Vienīgais, par ko tonakt domāju – kā pasargāt manu mazo bērnu

Vakar apmeklēju Valstiskuma balvas pasniegšanas ceremoniju Rīgas pilī. Esmu šajā notikumā bijusi klāt vairākkārt, bet jāatzīst, ka nekad vēl neesmu jutusies tik aizkustināta.

Kad izgāju no pils, līņāja, taču bija silti un spīdēja saule – kā jau augustā tas reizēm mēdz būt. Man nebija lietussarga, bet savā ziņā es pat priecājos, ka līdz auto vēl kāds gabaliņš ejams.

Gāju un domāju – kas notika? Kas manī tā norezonēja, ka brīžam nācās valdīt asaras?

Citugad ir bijis tā, ka tiek godināts kāds patiešām ļoti cienījams cilvēks (šī balva nekad nav tikusi pasniegta kādam, kas to nebūtu pelnījis), bet esmu sēdējusi bez īpašām emocijām, izņemot cieņu pret šīm personībām. Un nedaudz garlaikojusies pie dažām pārāk garām runām.

Bez runām un uzrunām jau neiztiek nekur. Kādam izdodas pateikt tik labi, ka ne vārda negribi palaist garām, bet cits runā tik samežģīti un pārgudri, ka klausītājam pa vienu ausi iekšā – pa otru ārā. Pats cilvēks varbūt mēnesi gatavojis savu sakāmo, bet tu viņu nespēj sadzirdēt un vienkārši gaidi, lai ātrāk iet nost no mikrofona. Nejauki, protams, bet tā nu tas ir. Un tas nebūt nav par kādu vienu pasākumu, bet faktiski par jebkuru.

Tas jau kopš seniem laikiem bijis zināms un pat Bībelē minēts, ka iesākumā bija Vārds.

Vārdiem ir ļoti liels spēks. Dzejniece Māra Zālīte, šī gada Valstiskuma balvu saņemot, mums to vakar atkal atgādināja – tik izteiksmīgi, kā to laikam gan prot tikai viņa. No sirds iesaku sameklēt šo uzrunu internetā, jo to vērts dzirdēt, nevis izlasīt.

Taču vakar es sadzirdēju ikvienu vārdu ne tikai dzejnieces teiktajā, bet katrā runātājā. Un arī tajās īsajās sarunās, kas pēc oficiālās daļas man bija ar dažiem “4. maija Deklarācijas kluba” biedriem.

Par to, ka sirmo galvu, kas pirms 35 gadiem, vēl nezinot, ar ko tas viņiem un mums visiem beigsies, pieņēma lēmumu par Latvijas nākotni, ar katru gadu klātesošu šajā ceremonijā kļūst aizvien mazāk, ir skumji. Bet laiks ir straujš, un tā vienkārši notiek. Svarīgākais, man šķiet, ir neaizmirst neseno vēsturi un novērtēt to, ko šie cilvēki toreiz izdarīja. Var tagad, dīvānā sēžot, vīt un pīt visvisādas teorijas, tomēr pietiekami daudzi no mums vēl atceras to laiku.

Pirms 35 gadiem, kad daļa kolēģu, kuri tagad veido sižetus par to, kā Latvijas Republikas Augstākā padome pieņēma konstitucionālo likumu par Latvijas Republikas valstisko statusu un pilnībā atjaunoja neatkarību de facto, vēl pat dzimuši nebija, es jau biju uzsākusi darbu žurnālistikā. Patiesībā jau katram kaut kad pienāk brīdis, kad ar izbrīnu nodomā – es tiešām esmu jau tik sens? Bet, kā vakar ar kādreizējo kolēģi Egīlu Zirni secinājām – mums tomēr ir paveicies, jo lielajā pārmaiņu laikā bijām vēl jauni, tomēr jau pieauguši cilvēki, un esam pieredzējuši lietas, par kurām citi lasīs tikai vēstures grāmatās.

Tolaik vēl dzīvoju pie vecākiem, pašā Rīgas centrā, Brīvības ielā, blakus viesnīcai “Latvija” (tagad “Radisson Blu”). Ļoti labi atceros to nakti, kad Rīgā iebrauca tanki un vēl kaut kāds bruņu transports.

