijā. Un viņš privātajā sarakstē man centās pierādīt, cik Krievija ir lieliska valsts un draudēja mani piekaut kādā klases vakarā.
Uz ko pierāda kara kā tāda iespējamība 21. gadsimta sabiedrībā?
Es domāju – tas ir svarīgs jautājums, ko pēc aptuveni 100 gadiem sāks nopietni pētīt zinātnieki – kādu iemeslu dēļ mēs, tik milzīgs cilvēku skaits, ticam absolūtām muļķībām un to iespaidā gan izdarām secinājumus, gan rīkojamies.
Par piederības sajūtu – cik Tu jūties piederīgs Latvijai, Latviešu tautai, kultūrai?
Pēc 2022. gada es cenšos šo sajūtu notvert un apzināties. Līdz tam es sevi uzskatīju vienkārši par pasaules pilsoni, un te ir akmentiņš arī Latvijas valdības dārzā – kāpēc viņi ar mums īsti nekad nav strādājuši tādas īstas integrācijas jomā.
Ir jāsaprot, ka, kad es te gāju skolā, mēs uz Rīgu braucām kā uz citu valsti, kvalitatīvu latviešu valodas iespēju te nebija, un nebija arī vajadzības pēc tā, motivācijas – mums kā bērniem latviešu valoda bija vienkārši vēl viens priekšmets, kas jāmācās, bet neviens īsti nesaprata, kāda no tā būs jēga. Gan jau ka krievvalodīgie citās Latvijas vietās – Liepājā, Rīgā, Jūrmalā – domā: “Kā tā nevar pa 30 gadiem iemācīties valodu!” Dzīvojot Daugavpilī tas bija absolūti vienkārši, elementāri, es teiktu. Mums tiešām neviens neskaidroja, ka Latvija ir liela valsts un kas ir latviskā kultūra, lai būtu motivācija tajā iesaistīties.
Man drīzumā būs jauna monoizrāde par šo jautājumu – par cilvēkiem, kas 30 gadu laikā nav iemācījies latviešu valodu, sāksim darbu pie tās pēc Jaunā gada. Par šo tematu es gribu parunāt tieši ar latviešu auditoriju, jo tiešām reizēm šķiet, ka mēs, šeit, Latgalē, esam aizmirsti.
Tu prasīji par piederību – jā – veidoju to sevī no 2022. gada, tiešraidē skatījos Dziesmu un deju svētkus, šobrīd lasu grāmatu latviešu valodā, skatos filmas. Protams, man bieži norāda uz to, ka es brīvi nepārvaldu latviešu valodu, bet visbiežāk to dara tieši krievvalodīgie, nevis latvieši. Un protams, ka Latvijas valodai jābūt latviešu valodai, bet, runājot arī par skolām – vajadzēja ieviest apmācību tikai latviešu valodā. Tad daudziem nebūtu problēmu, man tajā skaitā. Es ceru, ka ar šobrīd pieņemtajiem lēmumiem mēs spēsim radīt latviskāku un latviski runājošu paaudzi. Bez tā noteikti ir vajadzīgas medijpratības un kritiskās domāšanas nodarbības jau sākumskolā – par atombumbām bīstamāks ir pūlis, kas tic tam, ka Zeme ir plakana.
Kāds no Vadima sarkastiskajiem video TikTok platformā.
@bogdanovsv «Ну и орешник» 🤭 поддержать меня можно на Patreon, ссылка в шапке профиля 🤌#latvia🇱🇻 #Daugavpils #русскоязычные #украина #россия
[1] Eiropas Parlamenta 2014. gada 13. marta rezolūcija par Krieviju — Bolotnaja laukuma notikumos iesaistīto demonstrantu notiesāšana, pieejams: https://www.europarl.europa.eu/doceo/document/TA-7-2014-0253_LV.pdf?redirect
[2] Alekseja Navaļnija nāve: ES piemēro sankcijas 33 personām un divām vienībām saskaņā ar globālo cilvēktiesību sankciju režīmu, pieejams: https://www.consilium.europa.eu/lv/press/press-releases/2024/03/22/death-of-alexei-navalny-eu-sanctions-33-individuals-and-two-entities-under-its-global-human-rights-sanctions-regime/