Logs, kā jau vasarā, bija atvērts, un dārdošā skaņa nakts klusumā momentā izrāva no miega. Tagad mēs, rīdzinieki, mēdzam sūkstīties par skaļajām miskastmašīnām, kas nerēķinās ar iedzīvotāju naktsmieru, vai sacīkšu auto drifta skaņām. Bet, ticiet man, neviens šodienas troksnis nav salīdzināms ar to, kādu rada pa pilsētas centrālo ielu nakts klusumā braucoši tanki.

Protams, bija nojauta, ka tā varētu notikt, cilvēki bija brīdināti. Tomēr, kad tu guli un saproti, ka tagad tas viss ir pa īstam un varbūt tūlīt te būs asinspirts, ar ko arī viss atkal beigsies, varbūt nekad vairs tavas dzīves laikā otras iespējas atgūt zaudēto valsti nebūs – tā ir gluži fiziska šausmu sajūta. Nekad vairs dzīvē neesmu ko līdzīgu jutusi un ļoti ceru, ka tā tas arī paliks.

Bet tas bija tikai īsu brīdi. Vēl tagad nesaprotu, kā pirms mirkļa piedzīvota šausmu sajūta iet kopā ar to, ka baiļu nebija vispār, un vienīgais, par ko domāju, – kā tagad pasargāt, kur aizvest, kam atstāt, kā dabūt projām no pilsētas manu vēl pavisam mazo bērnu.

Tagad man pat grūti noticēt, ka tas viss notika ar mani, ar mums. Pagātne attālinās, sajūtas pamazām izbalē. Savā ziņā labi, jo jādzīvo ir tagad, nevis senās atmiņās. Bet ir tomēr notikumi, kurus aizmirst nedrīkst.

Gan aiz cieņas pret cilvēkiem, kuri pirms 35 gadiem nobalsoja par konstitucionālo likumu, gan pateicībā par to, ka mūsu bērniem ābecēs vairs nebija un nekad vairs nebūs tāds pantiņš, kā man pirmajā klasē – par bērnu, kas ar ziedu mazā plaukstā skrēja sagaidīt krievu tankistu.

Lūk, tieši tik emocionāli es vakar sajutos.

Un nobeigumā atļaušos citēt vakar Valsts prezidenta teikto:

“Tālajā 1988. gadā rokoperas “Lāčplēsis” pirmatskaņojumā visa Latvija dziedāja vārdus:

“Mazs bērniņš krustcelēs

Kā laiks tam smiltis tek caur pirkstiem

Tā mūsu brīvība, tā mūsu dzīvība.”

Gan toreiz, gan tagad mēs labi saprotam, kas ir tas mazais bērniņš. Mūsu Latvija bija, ir un vienmēr būs krustcelēs. Vienmēr būs ratu riteņi, pakavi un dzelži. Mums vienmēr ir jābūt modriem. Īpaši šobrīd, īpaši tagad, kad atkal ir daudz nezināmā, briesmu un maldu. Mums pavisam drīz, oktobrī, priekšā ir izšķiršanās, kādu ceļu mūsu Latvija ies un kā tikt pāri brāzmām. Saglabāsim modrību, vēsu prātu un neļausimies mirkļa maldiem. Gan šodien šeit, gan oktobrī, gan jebkad nākotnē.”

Valstiskuma balvu dibinājusi biedrība “4. maija Deklarācijas klubs” 2021. gadā. Balvas piešķiršanas mērķis ir izteikt atzinību personām, kuras devušas un dod būtisku ieguldījumu Latvijas valstiskuma stiprināšanā, kā arī veicināt sabiedrībā izpratni par Latvijas valstiskumu un tā sabiedrisko un politisko nozīmību.

Balvu piešķir personai par nopelniem, sekmējot Latvijas valsts iekārtas un tās pamatprincipu un pamatvērtību stiprināšanu – demokrātiju, tiesiskumu, sociāli atbildīgu valsti, nacionālu valsti, labu valsts pārvaldību, aizsardzības spējas, vēsturisko apziņu, latviešu valodas nostiprināšanu un latviskumu, vides aizsardzību, ģimeni, Latvijas informatīvo telpu, Latvijas intereses un sasniegumus starptautiskā līmenī.

Balvu piešķir vienam pretendentam vienu reizi gadā.